Foto: Uncle Chicken
Cena, ko mūsu sabiedrība maksās par Saeimas bezatbildīgo lēmumu, atstājot nepilngadīgos likumpārkāpējus bez uzmanības un palīdzības, būs nepilngadīgo noziedzības pieaugums.
Nepilngadīgo noziedzības novēršana mūsdienu pasaulē ir viena no valsts krimināltiesību politikas prioritātēm. Izšķiroša nozīme ir izvēlētajām metodēm darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Svarīgi, lai izvēlētais soda veids veiktu audzinoša rakstura funkciju, diemžēl mūsu likumdevējs ir izšķīries par labu padomju laiku metodikai, kad pirksta kratīšana un ievietošana “kolonijās” bija vienīgie līdzekļi darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem.
Pirksta kratīšana kā brīdinājums par katru pastrādāto noziedzīgo nodarījumu, bērnam ir kā pīlei ūdens. Bērni nesaprot soda veidu “brīdinājums”, viņi uzskata, ka ir nesodīti, un ja jau nesodīja, tad var turpināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Savukārt ievietošana sociālās korekcijas iestādē ir otra galējība un būtu pielietojama tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas un nepilngadīgā klātesamība sabiedrībā kļūst par reālu apdraudējumu apkārtējiem. Kā efektīvs līdzeklis nepilngadīgo noziedzības mazināšanai tika rasts vidusceļš — uzvedības ierobežojumi un sabiedriskais darbs. Ar 2005. gada 1.janvāri, kad spēkā stājās 2002.gada beigās pieņemtais likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, tie kļuva par būtiskiem instrumentiem, veicot audzinošu darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Tomēr finansējuma trūkuma dēļ šie uzvedības ierobežojumi saskaņā 2006.gada 19. decembra grozījumiem no likuma ir izņemti! Tas nevilšus atsauc atmiņā padomju laiku pieeju.
Déjà vu
Padomju laikā gan skolas “bastotāju”, gan nopietnāku likumpārkāpēju “audzināšanai” bieži vien piemēroja vienu metodi —ievietošanu “kolonijās”. Rezultātā “institucionalizēto” jeb “kolonijās” ievietoto bērnu skaits bija nesamērīgi liels, kas arī bija viens no lielākajiem nepilngadīgo noziedzības novēršanas sistēmas trūkumiem. Pēc neatkarības atgūšanas visa šī sistēma tika iznīcināta un kolonijas likvidētas. Pāris gadu vēlāk, protams, tika konstatēts, ka ir tādi jaunieši, kuri, atrodoties sabiedrībā, ir pārāk liels drauds apkārtējiem, un vienīgais veids, kā sabiedrību pasargāt, ir ievietot viņus “kolonijā” jeb sociālās korekcijas izglītības iestādē. Šādas iestādes atjaunoja.
Tomēr nepilngadīgo likumpārkāpēju audzināšanas un sodīšanas sistēma bija saglabājusi negatīvo tendenci no padomju laikiem —nerisināt problēmas, bet gan ievietot “kolonijā”. 1993.gada likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem” par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu paredzēja vai nu brīdināt bērnu vai nodot vecāku galvojumā, vai arī ievietot sociālās korekcijas izglītības iestādē. Izveidojās situācija, kad nepilngadīgais likumpārkāpējs pēc katra noziedzīga nodarījuma tika brīdināts un brīdināts, līdz bija “sakrājis” tik daudz, ka viņu ievietoja iestādē.
Redzot šo situāciju un apgūstot ārvalstu praksi, šīs nozares speciālisti ierosināja paredzēt likumā vairākus alternatīvus sodus, kas uzliek likumpārkāpējam dažādus pienākumus. Sodi vienlaicīgi veica audzinoša rakstura funkciju un ļāva jaunietim pierādīt, ka viņš/viņa grib mainīties. 2001.gada sākumā Latvijas Republikas Tieslietu ministrija sadarbībā ar Kanādas Koledžu un universitāšu apvienību realizēja projektu “Latvijas krimināltiesiskās reformas programma”. Projekta ietvaros, vadoties pēc Kanādas labākās prakses piemēriem, tika izstrādāts likumprojekts “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, kurā lielā mērā pārņēma Kanādas modeli.
Efektīva audzināšana
Pēc ilgām debatēm, visbeidzot, 2002. gada beigās Saeima pieņēma jauno likumu “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, ar noteikumu, ka tas stājas spēkā 2004. gada 1. janvārī. Protams, ir nepieciešams laiks, lai sagatavotu nepieciešamos MK noteikumus, kuri regulētu šī likuma normu ieviešanu dzīvē. Taču, pēc gada, 2003. gada 12. decembrī Saeimas deputāti nolēma, ka varam pagaidīt vēl vienu gadu — līdz 2005. gada 1. janvārim, jo nav nepieciešamā finansējuma “uzvedības ierobežojumu” un “sabiedrisko darbu” ieviešanai. Kad beidzot 2005.gada 1.janvārī šis likums tomēr stājās spēkā, vēl joprojām nebija izstrādāti pavadošie normatīvie akti, lai to varētu ieviest dzīvē, kā arī nebija papildu finansējuma pašvaldībām uzlikto pienākumu pildīšanai.
Tomēr atsevišķas pašvaldības likumu pamazām ieviesa dzīvē, tādējādi nodrošinot efektīvu likumpārkāpumus izdarījušo bērnu audzināšanu. Bija iespējams palīdzēt viņiem pašiem, palīdzēt vecākiem audzināšanā, un vienlaicīgi pasargāt apkārtējos. Šis likums ierindoja Latviju līdzās pasaulē vadošajām valstīm nepilngadīgo noziedzības prevencijas un tiesvedības jomā, jo atbilda jaunākajām atziņām par darbu ar šīs kategorijas jauniešiem.
Pēc spēkā stāšanās, pamazām, tika sakārtota likuma piemērošanas sistēma, dažviet pašvaldībās tika izveidotas atsevišķas administratīvās komisijas bērnu lietu apakškomisijas bērnu pārkāpumu izskatīšanai. Vietās, kur mācēja un vēlējās izmantot jaunās iespējas, šis likums deva ļoti labus rezultātus un palīdzēja daudziem jauniešiem sakārtot savas dzīves un pievērsties sabiedriski derīgai darbībai.
Piemēram, Tukuma pilsētā un rajonā 2005. un 2006. gadā tiesa piemēroja audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus vidēji 20 bērniem gadā par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet administratīvās komisijas par bērnu izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem piemēroja ap 60 bērniem gadā. Lielākajai daļai nepilngadīgo likumpārkāpēju tiesa piemēroja brīdinājumu, taču atkārtotajiem pārkāpējiem un smagu noziegumu izdarītājiem tika piemēroti tieši uzvedības ierobežojumi (apmeklēt mācību iestādi un noteiktā diennakts laikā atrasties savā dzīvesvietā u.c.). Vēlāk, ja šie ierobežojumi netika pildīti, tos aizstāja ar sabiedriskajiem darbiem.
Nepilngadīgo noziedzības līmenis Tukuma rajonā ir ap 40 noziedzīgu nodarījumu gadā. Viens “augsta riska” nepilngadīgais likumpārkāpējs, ja nav saņēmis adekvātu sodu, var izdarīt līdz pat 20 noziedzīgu nodarījumu gadā. Pēc likuma divu gadu piemērošanas Tukuma rajonā tika sakārtota dzīve pieciem t.s. “augsta riska” bērniem, no kuriem tikai viens jaunietis tika ievietots Sociālās korekcijas izglītības iestādē “Naukšēni”. Pārējie jaunieši, ar tiesas noteiktu, stingru noteikumu palīdzību, strādā ar savas delikventās uzvedības cēloņiem — skolas kavēšanu un klaiņošanu, alkohola un narkotiku lietošanu, u.c.
Tā, piemēram, jaunietim, kurš līdz 14 gadu vecumam jau četras reizes bija tiesā brīdināts un nākamajā tiesas reizē, visticamāk, tiktu nosūtīts uz sociālās korekcijas izglītības iestādi, pēc kārtējās zādzības, 2005.gada sākumā, tiesa piemēroja uzvedības ierobežojumus uz 12 mēnešiem, proti — atrasties dzīvesvietā katru dienu no 22.00 līdz 06.00 un apmeklēt izglītības iestādi. Pēc šī tiesas lēmuma tika kontrolēta jaunieša uzvedība, un pamazām tā uzlabojās un jaunietis vairs nav izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu.
Atņem galveno sviru
Nedz 2005., nedz 2006. gadā valsts budžetā pašvaldībām nepiešķīra finansējumu šo noteikumu uzraudzības realizēšanai, tādēļ tās pašvaldības, kas spēja un vēlējās rūpēties par savā teritorijā esošo bērnu likteni, to darīja par saviem līdzekļiem. 2006. gada nogalē Pašvaldību savienība izvirzīja prasības Ministru kabinetam, un bija jāizšķiras par diviem risinājuma variantiem — piešķirt finansējumu vai atcelt šo likuma normu. Protams, tika izvēlēts vieglākais ceļš.
Kopš 2007.gada 1. janvāri spēkā ir likuma “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” grozījumi, kurus Saeima pieņēma 2006.gada 19.decembrī. Tie atņem galveno palīdzības instrumentu darbā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem — uzvedības ierobežojumus. Tieši ar šo soda veidu tiesa vai administratīvā komisija varēja visefektīvāk audzināt nepilngadīgo likumpārkāpēju, un iedarboties uz noziedzīgās uzvedības cēloņiem. Ja jaunietis klaiņoja, tad varēja piemērot pienākumu atrasties vakaros dzīvesvietā, ja jaunietis lietoja alkoholu — varēja piemērot pienākumu apmeklēt narkologu vai kādu citu speciālistu, bet ja jaunietis neapmeklēja skolu — varēja uzlikt par pienākumu apmeklēt skolu u.t.t.. Ja viņš nepildīja šo pienākumu, tad varēja tiesā aizstāt ar stingrāku noteikumu, līdz pat ievietošanai sociālās korekcijas izglītības iestādē.
Minētie grozījumi “izgāja cauri” Ministru kabinetam un Saeimai nepilna mēneša laikā, bez jebkādām diskusijām, un to argumentācija ir fakts, ka ne 2005.gadā, ne 2006.gadā budžetā netika piešķirts finansējums pašvaldībām šo noteikumu uzraudzības realizēšanai.
Finansiāla argumentācija šajā lēmumā ir smieklīga kaut vai tādēļ, ka līdz ar izmaiņām “Bērnu tiesību aizsardzības likumā” 2001.gadā visām pašvaldībām tika uzlikts pienākums bez papildu finansējuma strādāt ar šiem pašiem nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un katram ieviest uzskaites lietu, kā arī izstrādāt individuālu palīdzības programmu. Uzvedības ierobežojumi sniedza tikai papildu palīdzību pašvaldībām darbā ar šiem jauniešiem. Vai mums ir jārēķinās ar nākamo soli — izmaiņām arī “Bērnu tiesību aizsardzības likumā”?
Gribot negribot rodas jautājums par varasvīru prioritātēm! Kādēļ kopš 2002.gada šajā valstī nav iespējams atrast finansējumu visefektīvākajai noziedzības novēršanai — bērnu audzināšanai? Kādēļ nav iespējams izstrādāt un pieņemt Ministru kabineta noteikumus, kas precīzi atrunātu iestāžu funkcijas bērnu audzināšanā, un apstiprinātu dokumentācijas paraugus?
Šķiet, ka politiskajai elitei vieglāk ir nesatraukties, pievērt acis un nedomāt par savu lēmumu sekām. Cena, ko mūsu sabiedrība maksās par Saeimas bezatbildīgo lēmumu, atstājot šos jauniešus bez uzmanības un palīdzības, būs nepilngadīgo noziedzības pieaugums!