Foto: International Maize and Wheat Improvement Center

Viņi spēj nomāt papildus platības ganāmpulkiem, renovēt dzīvojamās mājas, audzēt ananāsus eksportam, kā arī var atļauties pašu svarīgāko — bērnus sūtīt skolā.

Turpinām rakstu sēriju par attīstības sadarbību un attīstīto valstu palīdzību Āfrikai. Reizi nedēļā lasītājus iepazīstinām ar Edgara Skvarika klātienes vērojumiem, kā Āfrikā tiek izlietota donoru nauda un kādi iecerētie mērķi tiek vai netiek sasniegti. Šoreiz – par lauksaimniecību.

Gandrīz trešā daļa Subsahāras iedzīvotāju ir pārāk niecīgs svars. Iemesls tam — nepietiekamā pārtika. Pēdējo gadu veiksmes stāsti lauksaimniecībā cilvēkiem palīdz cīnīties ar badu un visu ciemu nodrošināt ar nepieciešamo pārtiku. Tas īpaši svarīgi ir kontinentā, kura ekonomika lielākoties balstīta uz lauksaimniecību un cilvēka radīto rezultātu.

Piecdesmit gadu laikā Āfrikai nav izdevies panākt iecerēto — pabarot pašai sevi. Vairākas Āfrikas valstis zemkopībai atvēl mazāk par 10% no iekšzemes kopprodukta (IKP), un Āfrikas valstu prezidentiem ir jāsaprot, ka zemkopības un ekonomikas strauja augšupeja ir sinonīmi kontinenta izaugsmei.

Kooperatīvu spēks

Pirmais Tūkstošgades attīstības mērķis (TAM) ir nabadzības samazināšana. Lai to sasniegtu, fermeriem ir jāmaina vēsturiskā pieeja lauksaimniecībai un jāuzsāk tehnoloģisks progress, lai nopelnītu vairāk nekā tikai izdzīvošanai nepieciešamo. Ja zemnieki vietējā tirgū piedāvātu augļu un dārzeņu dažādību, sabiedrības veselības līmenis uzlabotos. Lauksaimniecība ir viens no labākajiem veidiem, kā samazināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu Āfrikā, kur vairumā valstu ar zemkopību nodarbojas tikai sievietes. Pieaugoša peļņa, sieviešu ienākumu palielināšana un bērnu uztura pilnveidošana ir ceļš uz panākumiem. Tomēr joprojām liela daļa nabadzīgo iedzīvotāju pārtiku pērk, nevis audzē paši. Viens no iemesliem — sliktas ražas iespējamība un augstās sēklu cenas. Lai uzlabotu situāciju, Āfrikā tiek ieviesta rietumos tik plaši pazīstamā kooperatīvu sistēma.

Mvandamā (Mwandama), Malāvi, kooperatīvi tika radīti, lai uzlabotu manioka, kas ir lielisks kviešu aizstājējs, audzēšanu un pārdošanu. Fermeriem piegādāja vairāk nekā 2000 manioka stādu un sadarbojoties tika atvērtas divas beķerejas, kuras vada sievietes. Savukārt KOTKA kooperatīvs Maiangē (Mayange) Ruandā apvieno vairāk nekā 450 manioka fermerus un ir paplašinājis darbību, pieaicinot profesionāļus, kuri uzrauga ražošanas procesu. Pateicoties tam, kooperatīvs 2010. gadā ir pārstrādājis 46 tonnas manioka miltu, nopelnot 9000 ASV dolāru.

Līdzīgi kooperatīvi ir gandrīz katrai lauksaimniecības jomai, arī banānu audzēšanai. Kigarama Banana Marketing Group ir ieviesusi ikmēneša biedru naudu, ko izmanto aizdevumu izsniegšanai kooperatīva dalībniekiem. Piemēram, kāda fermera dēls, pateicoties aizdevumam, ir uzsācis veiksmīgu transporta pārvadājumu biznesu. Šādi tiek rādīts piemērs, ka, strādājot grupā, var sasniegt labākus rezultātus. Fermeri tiek motivēti strādāt cītīgāk, lai būtu iespēja būvēt izturīgākas dzīvojamās mājas, iegādāties vairāk zemes lauksaimniecībai un izvedot savu biznesu.

Pirms kooperatīvu izveides Nairobi zemnieki bija spiesti pienu pārdot vietējā tirgū vidēji par 13 šiliņiem jeb 0,08 latiem litrā. Kopš viņi sākuši sadarboties un pienu piegādā pārstrādes rūpnīcai, piena iepirkuma cena ir dubultojusies. Vairāki lopkopji tagad spēj vienas govs vietā iegādāties piecas selekcionētas govis, kas dod vairāk piena. Viņi no saviem kaimiņiem spēj nomāt papildus platības ganāmpulkiem, renovēt dzīvojamās mājas, audzēt ananāsus eksportam un saimniecībās ierīkot apūdeņošanas sistēmas, kā arī var atļauties pašu svarīgāko — bērnus sūtīt skolā.

Tāpat vairāki kooperatīvi ir ieguldījuši līdzekļus noliktavu celtniecībā. Tajās uzkrāj dārzeņus un augļus, lai tos pārdotu tikai tad, kad cena ir vispieņemamākā. Iepriekš, pārdodot ražu tūlīt pēc novākšanas, lauksaimnieki zaudēja vismaz trešdaļu no ieņēmumiem, un ģimenēm bija jācieš bads jau pāris mēnešus pēc darījuma, jo nauda jau bija izsīkusi. Sadarbība un kooperatīvi ļauj palielināt lauksaimnieku ienākumus līdz pat 40%. Izskaužot starpniekus un izveidojot tā sauktās vienas pieturas savākšanas punktus, ir iespējams panākt, ka produkcija nav jāvadā no viena tirgus uz nākamo, tā zaudējot laiku un naudu.

Zaudētāju nav

Mazās zemnieku saimniecības ir cietušas no infrastruktūras neesamības, kvalitatīvu mācību trūkuma, sliktas institucionālās darbības un grūtībām saņemt kredītus darbības paplašināšanai. Labāka zemkopības sistēma nozīmē vairāk ienākumu. Joprojām Āfrikas atbildīgās amatpersonas, ignorējot zemnieku lūgumus uzlabot ceļu segumu uz tuvējiem tirgiem un nodošanas punktiem, uzskata, ka ar lielceļiem ir jāsavieno tikai lielās pilsētas. Kā gan zemnieks var piegādāt savu produkciju rūpnīcai, ja līdz tai nav izveidots kvalitatīvs ceļš? Ceļa remonti samazina transporta izmaksas, un mobilo telefonu tīkla pārklājums uzlabo iespēju fermeriem uzzināt labākās cenas reģionā. Valdības tuvredzīguma dēļ vairāki ciemi Kenijā ir spiesti savu produkciju pārdot par daudz zemākām cenām. Un tas ir tikai viens no daudzajiem attīstības šķēršļiem.

Vairums Āfrikas privātbanku un aizdevēju izvairās no fermeriem un iedzīvotājiem ar maziem ikmēneša ienākumiem. Lai uzlabotu šo situāciju, Mayange Community Development Fund ir izsniedzis 34 000 ASV dolāru vairāk nekā 93 personām un sadarbībā ar citām bankām un institūcijām 25 000 personu ir saņēmušas kredītus lauksaimniecības attīstībai. Šo banku procentu likme ir neliela — 2,5% mēnesī. Pretstatam — komerciālo banku likme ir 10% mēnesī. Palīdzot fermeriem izveidot kooperatīvus, uzlabot resursus, zināšanas un tādējādi arī saražoto, ieguvēji ir arī aizdevēji. Šī ir win-win situācija, kurā nav zaudētāju. Aizdevējiem paplašinās klientu loks, bet fermeriem un zemniekiem — iespēja paplašināt savu darbības sfēru, nodrošinot papildus ienākumus. Fermeri kopā mācās audzēt produktus ar pievienoto vērtību un izveidot labas apūdeņošanas sistēmas. Mācās pieteikties sertifikātu ieguvei un pārdot produktus privātajā sektorā, palielinot savus ieņēmumus. Pateicoties šādai iespējai, daudzi ciemati, lai uzlabotu finansiālo stāvokli un papildinātu ģimeņu pārtikas dažādību, audzē avokado, mango, granātābolus, kā arī pupas un kartupeļus.

Starptautiskais atbalsts

Vairāki eksperti uzskata — lai Āfrika spētu sevi pabarot un sāktu pārtikas eksportu, kontinentā ir jāievieš ģenētiski modificētas sēklas. Līdz šim tikai pāris valstu ir spējušas pārtiku eksportēt uz Eiropu. Tāpat ir aprēķināts, ka tikai 10% Kenijas fermeru izmanto ģenētiski uzlabotas sēklas, kas ir noturīgas pret slimībām un ražu dubulto. Bet cik reāla ir iespējamība šādas sēklas ieviest kontinentā, kurā zemes kvalitāte jau pēc pāris metriem ir pilnīgi citādāka? Piegādāt modificētas sēklas, kas piemērotas katram augsnes tipam, ir neprāts — zemnieki tās nevar un pat ar valsts atbalstu, visticamāk, nevarēs atļauties.

Tomēr ir veids, kā Āfrikas zemnieki var iegūt papildus ieņēmumus, tajā pašā laikā palīdzot citiem. World Food Programm ir paplašinājusi savu Purchase For Progress programmu, iepērkot ēdienu no zemniekiem, lai spētu īstenot savu palīdzību citās valstīs. Programma kopumā iepērk dažādus produktus no 21 valsts Āfrikā, Āzijā un Centrālamerikā. Tikai Kenijā vien programmā ir iesaistīti 27 000 zemnieku, kas piegādā vairāk nekā 60 000 dažādu produktu.

Vairāki fermeri atzīst — kopš sadarbības ar dažādām organizācijām, palielinot ražas apjomus, ir saņēmuši tik daudz naudas, cik savas līdzšinējās dzīves laikā nekad nav nopelnījuši. Tagad vairāki no viņiem stāsta, ka ir spējīgi nomainīt māju jumtus, uzstādīt jaunas apūdeņošanas tehnikas, iepirkt jaunas tomātu sēklas un nodrošināt bērnu izglītošanos, lai, kā saka kāda Kenijā sastapta zemniece „viņiem būtu nākotne.”