Foto: N. Mežiņš

Turpinot ignorēt policijas vajadzības, policistu pieļautie pārkāpumi nemazināsies. Visi turpinās kritizēt policiju, un tā turpinās justies nesaprasta, nenovērtēta un strādās kā iepriekš.

Latvijā ierasta parādība ir preses slejās lasāmās ziņas par policijas darbinieku pārkāpumiem: “Par divu vīriešu piekaušanu aiztur policistus”[1], “Piedzēries policists pazaudē auto un iekausta apsargu ”[2] un tamlīdzīgi virsraksti. Sabiedrība seko vainīgā atrašanas un sodīšanas procesam un ar to jautājums ir izsmelts līdz nākamai līdzīgai reizei.

Maz tiek runāts par patieso iemeslu, kas veicina šo pārkāpumu atkārtošanos gadu no gada. Un tā ir nepieciešamība veikt kompleksu policijas reformu, kas neaprobežotos tikai ar amatpersonu nomaiņu. Latvijas situācijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš diviem aspektiem:

policijas darbinieku sagatavošanai atbilstoši sabiedrības augošajām prasībām ne tikai noziedzības apkarošanā, bet arī saskarsmes iemaņu ziņā,
kadru politikai, kas veicinātu kvalificētu speciālistu izaugsmes iespējas policijas dienestos, nevis to aiziešanu uz apsardzes firmām vai citiem labāk apmaksātiem darbiem.

Visbiežāk diskutētie pārkāpumi saistās ar policijas darbinieka spēka pielietošanu. Šeit jāmin tādas apmācības trūkums, kas balstītos uz praktiskās psiholoģijas un komunikāciju prasmēm. Policijas darbiniekiem tiek mācītas likuma normas, bet viņiem nav praktisko iemaņu atrisināt konfliktu sarunā vai ar minimālu spēka pielietošanu. No šāda profesionālisma trūkuma cieš gan sabiedrība, gan paši policisti, jo ir apgrūtināta viņu tiešo pienākumu veikšana. Tas nonāk pretrunā arī ar starptautiskajiem standartiem, kas paredz policijas darbinieku apmācību spēka un šaujamieroču pielietošanā – tā ir viena no policijas darbinieka tiesībām. Valdībām un tiesību sargāšanas institūcijām ir jānodrošina, ka amatpersonas tiek apmācītas un pārbaudītas atbilstoši attiecīgajiem kvalifikācijas standartiem par spēka pielietošanu. Tāpat apmācības laikā jāpievērš uzmanība policistu ētikas un cilvēktiesību jautājumiem, īpaši izmeklēšanas procesā – spēka un šaujamieroču pielietošanas alternatīvām, ieskaitot konfliktu mierīgu atrisinājumu, pūļa uzvedības principu izpratni un pārliecināšanas, sarunu un starpniecības metodes[3]. Policistam ir tiesības tikt sagatavotam atbilstoši mūsdienu prasībām, kā arī paaugstināt savu kvalifikāciju kursos, ja apmācība izieta pirms daudziem gadiem. Uz šo nepieciešamību norāda arī statistikas dati: 2003.gadā, pildot dienesta pienākumus, pavisam cietuši 159 Iekšlietu ministrijas iestāžu darbinieki, divi no tiem gājuši bojā. Cietušo skaists ir pieaudzis par 29 %, salīdzinot ar iepriekšējo gadu un ir visaugstākais pēdējo 10 gadu laikā, turklāt arī bojā gājušo skaists ir lielāks nekā divos iepriekšējos gados[4].

Neapspriesta tēma ir arī policijas darbinieku tā sauktais pēctraumas sindroms vai nepieciešamība vērsties pēc psihologa palīdzības. Šāda palīdzība nav pieejama gadījumos, kad policijas darbinieks ir, piemēram, ticis ievainots vai nokļuvis smagā starpgadījumā. Policijas saskarsmes kultūrā parasti nav pieņemts izrādīt savas izjūtas, lai kolēģi neuzskatītu cietušo par nelīdzsvarotu vai priekšnieks nedomātu, ka viņš nav piemērots paaugstinājumam. Ilgstošas spriedzes rezultātā krātā agresija sāk izpausties pret iedzīvotājiem vai kā vardarbība ģimenē. Šī problēma atzīta arī ārvalstīs, kur ir pat speciālas interneta mājas lapas policijas darbinieku cietušajām sievām (piemēram, www.policedv.com).

Lai gan pagājušajā gadā iekšlietu ministrs paziņoja, ka katrā policijas iecirknī jābūt savam psihologam, Latvijas policijā patlaban aizvien ir tikai trīs psihologi. Šīs problēmas atspoguļo arī prese, piemēram, komentējot neseno gadījumu, kad saistībā ar draudu zvanu par spridzekli aizturētais izdarīja pašnāvību, rakstā “Deformētie policisti” autors saka: “ko nevar attaisnot, dažkārt var izskaidrot”[5]. Proti, daudzos gadījumos psiholoģiskā palīdzība vajadzīga pašiem policijas darbiniekiem.

Neatrisināti palikuši arī algu un materiālā nodrošinājuma jautājumi. Lielu uzmanību izpelnījās diskusija par algu reformu policijā, bet tā nespēja atrisināt problēmu, ka daļa policijas darbinieku ir spiesti strādāt papildu darbu, lai spētu nodrošināt ģimeni. Papildu strādāšana gan oficiāli nav atļauta, tomēr nav noslēpums, ka nepieciešamības gadījumā tā notiek. Strādājot vairākos darbos, policisti uz savu tiešo darbu nāk neizgulējušies, kas, protams, atstāj iespaidu uz pienākumu pildīšanas kvalitāti. Tāpat daudzās policijas nodaļās trūkst līdzekļu, lai pienācīgi veiktu ikdienas pienākumus, piemēram, segtu transporta uzturēšanas un apkopes izmaksas.

Turpinot ignorēt iepriekš minētās policijas vajadzības, policistu pieļautie pārkāpumi nemazināsies. Visi turpinās kritizēt policiju, un tā turpinās justies nesaprasta, nenovērtēta un strādās kā iepriekš.

___________________

[1] “Par divu vīriešu piekaušanu aiztur policistus”, LETA 19. februāris 2004, publicēta DELFI

[2] “Piedzēries policists ‘pazaudē’ auto un iekausta apsargu”, BNS 20. marts 2004, publicēta DELFI

[3] Pamatprincipi par tiesību sargāšanas amatpersonu spēka un šaujamieroču pielietošanu. Pieņemti 8. Apvienoto Nāciju Organizācijas kongresā par noziegumu novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem, kas notika Havannā, Kubā, no 1990. gada 27. augusta līdz 7 septembrim.

[4] Iekšlietu Ministrijas disciplinārprakses pārskats par 2003. gadu.

[5] P. Strautiņs. Deformētie policisti. Diena, 29.03.2004