Foto: Rolands

Kamēr KNAB nav Saeimas apstiprināta priekšnieka, nevar pateikt, kāds statuss birojam būtu vislabākais. Partijas un oligarhi, kuriem korupcija ir varas ieguves un paturēšanas pamatmetode, var ielikt tajā cilvēku, kurš pieradis nevienam netraucēt, tad neatkarība ļaus papīra tīģerim droši eksistēt daudzus gadus.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs allaž bijis kā karsts kartupelis Latvijas politiķu rokās. Tas ir redzams no vismaz diviem skatu punktiem.

No vienas puses, KNAB misija ir kontrolēt politisko eliti un izmeklēt tās pastrādātās nelikumības, piemēram, kontrolējot partiju finanses. Tāpēc ar korupciju saistīti politiķi uztraucas, ka KNAB kļūs tik spēcīgs un neatkarīgs, ka sāks viņus apdraudēt.

No otras puses, politiskās korupcijas novēršana un apkarošana ir ļoti sarežģīts uzdevums, kas prasa lielu uzņēmību, drosmi un radošu pieeju darbam. Ja biroja vadībā nav patiesi dedzīgu pretkorupcijas cīnītāju, ir risks, ka, baudot īstenu neatkarību, birojs ies vieglāko ceļu un grūtākajiem uzdevumiem nemaz neķersies klāt. Tāpēc politiķi, kas patiesi vēlas uzsākt cīņu pret korupciju, var baidīties pazaudēt ietekmes sviras, kas neļautu šim birojam iegrimt pašapmierinātā bezdarbībā un darbības imitēšanā.

Un tā katra jauna valdība darba kārtībā iekļauj jautājumu par KNAB statusu – vai tam būt neatkarīgam, Ministru kabineta vai kādas ministrijas pārraudzībā, vai arī jāizdomā vēl kāds jauns statuss? Attiecībā uz pretkorupcijas iestādēm nereti valda tāda šāda klišeja – valdībai pakļauta iestāde ir slikta (jo to var ietekmēt valdošie politiskie spēki), neatkarīga iestāde ir laba (var izmeklēt politiķu afēras, un varasvīri tam nevar traucēt). Principā tas ir pareizi, bet ir nepieciešami vismaz pāris nosacījumi. Veidojamajai iestādei un tās vadītājiem jau no paša sākuma jābūt spēcīgiem un motivētiem, un ir vajadzīgs sabiedrības uzraudzības mehānisms.

Pirmkārt, ir nepieciešams, lai iestādes izveidošanas vai pārveidošanas brīdī ar varu apveltītie izveidotu spēcīgu biroju. Neatkarīgs statuss nozīmē ne tikai to, ka iestādes darbā nevar nelietīgi iejaukties. Parasti tas nozīmē arī, ka iestādes amatpersonas ir grūti piespiest darbu uzlabot, ja gadījumā tās nestrādā kārtīgi. Lai atceramies ne vienu vien Latvijas tiesnesi, kas ikreiz, kad vien tiesām pārmet nekvalitatīvu darbu, satraucas par tiesu neatkarības pārkāpšanu. Citiem vārdiem sakot, kad ir izveidota iestāde un tai piešķirts neatkarīgs statuss, tā uz ilgu laiku tiek iekonservēta tāda (laba vai slikta), kāda tā ir bijusi izveidošanas brīdī.

Otrkārt, korupcijas apkarošanas jomā sabiedrībai vienmēr ir sakāpināta un pamatota interese par to, vai attiecīgā iestāde gana aktīvi un efektīvi veic savus uzdevumus. Tāpēc jebkurā gadījumā (vai iestāde ir neatkarīga, vai arī tikai viena no daudzām izpildvaras struktūrvienībām) sabiedrībai ir jāsniedz pastāvīgas uzraudzības iespējas. KNAB gadījumā vispilnīgāk to varētu izdarīt ar sabiedriskas konsultatīvas vai pat uzraudzības padomes palīdzību. Šāda padome ļautu arī vismaz kaut kādā mērā raudzīties, lai neatkarīgā iestāde savu neatkarību neizmantotu ļaunprātīgi.

Kamēr KNAB nav Saeimas apstiprināta priekšnieka, nevar pateikt, kāds statuss šai iestādei būtu vislabākais. Partijas un oligarhi, kuriem korupcija ir varas ieguves un paturēšanas pamatmetode, šādā amatā var ielikt cilvēku, kurš, pat būdams tehniski profesionāls un pieredzējis, ir pieradis strādāt, nerunājot pretī augstākiem priekšniekiem un politiķiem, un nevienam netraucējot. Tad neatkarīgas un it kā no politiķu ietekmes pasargātas iestādes statuss būtu lamatas, kas tikai ļautu šim papīra tīģerim droši eksistēt daudzus gadus. Galu galā Latvijā ir iestādes, uz kurām nav pat speciāli jāspiež, lai tās neko nespētu izmeklēt – tās pašas no sevis nespēj panākt pozitīvus rezultātus.

Taču priekšnieka krēslā var nonākt arī cilvēks, kas ir ne tikai profesionālis, bet arī īstens stratēģis un cīnītājs pret korupciju. Tad visticamāk KNAB būtu jābauda tāda pati neatkarība kā Valsts kontrolei vai prokuratūrai. Galu galā, KNAB nav tikai vēl viena policijas iestāde, bet tai jāuzrauga visa politiskā elite.

Ja par vislabāko statusu vēl var strīdēties, tad vairāki neapšaubāmi slikti varianti ir zināmi. Pamatā tie ir varianti, kas biroju nodotu necaurredzamai un tiešai politiķu ietekmei. Tāda būtu, piemēram, KNAB nodošana slepenās Nacionālās drošības padomes pakļautībā. Arī jebkādas politiķu vai deputātu padomes, kas varētu pieņemt birojam saistošus lēmumus, būtu KNAB piesiešana īsā pavadā. Tāpēc pagaidām, šķiet, neko pārsteidzoši jaunu attiecībā uz KNAB statusu izgudrot nevar. Tam ir vai nu jāpaliek pārraudzības (nevis pakļautības, kur augstākā amatpersona var dot rīkojumus par to, kas jādara un kas nav jādara) iestādei, vai jāpiešķir neatkarība. Pret neatkarību gan iebilst daudzi juristi, bet likumus, kā zināms, veido cilvēki pēc sabiedriskas lietderības un vajadzības gadījumā tos var arī grozīt.

Taču patiesībā KNAB formālais statuss ir pēc nozīmes tikai otršķirīgs vai pat treššķirīgs jautājums. Pats svarīgākais ir tas, vai Emša vadītā valdība un koalīciju veidojošās partijas vispār gribēs apkarot korupciju. Slikta zīme ir tā, ka Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija par savu atrašanos Saeimā var pateikties galvenokārt milzīgajai naudai, ko iztērēja reklāmām. Arī Tautas partijas rekorddārgā kampaņa līdzēja “uzpūst” vēlēšanu sasniegumus. Savukārt “naudas maisi”, kas šīs kampaņas finansēja, droši vien vēlas savu naudu atpelnīt, un nereti šī politiskā biznesa rentabilitāte nav iespējama bez korupcijas.

Īsāk sakot – ja patlaban valdība gribēs cīnīties pret korupciju, tad jebkāds KNAB statuss būs puslīdz labs. Ja negribēs, tad nekādas juridiskas konstrukcijas šajā lietā nelīdzēs, labākajā gadījumā iegūsim KNAB kā spožu un nevainojamu instrumentu kasti, bet nebūs meistara, kas tos liks lietā.