Foto: afeman
Ja sieviete, kas cietusi no vardarbības ģimenē, pati sevi pasargāt nevar, valsts no viņas norobežojas.
1979.gada 18.decembra ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Tajā ir noteikts, ka partnera vardarbība pret sievieti ģimenē ir viena no sieviešu diskriminācijas formām. Taču tālāk par dokumentu parakstīšanu, pēc manām domām, mūsu valsts nav tikusi. Latvijā sievietes un bērnu vērtības apzināšanās un viņu aizsargāšana ir attīstības stadijā. Saskaroties ar vardarbību ģimenē, viņi bieži vien ir vāji aizsargāti.
Vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls. Sievietes šo pazemojošo un gadiem paciesto procesu raksturo ar vārdiem — mani sit, grūsta, izsmej, apsaukā, atņem pēdējo naudu, man norauj drēbes un liek bērnu klātbūtnē darīt to, kas mani pazemo, mani draud nogalināt, sakropļot, atņemt bērnus, izdzīt no mājas. Lielai daļai no šīm sievietēm sāpīgāka par sitieniem ir apziņa, ka aizstāvību nav, pie kā meklēt. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 70 % nogalināto sieviešu slepkavas ir viņu vīriešu dzimuma partneri.[1] Latvijā oficiālas statistikas par partnera vardarbību ģimenē pret sievieti un bērniem nav, izņemot krīžu centru rīcība esošo informāciju par gadījumiem, kas nonāk to redzeslokā.
Realitāte ir tāda, ka 95% gadījumu sievietei pēc pārciestas vardarbības ar bērniem vienkārši nav, kur iet, un viņai pat pēc iesnieguma uzrakstīšanas policijai ir jāturpina dzīvot kopā ar varmāku. Šādā situācijā nākotne ir skaidra — kamēr kriminālprocess lēnām virzīsies uz priekšu, sievieti ar bērniem turpinās sist un pazemot, līdz kādu dienu viņa (viņi) var zaudēt dzīvību. Un tad jau policija iepriekš uzsāktu Kriminālprocesu par draudiem, vardarbību vai miesas bojājumiem vienkārši pārkvalificēs un tālāk izmeklēs slepkavību.
Neefektīvā likumdošana
Kāpēc likumdevējs Latvijā nepieņem realitāti un likuma normas bieži vien rada vizuāli pievilcīgas, bet instrumentāli nepiemērojamas un neefektīvas? Turpmāk apskatīšu trīs būtiskākos problēmjautājumus, ar kuriem savā praskē esmu saskārusies.
Pirmkārt, Kriminālprocesa likumā nav tikusi iekļauta likuma norma, kas vardarbības fakta konstatācijas gadījumā varmākām automātiski ierobežotu/ liegtu saskarsmes iespējas ar upuri. Šī norma ļautu policijas darbiniekiem, prokuroriem un tiesnešiem izolēt varmāku no cietušā. Tas būtu efektīvs nozieguma pārtraukšanas un recidīvu novēršanas mehānisms. Formāli, protams, kā vienu no drošības pasākumiem Kriminālprocesa likums apzīmējis aizliegumu tuvoties[2]. Taču realitātē atklājas šāda aina — ir notikusi vardarbība ģimenē pret sievieti un bērnu, policija un tiesu medicīnas ekspertīze to ir fiksējusi, aizliegums tuvoties ir noteikts kā drošības līdzeklis (savā praksē šādu drošības līdzekli neesmu redzējusi piemērotu nevienu reizi).
Bet kas notiek tālāk, ja vīrietis, sieviete un bērns dzīvo vienā mājā? Pirmkārt, kurš var aizliegt personai atgriezties viņa īpašumā? Otrkārt, šādās situācijās neviens nevar nodefinēt netuvošanās attālumu, to izkontrolēt un nodrošināt. Jautājums — vai prom no savas mājas jādodas varmākam vai varmācībā cietušai sievietei ar bērnu? Eksistē krīzes centri un viņu darbs, protams, ir ļoti nozīmīgs. Tikai šajā gadījumā vardarbībā cietusī mātei ar bērnu faktiski piedzīvo netiešu otreizējo viktimizāciju: nākamajā dienā pēc pārdzīvotā viņi pamostas „patversmē”, izrauti no pierastās vides. Pēc stacionālā rehabilitācijas centra „Dardedze” datiem, 2005.gadā tikai pie viņiem patvērumu meklējušas 212 manis iepriekš aprakstītā situācijā nonākušās mātes un bērni. 75 % no bērniem ir skolas vecuma, kas notiekošo labi saprot un skaidri apzinās, līdz ar to pārdzīvojumu faktors var būt saasinātāks. Visefektīvākais risinājums šādai situācijai būtu, neatkarīgi no īpašuma tiesību reģistrācijas formas, personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, līdz apstākļu noskaidrošanai uzlikt par pienākumu atstāt dzīves vietu.
Otrkārt, Latvijas likumdošana vispār atsevišķi nav definējusi kriminālatbildību par vardarbību ģimenē. Likumdošanas aktos būtu jāparedz atbildība arī par vardarbīgām darbībām ģimenē, kuru rezultātā nav iestājušies konstatējami miesas bojājumi — vārdiska personas aizskaršana, pazemošana, iebiedēšana, utml. Bet gadījumos, kad vardarbības ģimenē rezultātā ir nodarīti miesas bojājumi, tie būtu jākvalificē kā vainu pastiprinoši apstākļi.
No savas prakses varu teikt, ka līdz 80 % gadījumu, kas saitīti ar vardarbības aktu ģimenē, kriminālprocesuālās virzības forma ir “viegli miesas bojājumi” (t.i. regulāra iekaustīšana, sitiens ar ko un kur trāpa — ar dūri pa galvu, ar grāmatu pa seju, ar kāju pa vēderu). Kriminālprocesa likuma 7.pantā noteikts, ka valsts nodrošina publisku apsūdzības procesu gadījumos, kad personai ir nodarīti viegli miesas bojājumi un noziegums ir uzskatāms par vardarbību ģimenē. Bet, tā kā nav precīzas definīcijas, kas krimināltiesiskajā vidē ir „ģimene”, un līdz ar to arī „vardarbība ģimenē”, tad tam drīzāk ir retoriska un emocionāla nozīme.
Sargā tikai reģistrētos?
Satversmes 110.panta 1.teikums nosaka — „valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”, arī LR Civillikums (CL) sadaļā „Ģimenes tiesības” kā ģimeni ir apzīmējis laulību. Krimināllikums ģimenes jēdzienu netieši paplašinājis ar statusu „saderinātais”. Konkrētības trūkuma apstākļos nākas izdarīt secinājumu, ka KPL 7.pantā jēdziens “ģimene” ir atvasināts no CL ģimenes tiesībās noteiktās savienības, tātad, burtiski pēc likuma jēdziens “vardarbība ģimenē” attiecas tikai uz oficiāli reģistrētu laulību. Jebkādas citas personu kopā dzīvošanas formas nav ģimene no likumdevēja viedokļa, līdz ar to jēdziens “vardarbība ģimenē” uz to nav attiecināms.
Ja personas nav laulātas, bet viena fiziska persona otrai nodara miesas bojājumus, tad vai tie ir noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību? Kā rīkoties gadījumos, ja kopdzīves fakts nav ticis oficiāli reģistrēts vai ja kopdzīve ir tikusi pārtraukta, bet šis fakts nav oficiāli dokumentēts? Mūsu sabiedrībā nereģistrētu attiecību procentuāli ir daudz. Gadījumos, ja procesa virzītājs skaidri neiestājas, ka notikušais ir uzskatāms par vardarbību ģimenē, tas var tikt virzīts kā tīšs viegls miesas bojājums. Diemžēl gadījumi praksē tam ir apstiprinājums, piemēram — sieviete divus gadus ir dzīvojusi kopā ar savu partneri, laulība nav reģistrēta, kopdzīvē dzimis bērns. Kopā nedzīvo jau vairāk nekā gadu, vīrietis nāk apciemot bērnu vidēji reizi divās nedēļās un saskarsmes tiesības nav ierobežotas. Vienā no šādiem apciemojumiem vīrietis sievieti piekauj. Tiesu medicīnas ekspertīze konstatē vieglus miesas bojājumus. Jautājums — vai tā ir vardarbība ģimenē? Saskaņā ar likumu nē.
Par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu likums paredz privātsūdzību tiesvedības kārtību. Ko tas nozīmē varbarbībā cietušajam? Gandrīz neiespējamo. Likumdevējs cietušajai ir deleģējis tiesības turpmāk uzņemties kriminālprocesuālās darbības — drošības nodrošināšana, pierādījumu vākšana, klasificēšana, faktu kvalifikācija, apsūdzības uzturēšana, utml. No tā jāsecina, ka viegli miesas bojājumi tiek uzskatīti par nebūtisku un sabiedrību kopumā neietekmējošu noziegumu un valsts no tā distancējās. Ko tālāk darīt sievietei? No kriminālprocesuālo darbību viedokļa 99% gadījumos cietušais kā procesa eventuālais virzītājs ir rīcībnespējīgs. Sievietei ar bērniem nav laika un iespēju staigāt pa tiesām.
Šobrīd valstī strauji veidojas „privileģēta” atsevisķa noziedzīgu nodarījumu grupa — tīša vieglu miesas bojājumu nodarīšana, tiešs personas fizisks aizskārums. Ir jāsaprot, ka vardarbības upuri visbiežāk veido sociālā riska grupu, tādēļ grūti iedomāties, ka pie papildu fiziskās un morālās traumas cietušais spēs sevi aizstāvēt un panākt varmākas saukšanu pie atbildības. Šādos gadījumos darbojas nevis afektā agresija, bet gan instrumentālā agresija. Tas nozīmē, ka varmāka apzināti tiecas sasniegt konkrētu mērķi — uzlabot savu pašsajūtu uz upuru rēķina, piemēram, iebiedēt vai turpināt atkārtoti mocīt savu upuri. Šāda varmācība nav saistīta ar kaut kādām spēcīgām nekontrolējamām emocijām, bet gan, pirmkārt, ar pārliecību par savu nesodāmību.
Lai mainītu esošo situāciju un nodrošinātu efektīvu upuru aizstāvību, nepieciešami daudzi likumdošanas normu precizējumi un papildinājumi. Piemēram, pēc sociālām pazīmēm, nosakot personu loku, uz kuriem jēdziens „privātā tiesvedība” no kriminālprocesuālā aspekta neattiektos vispār.
Aiz slēgtām durvīm
Treškārt, likumdevējs nav izstrādājis mehānismu, kā nepieļaut/pārtraukt noziedzīgas darbības gadījumos, ja vīrietis kopdzīvē ar varu vai viltu piesavinās sievietes, bērnu mantas vai kopmantu, vai izliek viņus no dzīves vietas. Sieviete ar bērniem kādudien var konstatēt, ka visa viņas un bērnu iedzīve ir palikusi aiz slēgtām durvīm, kurām, labākajā gadījumā, ir nomainīta atslēga, bet sliktākajā — ir mainījušies īpašnieki. Cietušajai sievietei izskaidro iespēju risināt savas problēmas civiltiesiskā kārtībā, proti, nākamos divus, trīs gadus, algojot pārstāvi, pavadīt laiku bezgalīgās tiesas sēdēs, noskaidrojot, tieši kādas mantas, ar kādu nolūku un uz kurieni vīrietis nogādajis. Vairumā gadījumu pēc gadiem civiltiesiskā procesa gaitā noskaidrojas, ka, piemēram, triju istabu iekārtojums un visas kopīgās mantas ir viens platsmasas krēsls. Vīrs apgalvo, ka nekā cita kopdzīves laikā neesot bijis. Sieviete neko šādā situācijā pierādīt nevar.
Piemērs — ģimene dzīvo dzīvoklī, kuru vīrietis ieguvis pirms laulībām uz sava vārda. Viņš dzīvokli pārdod un vienā dienā sieviete, atnākot mājās ar bērniem, atrod aizslēgtu dzīvokli un sveši cilvēki viņai parāda dokumentus par savām īpašuma tiešībām. Teorētiski tā ir patvarība. Praktiski — vīrietis policijā izskaidro, ka tas ir bijis viņa īpašums, viņš to ir pārdevis un neatceras, ka tajās telpās būtu bijušas jebkādas sievas vai bērnu mantas. Ja sieviete vēlas, lai vīrietis tiktu saukts pie kriminālatbildības par patvarību un zādzību, tad viņai no sākuma ir jāpierāda, ka
1. Viņa tur patiešām ir dzīvojusi
2. Tur ir atradušās viņas un bērnu mantas
3. Civiltiesiskaja kārtībā jānosaka personiskās un kopmantas faktors.
Valsts mazspējas dēļ, sieviete iekļūst bezgalīgās tiesvedības lokā — ja upuris pats sevi pasargāt nevar, valsts no viņa norobežojas.
Minēto tiesību normu uzlabošana un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju izglītošana esošo normu piemērošanā būtu ievērojams panākums cīņā par vardabības ģimenē izskaušanu. Taču tās ir sekas jeb problēmas redzamā daļa. Problēmas cēloņi ir risināmi individuālā un sabiedrības līmenī, strādājot ar varmākām un vardarbības upuriem, kā arī audzinot jauno paaudzi, lai tā neuztvertu vardarbību kā sabiedrības normu.
________________________
[1] http://www.pretvardarbibu.lv/vardarbiba_gimene_pret_sievieti.php?blapa=statistika
[2] Kriminālprocesa likuma 243.pants
Cilvēktiesību aspekts sieviešu un bērnu tiesībās
Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē