Foto: Charles Roffey

Palīdzība nav tikai nauda. Tas ir kopums, kurā ir iekļauta sadarbība ne tikai starp donoriem, bet arī ar palīdzības saņēmējvalstīm.

Ar šo rakstu beidzam rakstu sēriju par attīstības sadarbību un attīstīto valstu palīdzību Āfrikai. Šoreiz Edgars Skvariks izklāsta Kenijas veiksmes stāstu — kā Āfrikā dažas nozares attīstās arī bez donorvalstu palīdzības.

Nesen viens no lielākajiem privātajiem donoriem, Microsoft dibinātājs Bils Geitss, viesojās Eiropas Parlamentā, lai stāstītu par iespējām, ko sniedz palīdzība nabadzīgāko valstu attīstībai. Geitss uzsvēra, ka donoriem ir jāmācās, jākļūst gudrākiem palīdzības sniegšanā, jo vismaz 5% no palīdzības apmēra tiek izšķiesti korupcijas vai nepārdomātu projektu rezultātā. Kaut arī minētais varētu šķist relatīvi niecīgs apjoms, tomēr ir jāapzinās, ka ES ir pasaules lielākais donors, līdz ar to palīdzības summa ir ārkārtīgi liela. Bet ir jomas, kas Āfrikā attīstās arī bez donoru palīdzības.

Ushahidi — pierādījumus nenoslēpsi!

Vairāki Kenijas blogeri un programmētāji ir izveidojuši Ushahidi, kas tulkojamā no svahili valodas nozīmē „pierādījumi”. Tā ir platforma, kuru radīja, lai novērotu vēlēšanas Kenijā un salīdzinātu valdības, amatpersonu un mediju sniegto ziņu patiesumu. Āfrikas jaunieši ir zinātkāri, tāpēc neviens vairs nebrīnās par informācijas tehnoloģiju straujo attīstību. Vairākos jaunajos birojos Nairobi ir izveidotas datoru zāles un interneta pieejas punkti. Sociālie saziņas tīkli Facebook un Twitter vairs nav nekas nesasniedzams — tos lieto arvien vairāk kenijiešu un viņiem tas šķiet tikai pašsaprotami. Viņi vēlas būt daļa no tā, kas pasaulē norisinās patlaban. Un to lieliski pierāda Ushahidi veiksmes stāsts. Pirms četriem gadiem Kenijā notika prezidenta vēlēšanas, un daudzas pasaules valstis šo notikumu raksturoja vienkārši — tā bija krīze. Valstī norisinājās plaši nemieri un vairāki simti cilvēku tika nogalināti. Bet jaunieši nevēlējas stāvēt malā un tikai noraudzīties. Ar īsziņu un e-pastu palīdzību viņi varēja nosūtīt savus novērojumus, kuri pēc pārbaudes tika publicēti visiem pieejamā kartē. Tas bija sākums Kenijas citizen journalism un demokrātijas attīstībai korupcijas novārdzinātajā valstī.

Kenijā radītā sistēma tika veiksmīgi pielietota arī Haiti un Jaunzēlandes zemestrīces glābšanas darbos. Tāpat Ushahidi tika izmantots, lai novērotu nemierus Dienvidāfrikā un Kongo, vēlēšanas Meksikā un Indijā, kā arī uzraudzītu, vai zāles ir pieejamas Kenijas, Ugandas, Malāvi un Zambijas aptiekās. Tas ir īpaši svarīgi, jo liela daļa no medicīnas aprīkojuma un zālēm bieži vien no aptiekām „pazūd” — tās nevar iegādāties, jo personāls, nelegāli pārdodot zāles, papildus piepelnās. Tas, savukārt, rada papildus problēmas un izmaksas pacientiem. Kompānija Al Jazeera Ushahidi platformu izmantoja, lai uzskatāmi parādītu 2008.-2009. gada Gazas kara situāciju. Bet paši projekta realizētāji smaidot stāsta, ka Vašingtona Āfrikas tehnoloģijas izmantojusi, lai organizētu sniega izvešanu no pilsētas. Savukārt patlaban Kenijā izstrādātais interneta rīks palīdz koordinēt Japānas zemestrīces glābšanas darbus.

Kenijas Silīcija ieleja

Kas īsti stāv aiz šī veiksmes stāsta? Tie nav ārvalstu dizaineri un programmētāji, tie ir Kenijas jaunieši, kuri katru dienu satiekas Nairobi izveidotajā tehnoloģiju centrā iHub. Tas atrodas pāris kilometru no galvaspilsētas centra, bet ir viegli un ērti sasniedzams. Pašlaik tas spējis sapulcināt vairāk nekā 3000 biedru un katru dienu centru apmeklē vidēji 50 cilvēku. Tā kā Kenijā kvalitatīvs internets pašlaik ir salīdzinoši dārgs, jaunieši izmanto iespēju strādāt šeit, nevis mājās. Liela priekšrocība ir tam, ka viņi ir iemācījušies sadarboties un jautāt pēc padoma. Šādi, pateicoties iHub, ir radušās vismaz divpadsmit veiksmīgas kompānijas. Tā ir sava veida Kenijas Silīcija ieleja. Vieta, kura spētu uzlabot valsts ekonomiku, radot un eksportējot produktus ar pievienoto vērtību. Vairāki eksperti uzskata, ka tieši Āfrika, nevis Āzija, Amerika un Eiropa, būs informācijas tehnoloģiju centrs. Un jau tagad tas savā veidā balsta Āfrikas ekonomiku, kas nonākusi smagā turbulencē.

Pamatskolas un vidusskolas, kuras ir pilnībā nodrošinātas ar datoriem un internetu pieslēgumu, ir vairāku Āfrikas valstu attīstības plānos līdz 2025. gadam. Internets šajās valstīs kļūst arvien lētāks un pieejamāks, nemaz nerunājot par mobilajiem telefoniem — tāds ir gandrīz katram Nairobi iedzīvotājam. Un tieši tādēļ vairums sociālo projektu šajā Āfrikas valstī tiek veidots nevis interneta, bet mobilo telefonu iespējām. Pasākumi, interneta bankas, aizdevumi un labākie ražas nodošanas punkti — to visu var uzzināt ar mobilā telefona starpniecību. Āfrika attīstās. Un strauji.

Ilgtermiņa domāšana

Ruanda, kas vēl salīdzinoši nesen nebija ieteicama kā investīciju galamērķis, nu ir pilnībā mainījusies. Valsts valdībai ir ambiciozi plāni — genocīda un nemieru pārņemto valsti pārvērst par „Āfrikas Singapūru”. Tiek ieviests ātrgaitas internets, datori kļūst pieejamāki. Ir izveidoti speciāli punkti, kur atliek vien elektroniski piereģistrēt savu dalībnieka karti, un pāris minūtēs var netraucēti strādāt pie portatīvā datora. Vairākas no valstīm, kuras par savu mērķi ir izvēlējušās informācijas tehnoloģiju attīstību, jau tagad piedzīvo profesionāļu trūkumu. Un tieši šīs valstis izvēlas uzlabot izglītības kvalitāti, lai pēc pāris gadiem valstij nevajadzētu domāt par darbinieku pieaicināšanu no citiem reģioniem. Tā ir ilgtermiņa domāšana, kuras trūkumu Āfrikai bieži pārmet.

Kenijas iHub pastāv tikai gadu. Tomēr šajā laikā vairāki cilvēki ir pametuši labi apmaksātos darbus, lai pievienotos iHub komandai. Viņi ir spējuši pieaicināt ne tikai Kenijas spožākos prātus, bet arī darbiniekus no Amerikas un Eiropas. Kāda sieviete pameta savu darbu Kenijas medicīnisko pētījumu institūtā, jo uzskatīja, ka, strādājot iHub komandā var panākt daudz vairāk, nekā „sēžot uz vietas”. Un tā ir taisnība — jau tad, kad viesojāmies viņu birojā, visapkārt bija izlīmēti plakāti par Nokia semināru. Tieši tādas kompānijas kā Microsoft, Google un Nokia ir viņu klienti.

Džesika Kolako (Jessica Colaco), iHub menedžere un viena no 40 Kenijas ietekmīgākajām sievietēm, sarunā atzīst, ka sākums bijis grūts.[1] Cilvēki bija sadalījušies grupās, neviens nevēlējies uzņemties atbildību un baidījies kaut ko uzsākt. Bet jau tagad tie, kas tolaik bija pagriezuši muguras, vēlas ar viņiem sadarboties. Viens no Kenijas lielākajiem interneta sniedzējiem piedāvā savus pakalpojumus bez maksas, jo saprot, ka laika gaitā tas būs abpusēji izdevīgs darījums.

Ar Džesiku mēs sarunājamies lielā un pilnīgi tukšā telpā. Divus metru augstie logi ir atvērti, tāpēc grūti saklausīt, ko viņa stāsta. Ik pa brīdim mūsu sarunu pārtrauc motociklu skaļā rūkoņa un viņa pacietīgi gaida, līdz tas viss noklusīs, lai pastāstītu, ka tieši šajā telpā tiks radīts mobilo telefonu aplikāciju inkubators M:lab. Plāns ir radīt vienu no labākajiem šāda veida pētniecības birojiem Āfrikas austrumu krastā.

Tik varam atļauties

Tikmēr donorvalstis skaita, cik lielu naudas summu katra var atļauties atvēlēt attīstības sadarbībai. Jaunākie dati liecina, ka ES 2010. gadā oficiālajai attīstības palīdzībai ir izlietojusi rekordlielu summu — 53,8 miljardus eiro. Salīdzinot ar 2009. gadu, palīdzības apmērs ir palielinājies par aptuveni 4,5 miljardiem eiro. Tas ir daudz — vairāk nekā puse no pasaules kopējā palīdzības apjoma.

ES Attīstības komisārs Andris Piebalgs savā blogā uzsver, ka ES un Geitsu fonds varētu sadarboties dažādu problēmu risināšanā[2]. Tomēr filantropija un privātie donori ir salīdzinoši niecīga daļa — tie veido vidēji 2-3% no kopējā palīdzības apjoma. Labākas sadarbības rezultātā ES palīdzība varētu palielināties par 3 līdz 6 miljardiem eiro, tāpat arī — ja visas ES dalībvalstis spētu īstenot mērķi palielināt palīdzības apjomu. Ja valstis pildītu apņemšanos līdz 2015. gadam attīstības mērķiem palielināt finansējumu 0,7% no valsts nacionālā kopprodukta (NKP), līdz 2010. gadam dalībvalstu finansējumam vajadzēja sasniegt 0,56% no NKP.

Liels trieciens oficiālajai attīstības palīdzībai bija 2009. gads, kad vairākas valstis nolēma samazināt savus līdzekļus šim mērķim. Šī iemesla dēļ palīdzības apjoms samazinājās par 0,42% no ES nacionālā kopienākuma (NKI). Tātad palīdzības apjoms bija vismaz par 14,5 miljardiem eiro mazāks nekā saistībās paredzētā summa[3]. Trīs no pieciem lielākajiem palīdzības sniedzējiem pasaulē ir Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste, bet tikai deviņas dalībvalstis ir pārsniegušas 2010. gada minimālos mērķus. Labākie rezultāti ir Luksemburgai, Zviedrijai, Dānijai un Nīderlandei, kuras jau tagad ir sasniegušas 0,7% līmeni. Dānija līdz 2010. gadam bija plānojusi palīdzības apjomu 0,8% apmērā, tomēr Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka ir panākts daudz vairāk, sasniedzot 0,9%. Līdzīgs veiksmes stāsts ir Luksemburgai, kura 2010. gadā sasniedza 1,9%, iecerētā 1% vietā. Diemžēl vairākām valstīm tā arī neizdevās sasniegt savus mērķus. Piemēram, Beļģija līdz 2010. gadam bija plānojusi sasniegt savu palīdzības apmēru līdz 0,7%, taču to izdevies palielināt līdz 0,64%. Savukārt Zviedrija bija plānojusi 1% sasniegt jau 2006. gadā, tomēr tikai 2010. gadā tās palīdzības apjoms bija 0,97%.

Ne vienmēr lielākie naudas sniedzēji ir arī dāsnākie, ja par kritērijiem salīdzinājumam izmantojam valsts nacionālo kopproduktu un palīdzības apjomu. Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste tiešām ir vienas no lielākajām palīdzības sniedzējām pasaulē, tomēr Francijas finansējums attīstības mērķiem 2010. gadā bija tikai 0,50% no NKP, savukārt Vācijas — 0,38% un Apvienotās Karalistes — 0,56% no NKP. Šo valstu rādītāji strauji uzlabojas un vismaz divas no šīm valstīm varētu sasniegt nepieciešamos 0,7%. Bet nedrīkst nepieminēt salīdzināšanas cienīgu faktu — Latvija līdz 2010. gadam savu palīdzības apjomu bija iecerējusi 0,1% apmērā. Jaunākie dati liecina, ka Latvijas palīdzības apjoms 2010. gadā bija vien 0,06%, tāpēc Latvija, visticamāk, nespēs sasniegt nepieciešamos 0,7% līdz 2015. gadam.

Bils Geitss uzsver, ka naudu nekad nevar pilnībā regulēt un nodrošināt tās mērķu un ieceru realizāciju. Viņš uzskata, ka līdzekļi vairāk jāvelta taustāmākiem rezultātiem, piemēram, vakcīnu iegādei. Tomēr palīdzība nav tikai nauda. Tas ir kopums, kurā ir iekļauta sadarbība ne tikai starp donoriem, bet arī ar palīdzības saņēmējvalstīm. Iespējams, dažiem varētu šķist, ka Āfrikas valstīm vajag mūsu palīdzību vairāku gadu gaitā, nemainīgi sniedzot lielas naudas summas valdībām, kuras, visticamāk, nesasniedz savus mērķus. Tieši tādēļ ir apsveicama Piebalga iniciatīva nākt klajā ar priekšlikumiem par turpmākas attīstības politikas skaidrāku orientāciju, kvalitāti un labāku sadarbību.

_____________________

[1] Strathmore University, http://www.strathmore.edu/news/top-40-women.php

[2] Andris Piebalgs, Everybody on borad, http://blogs.ec.europa.eu/piebalgs/everybody-on-board/

[3] Commissioner Piebalgs calls for EU to maintain its leadership on official development aid as new figures reveal it spent a record €53.8 billion in 2010, http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=IP/11/410&format=HTML&aged=0&language=EN&guiLanguage=en