Recenzija par Svetlanas Djačkovas pētījumu "Valodas loma reģiona attīstībā"
Baltijas valstis, īpaši Latvija un Igaunija, ir Eiropas reģions, kur beidzamajā desmitgadē risinājušies visaktīvākie sociolingvistiskie procesi. Latvijas Republikai atgūstot neatkarību, politiskās un ekonomiskās pārmaiņas izraisīja valodu tirgus paplašināšanos un valodu hierarhijas maiņu. Laikposmā kopš 1989.gada gan valodas situācijas juridiskās regulēšanas pasākumu, gan sabiedriskās domas attīstības rezultātā normalizējušās latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas un jūtami pieaudzis latviešu valodas pratēju skaits. To apliecina Latvijā regulāri veiktie socioloģiskie un sociolingvistiskie pētījumi par valodu lietojumu Latvijā. Šie pētījumi tomēr rāda, ka Latvijas sabiedrībā pastāv neatbilstība starp latviešu valodas prasmi un reālo valodas lietojumu. Vairāku desmitu gadu laikā uzkrātā pasaules pieredze liecina, ka šāda neatbilstība izveidojusies galvenokārt subjektīvu, psiholoģisku faktoru ietekmes dēļ. Šo faktoru kopumu apzīmē ar terminu lingvistiskā attieksme (language attitudes). Pozitīvas lingvistiskās attieksmes veidošana pret latviešu valodu ir aktuāls uzdevums visā Latvijas teritorijā, tomēr vairākos apvidos latviešu valodas lomu valodu tirgū problemātisku padara arī objektīvi faktori, pirmām kārtām iedzīvotāju etnodemogrāfiskā sastāva izraisītā krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība. Sociolingvistikas teorijā tiek atzīts, ka valodas kolektīva lingvistiskās pašpietiekamības situācijā ir apgrūtināta arī valodas apguve indivīda līmenī, kas padara problemātisku personas mobilitāti ārpus sava sociālā tīkla. Līdz ar to pat unitāras valsts atsevišķos reģionos var būt izteiktas valodas situācijas īpatnības. Latvijā, nenoliedzami, šāds reģions ir Latgale. Valodas situācijai Latgalē veltīts Svetlanas Djačkovas raksts.
Svetlanas Djačkovas raksta pamatā ir autores maģistra pētījums. Autore mērķtiecīgi iedziļinājusies multilingvālas sabiedrības problēmās; arī viņas bakalaura darbs bijis veltīts valsts valodas zināšanu ietekmei uz sabiedrības integrāciju. Darbam ir īss teorētisks ievads; turpmāk, pamatojoties uz vairāku socioloģisko pētījumu datiem un autores lauka pētījumiem, aplūkots valodu tirgus Latgalē, valodas loma darba tirgū un uzņēmējdarbībā, valodas saistība ar pilsonību, sociālo tīklu veidošanās uz valodas pamata. Beigās sniegti īsi secinājumi.
Latvijas reģionos vēsturisko apstākļu ietekmē izveidojušās būtiskas vides un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības, šī reģiona unikalitāti veido iedzīvotāju etnolingvistiskais sastāvs. Vairākos socioloģiskos pētījumos atklāta atšķirība gan valodu prasmē, gan valodu lietojumā, gan lingvistiskajās attieksmēs starp Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. S.Djačkova detalizēti pievērsusies viena reģiona izpētei, radot stabilu pamatu arī komparatīvam Latvijas reģionu pētījumam.
S.Djačkovas darbā apstiprinās hipotēze, ka reģionā, kurā pastāv valodu (tas nenozīmē – etnisko) konfliktu iedīgļi, resp., jūtama izteikta konkurence starp valodām, statistikas dati par valodu prasmi vien nedod pietiekamu priekšstatu par valodas situāciju. Socioloģisko pētījumu dati var liecināt nevis par faktisko stāvokli, bet gan drīzāk par sociālo apziņu, īpaši tik sensitīvā jomā kā valodu lietojums. Pētniekam būtu jādod atbilde ne tikai uz jautājumu “kā?”, bet arī – “kāpēc?”. S.Djačkovas pētījumā šāda analīze vairumā gadījumu ir sniegta.
Viens no kardināliem jautājumiem diskusijās par Latvijas valodas politiku ir jautājums par juridiskās regulēšanas mehānismu īpatsvaru valodu hierarhijas maiņas nodrošināšanā. Valodas politikas teorijā aksiomātisks ir atzinums, ka tad, ja vienas konkurentvalodas ekonomiskā vērtība ir augstāka, valodu hierahijas maiņu var panākt tikai juridiskiem līdzekļiem. T.s. pozitīvā motivācija šādā situācijā darbojas tikai atsevišķu indivīda, bet ne pašpietiekama valodas kolektīva līmenī. Krievu valodas ekonomiskā vērtība vismaz Latgalē pašlaik ir augstāka. Diskusijās par Latvijas valodas politikas aktualizēšanu ļoti nozīmīgs ir autores secinājums: “Ir vērojams latviešu valodas apguves ekonomiskās motivācijas trūkums, jo latviešu valodas prasme būtiski neietekmē sociālo pozīciju un labklājību”. Būtu apsveicami, ja autore turpmākajos pētījumos mums piedāvātu izvērstāku minētās tēzes analīzi.
Iepazīstoties ar darbu, recenzentei radušās arī pārdomas un ieteikumi. Šķiet, ka virsrakstā precīzāk varētu norādīt to, ka darbā runa būs par Latgali un par valodu prasmes un lietojuma saistību ar reģiona sociālo un ekonomisko attīstību. Darba virsraksts. “Valodas loma reģiona attīstībā” vedina domāt vairāk par teorētisku komparatīvu pētījumu, kas šoreiz nav bijis autores uzdevums.
Šādu multidisciplināru pētījumu veikšanai nepieciešamas plašas zināšanas gan socioloģijā, gan sociolingvistikā, gan citās zinātnes nozarēs. Vienlīdz dziļi apgūt visas šīs nozares vienam cilvēkam ir gandrīz neiespējami. Mēs Latviešu valodas institūta Sociolingvistikas daļā veicam līdzīgus pētījumus, un sociologs vai jurists tajos droši vien vēlētos saskatīt dziļāku savas nozares specifikas izpratni. Man kā sociolingvistei būtu gribējies rakstā redzēt vairāk izpratnes par valodu funkcionēšanu kontaktsituācijās, valodu noturības un nomaiņas aksiomātiskajiem faktoriem, lingvistiskās asimilācijas cēloņiem u.tml. Piemēram, sociolingvistikas teorijā samērā labi ir izstrādāts jautājums par individuālā un sociālā (kolektīvā) bilingvisma attiecībām. S.Djačkovas rakstā viena no nedaudzajām vājajām vietām ir tieši izplūdusī robeža starp indivīda un sabiedrības bilingvismu (multilingvismu). Rakstā vairāk vietas varētu atvēlēt arī konkurentvalodu ekonomiskās (tirgus) vērtības lomai. Risinājums varētu būt plašāka sadarbība dažādu nozaru speciālistu starpā kompleksos pētījumos.
Gan no lingvista, gan sociolingvista viedokļa nevaru neiebilst pret šķīrumu “latvieši un latgalieši” un “latviešu un latgaliešu valoda”. Latgalieši ir latviešu etnogrāfiska grupa un latgaliešu rakstu valoda – uz augšzemnieku dialekta izlokšņu pamata noteiktos vēsturiskos apstākļos izveidojies latviešu valodas paveids. Par latgaliešu rakstu valodas funkcijām arī pašlaik risinās asas diskusijas, pastāv atšķirīgi viedokļi par šī latviešu valodas paveida statusu, tomēr gandrīz visi pētnieki ir vienisprātis, ka par divām atšķirīgām valodām runāt nebūtu zinātniski korekti. Protams, Latgales reģionā pastāv stabila diglosija (literārā valoda – izloksne), kas rada specifiskas problēmas arī latviešu valodas apguvē citu valodu runātājiem, un valodas apguves organizācijā un metodikā šis fakts nebūtu ignorējams.
Kaut arī S.Djačkovas pētījums, manuprāt, nevarētu pretendēt uz valodas politikas analīzi, jo autores mērķis nav bijis tieši analizēt valsts institūciju rīcību valodas situācijas juridiskajā regulēšanā, pētījuma atziņas būtu izmantojamas Latvijas valodas politikas koncepcijas aktualizācijā un sabiedrības integrācijas veicināšanā. Raksta lielākā vērtība ir autores izdarītie teorētiskie secinājumi par valodas situāciju, tās cēloņiem un sekām. Daudzu socioloģisko pētījumu vājā puse ir sekundārās analīzes trūkums – kā jau minēts, socioloģisko aptauju dati bez skaidrojuma un interpretācijas var radīt tikai virspusēju vai pat kļūdainu priekšstatu par sociolingvistiskajiem procesiem. Svetlana Djačkova nebaidās izdarīt secinājumus un ieteikt risinājumus, izklāsta veids ir zinātniski korekts. Raksts “Valodas loma reģiona attīstībā” sniedz padziļinātu ieskatu Latvijas valodas situācijas reģionālajā specifikā, paldies autorei par to, un veiksmi turpmākajā darbā!