Labrīt, lasītāji!Vispirms, un paldies cilvēkiem, kuri par to izrādīja interesi, Līga Helēna Phillips piedzima vakar, pulksten 6.54 no rīta Čikāgā, tātad 14:54 pēc Latvijas laika. Līgiņa (un viņa man vienmēr būs Līgiņa) sver 3,7 kilogramus un ir 53,3 centimetrus gara. Viņas mamma ir Andārte Streipa Phillips, mana jaunākā māsa, un tēvs ir Brendans Phillips. Ceru, ka Līgiņa augs laimīga, vesela un gudra. Viņa ir nosaukta manas nelaiķes māmiņas vārdā. Līgas Korsts Streipas šajā saulē nav jau 17 gadu. Savukārt Līgiņai Phillips droši vien ir visas iespējas ieraudzīt 22. gadsimtu. Ļoti ceru, ka vismaz kādu daļu savas dzīves viņa pavadīs Latvijā.

Kas cits šodien šķiet interesants? Diena ir intervējusi sabiedriskās organizācijas “Cita politika” pārstāvi Gati Kokinu, kurš ir teicis šādus vārdus: “Apgalvojumi, ka nepietiks pārējo sociālo grupu problēmu atrisināšanai, ir spekulatīvi.” Tiesa, ja šo vārdu “spekulatīvi” mēs uztveram ar nozīmi “varbūt jā, varbūt nē.” Teikšu atklāti, mani pat ļoti mulsina tas, ka nekur neviens nav pateicis divus konkrētus ciparus: Cik konkrēti maksās referendumā paģērētie grozījumi, un cik lielu daļu no sociālā budžeta ši summa “apēdīs”. Esmu lasījis pat apžilbinoši garus traktātus par koeficientiem, iztikas minimumu, minimālo pabalstu, darba stāžu u.tml., bet vienalga, lai arī cik tas būtu vai nebūtu “spekulatīvi”, mani tomēr interesē, kas notiks un kāda būs situācija pēc tam, kad būs pagājuši referendumā paredzētie 15 mēneši. Jo diemžēl arī apgalvojums, ka naudas pietiks visam, ir “spekulatīvs.” Latvijā ir kādi 200 tūkstoši pensionāru, kuri patlaban saņem mazāk par referendumā paredzēto minimālo pensiju. Dievs pasargi, es ne mirkli nevēlos nevienam no viņiem neko noskaust. Taču gadījumā, ka pensijām paredzētais budžets tiks ātri iztukšināts, nebūs labi nedz viņiem, nedz arī nevienam citam. Jo pensija tomēr ir kaut kas tāds, ko gaidām visi, tajā skaitā arī tie, kuri ir pietiekami jauni, lai domātu, ka šī dzīve nekad nebeigsies. Pagaidām joprojām esmu noskaņots sestdien balsot “pret.”

Otrs, tapis ziņots, ka neviens cilvēks nav vēlējies paust savu viedokli par viesnīcu un veikalu kompleksu, kuru kāds vēlas būvēt uz zemes pie Rīgas Centrālstacijas, kur patlaban atrodas bijusī Latvijas pasta centrālā ēka. Pilsētas pārstāve ir atzinusi — “Ja būvobjekts nav dzīvojamā rajonā, iedzīvotāju interese noplok.” Citi speciālisti ir teikuši, ka acīmredzot sabiedrībai nav bijis pietiekami daudz informācijas par to, ka ir paredzēta sabiedriska apspriešana. Mani gan urdī trešais iespējamais variants, proti — droši vien ir daudz cilvēku, kuri zina, ka vismaz mūsu valstī “sabiedriskā apspriešana” pietiekami bieži ir butaforija, un lēmumu par to, vai celt lielu un ļoti dārgu celtni pašā pilsētas centrā, pieņems kāds cits. Man personīgi iebildumu nav. Katrā ziņā tas, kas uz minētā zemes pleķa atrodas patlaban, nekas daiļš nav. Un pēc tam, kad pilsētas ļaudis būs izlēmuši, ko celt tur, atļaušos cerēt, ka varbūt viņi no jaunās celtnes pagriezīs galvu pa kreisi, ielūkosies Marijas ielā, un beidzot tomēr izlems, ko darīt ar baiso graustu, kurš jau kuro gadu brūk uz Marijas un Elizabetes ielas stūra.

Jauku visiem dienu!