Foto: orangebrompton
KNAB uzraudzības modeļa meklējumos svarīgākais ir atrast līdzsvaru starp biroja iespējām efektīvi veikt tam uzticētās funkcijas un biroja atskaitīšanās mehānismu
Parasti līdz ar aktīvu pretkorupcijas darbu atbildīgās institūcijas piedzīvo prettriecienu no aizskartajām pusēm. To varētu teikt arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), kurš pēdējo nedaudz vairāk nekā divu gadu laikā ir bijis iesaistīts lielu politiskās korupcijas skandālu izmeklēšanā — Jūrmalgeitas, digitālās televīzijas lietu šķetināšanā, Ventspils mēra Aivara Lemberga iespējamo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā. Turklāt vēl jāatceras arī citas KNAB funkcijas, no kurām šī raksta temata kontekstā aktuālākā droši vien ir partiju finansēšanas likumības kontrole, kur arī pavisam nesen bija jāpieņem lēmums par „pozitīvo” valdošo partiju sodīšanu par ievērojamiem pārtēriņiem vēlēšanu kampaņā. Tādēļ tas, cik spēcīgi prettriecieni ir iespējami un kā tos atvairīt, lielā mērā ir atkarīgs no institucionālajām garantijām, kas ir noteiktas specializētajām pretkorupcijas iestādēm. Pērnā rudens notikumi ap KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanu atklāja, ka nepieciešams stiprināt KNAB aizsardzību pret politisko iejaukšanos. Pats birojs jau ir izstrādājis priekšlikumus izmaiņām likumā, nosakot tam autonomas iestādes statusu, un par šādu risinājumu vai tā alternatīvām ir nepieciešama plašāka diskusija.
KNAB piecu gadu darbības laikā ir bijuši daži mazāk atklāti gadījumi, kas liecinājuši par premjera mēģinājumiem ietekmēt biroja darbību, kaut vai atceroties epopeju ar kādreizējā KNAB izmeklētāja Ilmāra Bodes lietu[1] un ierosinātajām disciplinārlietām pret A.Loskutovu, toreizējā premjerministra Aigara Kalvīša (TP) izteikumus par KNAB kā vienu no lielākajiem operatīvās informācijas tirgotājiem, u.t.t. Taču līdz šim visnopietnākais tests KNAB neatkarībai bija pērnruden „stabilitātes garanta” A.Kalvīša četrus mēnešus novēlotā reakcija uz Valsts kontroles atzinumu par KNAB grāmatvedības pārkāpumiem. Apstākļi visai skaidri liecināja, ka mērķis ir iespējami bremzēt uzņemtos izmeklēšanas darbību un partiju finanšu likumības kontroles apgriezienus un panākt KNAB priekšnieka nomaiņu. Institucionālās aizsardzības mehānismu trūkumu šoreiz aizstāja asā sabiedrības reakcija. Minētie gadījumi ir tāds sava veida lakmusa papīrs, kas ir parādījis, ka pārraudzības mehānisms, kam būtu jāietver arī ministru prezidenta loma KNAB neatkarības sargāšanā, ir pārvērties par pārraugāmā ietekmēšanas kanālu, tādēļ nesasniedz savu mērķi un jēgu.
Kā nodrošināt neatkarību
Politisko partiju finansēšanas kontrole, izmeklēšanas darbības attiecībā uz augsti stāvošām valsts un pašvaldību amatpersonām, partiju atbalstītājiem, uzņēmējiem, kas pietuvināti politiķiem, būtiski palielina ar iestādes uzraudzību saistītās likmes. Pretkorupcijas iestādes vājums no politiskās iejaukšanās viedokļa parādās brīžos, kad politiskajām amatpersonām ir tieša legāla iespēja ietekmēt iestādes darbu, piemēram, izraugoties vai atbrīvojot no amata vadītāju, vai veicot uzraudzību.[2]
Biroja darba efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik neatkarīgs savā amatā ir tās vadītājs, kā arī no tā, kādā veidā vadītājs tiek izraudzīts amatam — vai tie ir profesionalitātes kritēriji un skaidra izraudzīšanās kārtība, vai arī politiski motīvi. Savukārt, lai izvairītos no iestādes darba apzinātas traucēšanas, tai skaitā politisko manipulāciju ceļā panāktas vadītāja nomaiņas, nepieciešama skaidra un precīza kārtība, kādā pretkorupcijas iestādes vadītājs uzņemas atbildību par iestādes darbību, tātad — skaidra iestādes vadītāja atcelšanas kārtība. Protams, ka korekta vadītāja iecelšana vai atcelšana nav pietiekami nosacījumi ne iestādes neatkarībai, ne arī tās efektivitātei. Lai nodrošinātu profesionālu iestādes darbu un pašas noturību pret korupciju, nepieciešami skaidri uzraudzības mehānismi tās regulārajam darbam. Ārvalstu praksē specializētu pretkorupcijas iestāžu nodrošināšanai gan pret korumpēšanos, gan pret politisko iejaukšanos izmanto dažādas institucionālās garantijas, vairumā gadījumu lielāku lomu paredzot likumdevējvarai.
Pašlaik notikusi zināma kustība KNAB neatkarības stiprināšanas meklējumos. Pats birojs ir izstrādājis grozījumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā, piedāvājot tam noteikt autonomas iestādes statusu līdzīgi, kā tas ir Valsts kontroles vai Latvijas bankas gadījumā. Savukārt premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) savā “Neatliekamo darbu sarakstā” iekļāvis KNAB neatkarības stiprināšanu, kas neparedz šāda statusa piešķiršanu, bet gan drīzāk tā varētu būt ģenerālprokurora lomas palielināšana biroja vadītāja iecelšanā un atcelšanā[3]. Priekšlikumu izstrādāšana uzdota Tieslietu ministrijai, kurai ar priekšlikumiem klajā jānāk tuvākajā laikā. Vienots viedoklis par atbilstošāko KNAB statusu šobrīd nepastāv. Premjerministrs un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) autonomas iestādes statusu neatbalsta. To neatbalsta arī ģenerālprokurors Jānis Maizītis, savukārt Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns publiski ir izteicies, ka KNAB būtu jānosaka autonomas iestādes statuss. Lai arī nav vēl zināms, kāds būs Tieslietu ministrijas piedāvājums, manuprāt, apsvēršanas vērta būtu iespēja ieviest parlamentāro kontroli, kā arī precizēt virkni jautājumu, kas pašlaik nav skaidri regulēti. Abos gadījumos ir savas stiprās un vājās puses, tāpēc plašāka diskusija par tiem lieti noderētu.
KNAB kā autonoma iestāde
KNAB iesniegtajos priekšlikumos grozījumiem KNAB likumā paredzēts, ka birojam ir piešķirts autonomas iestādes statuss, „lai varētu neatkarīgi pildīt savas funkcijas, vienlaicīgi nosakot tādus biroja priekšnieka atbrīvošanas no amata nosacījumus, kas maksimāli samazinātu iespējas traucēt biroja darbu, tādējādi nodrošinot līdzsvaru starp neatkarību un atbildību.”[4] Lai lēmumu pieņemšanu padarītu caurspīdīgāku un nepieļautu biroja vadības koncentrēšanos priekšnieka rokās, paredzēts izveidot koleģiālu institūciju — biroja padomi, kurā darbojas KNAB priekšnieks, viņa vietnieki un četri biroja centrālā aparāta nodaļu vadītāji. Likumprojektā ir paredzēti grozījumi tikai biroja priekšnieka atbrīvošanas no amata kārtībā, kur paredzēta lielāka loma ģenerālprokuroram, kā arī piešķirtas tiesības Saeimas deputātiem ierosināt pārbaudi.
Šāda varianta stiprā puse ir, KNAB priekšnieka vārdiem runājot, attālināšanās no politikas, un tas zināmā mēra risina institucionālo interešu sadursmi, ka KNAB pārraugs — premjerministrs — pats ir pakļauts KNAB pārbaudei attiecībā uz viņa partijas ienākumu likumību. Autonomas iestādes statuss varētu mazināt iespējamo politisko spriedzi attiecībā uz šo biroja funkciju.
Taču modelim pašreizējā priekšlikumu izskatā ir arī daži problēmjautājumi. Pirmkārt, ja tiek saglabāta pašreizējā KNAB priekšnieka amatā iecelšanas kārtība, kur priekšnieks principā var tikt iecelts, vienojoties koalīcijas partijām, un konkursa rīkošana nav obligāta prasība, tad šādā autonomā iestādē par vadītāju tikpat labi var kļūt arī kāds slinks „miera mika”, kurš gluži vienkārši var pārlieku nepārpūlēties, vien, cepuri kuldams, gaiņāt putekļus iestādes koridoros, kas man nevilšus asociējas ar iepriekšējo valsts kontrolieri. Protams, vēl ļaunāks scenārijs ir iespējams, ja amatā nokļūst kāds politiskais ieliktenis, kurš pavisam noteikti neaizrausies ar „lielo zivju” zvejošanu, vai pat mērķtiecīgi apgrūtinās dzīvi opozīcijas pārstāvjiem. Pašreizējais variants ļoti lielā mērā paļaujas uz ideālo gadījumu, kad priekšnieka amatā nonāk cilvēks ar skaidru stratēģisko vīziju pretkorupcijas pasākumos, stingru mugurkaulu un drosmi šķetināt sarežģītas politiskās korupcijas shēmas.
Otra lieta attiecībā uz šī modeļa vājajām pusēm izriet no biroja funkcijām. Atšķirībā no Valsts kontroles un Latvijas Bankas KNAB veic arī operatīvās darbības, kā arī izmeklēšanas funkcijas, kur nopietni jādomā, kādā veidā šīs funkcijas tiek kontrolētas iespējamajā jaunajā modelī, lai novērstu A.Kalvīša paziņojumiem par KNAB kā lielāko operatīvās informācijas tirgotāju līdzīgas darbības. Pašreizējos priekšlikumos par to nekas nav teikts. KNAB skaidro, ka kriminālprocesuālo un operatīvo darbību likumības uzraudzību joprojām veiks Ģenerālprokuratūra un izdotos administratīvos aktus tāpat varēs pārsūdzēt tiesā, kā arī birojs tāpat turpinās reizi pusgadā Ministru kabinetam un Saeimai sniegt ziņojumu par darbības rezultātiem un budžeta izpildi[5]. Tāpēc, ja tiek atbalstīts autonomas iestādes statusa piešķīrums KNAB, būtu jādomā, kā paplašināt biroja atskaitīšanās mehānismus šajā jomā.
Visbeidzot, piemērojot autonomas iestādes statusu, būtu jāpaplašina arī sabiedrības uzraudzība iestādes darbam, lai tādi jautājumi kā pretkorupcijas stratēģijas ieviešana bez biroja padomes būtu pakļauta arī sabiedrības sistemātiskai uzraudzībai, kaut vai pārņemot slavenā Honkongas modeļa komiteju sistēmu, pie kuras vēl atgriezīšos.
Parlamentārā uzraudzība
Otrs iespējamais risinājums būtu paplašināt parlamenta pilnvaras, piešķirot parlamentam tiesības ne vien priekšnieka ievēlēšanā un atcelšanā, bet arī KNAB darbības regulārā uzraudzībā[6]. Lai gan arī tādā gadījumā KNAB funkcija kontrolēt politisko partiju finansēšanu radītu institucionālu interešu konfliktu ar Saeimu, negatīvā ietekme varētu būt mazāka nekā tagad, kad pārraudzību veic ministru prezidents. Pēc 9.Saeimas vēlēšanām parlamenta korupcijas novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisija tika likvidēta, taču biroja darbības tiesiskumu varētu uzraudzīt Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija.
KNAB priekšnieka iecelšanai amatā par obligātu būtu nosakāms atklāts konkurss (tādam vajadzētu būt arī tad, ja tiek izveidota autonoma iestāde), un apsveramas ir iespējas kandidātu izvērtēšanā piesaistīt prokuratūru, nosakot tās līdzdalību likumā, tādējādi kandidātu izvērtējumu padarot profesionālāku.
Lai novērstu situācijas, kad KNAB priekšnieks savā amatā rīkojas negodprātīgi, ir jābūt kontroles mehānismiem, likumā paredzot gadījumus, kādos ierosināma šīs amatpersonas atbrīvošana. Parlamentārajai komisijai būtu pieļaujamas tiesības ierosināt atbrīvot no amata KNAB priekšnieku tikai gadījumos, kad pret viņu ir celta apsūdzība krimināllietā. Taču, ja Saeimas komisijai rastos aizdomas par KNAB priekšnieka neatbilstību ieņemamajam amatam, tā varētu ierosināt ģenerālprokuroram izvērtēt, vai biroja priekšnieka atlaišanai ir pietiekams pamats. Līdzīgs mehānisms būtu izmantojams arī disciplinārlietu ierosināšanā. Ja ģenerālprokurors šādu pamatu nesaskatītu, viņš iesniegtu motivētu atteikumu parlamentārajai uzraudzības komisijai. Savukārt, ja šāds pamats tiktu saskatīts, komisija Saeimā varētu virzīt jautājumu par KNAB priekšnieka atlaišanu. Taču, lai izvairītos no gadījumiem, kad KNAB priekšnieka amatā ilgstoši atrodas priekšnieks, kurš savas funkcijas pilda neadekvāti, vajadzētu izvērtēt iespēju piešķirt arī ģenerālprokuroram pilnvaras ierosināt KNAB priekšnieka atbrīvošanu no amata.
Mācoties no citu valstu pieredzes, apsveramas būtu iespējas paplašināt KNAB darbības efektivitātes izvērtēšanu, vai nu veidojot speciālu šim nolūkam paredzētu padomi, vai arī ieviešot citu mehānismu, kas palīdzētu vērtēt gan biroja darbību, gan arī to, vai tā atbilst pretkorupcijas stratēģijai, un kurās jomās būtu jāaktivizē KNAB darbība. Labs piemērs tam ir komiteju sistēma, kas izveidota pie Honkongas Neatkarīgās pretkorupcijas komisijas[7]. Daļēji to līdz šim ir darījusi KNAB Sabiedriskā konsultatīvā padome, kuras darbību gan varētu paplašināt, piemēram, padomes vērtējumus un viedokļus sistematizējot ikgadējā publiskā ziņojumā. Tā tiktu stiprināta sabiedrības uzraudzība pār KNAB darbību un aizsardzība pret neatbilstošu politisko iejaukšanos.
Vienalga, kurš no modeļiem tiek izraudzīts par atbilstošāko, svarīgi, lai tiktu atrasts līdzsvars starp KNAB iespējām efektīvi veikt tam uzticētās funkcijas un biroja atskaitīšanās mehānismu. Nepieciešams atrast optimālāko saitītes garumu KNAB darbības uzraudzībā. Pārāk īsa saitīte nozīmēs politiķu pārlieku lielu iejaukšanos un kontroli pār biroja darbu, savukārt pārāk gara var radīt risku, ka birojs savās funkcijās novirzās no uzdevumiem un tā galvenā mērķa — kompleksi apkarot un novērst korupciju un kontrolēt politisko partiju finansēšanas noteikumu izpildi.
___________________________
[1] I.Bodes atstādināšana un pazemināšana amatā bija iemesls divām disciplinārlietām, ko ministru prezidents Aigars Kalvītis ierosināja pret KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Pirmā disciplinārlieta pret priekšnieku tika ierosināta 2005.gadā, kad I.Bode bija atstādināts no amata par atrašanos darbā alkohola reibumā un nepiedienīgu uzvedību. Ministru prezidents uzskatīja, ka KNAB priekšniekam nebija tiesiska pamata atstādināt I.Bodi, un viņš tika atjaunots amatā. Otrā disciplinārlieta tika ierosināta 2006.gadā, kad KNAB priekšnieks I.Bodi uz trim gadiem bija pazeminājis amatā par viņa pieļautajiem pārkāpumiem kriminālprocesā, kurā vēlāk apsūdzēja tiesu izpildītāju Ingu Čepjolkinu. Arī pēc šīs pazemināšanas ar līdzīgiem argumentiem kā 2005.gadā tika ierosināta disciplinārlieta pret pašu KNAB priekšnieku. 2007.gada 23.novembrī tiesa atzina šo disciplinārsodu par prettiesisku, pamatojot, ka premjerministrs kā pārraugs nevar atcelt KNAB priekšnieka izdotos administratīvos aktus. 2006.gada 27.decembrī tika uzsākts kriminālprocess pret I.Bodi, kurš apsūdzēts par ziņu izpaušanu par operatīviem pasākumiem – telefonsarunu noklausīšanos un ziņu izpaušanu saistībā ar slepenu dokumentu personai, uz kuru šis dokuments attiecas – uz Vidzemes tiesas priekšsēdētāju Irēnu Poļikarpovu. 2007.gada martā I.Bode no amata KNAB tika atbrīvots.
[2] Pope J. The Need for, and Role of, an Independent Anti-Corruption Agency. Working Paper. 13.08.1999.
[3] Plāns Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta Neatliekamajiem darbiem (no 2007.gada 20.decembra līdz 2008.gada 14.aprīlim): “Iesniegt Ministru prezidentam ziņojumu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu, analizējot iespējas stiprināt ģenerālprokurora lomu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka iecelšanas amatā procesā, un identificējot minētā likuma noteikumu pretrunas ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu jautājumos par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka atstādināšanu no amata un disciplināro izmeklēšanu, kā arī administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu, un to novēršanas iespējas.” Par termiņu noteikts 31.03.2008.
[4] Likumprojekta “Grozījumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā” Anotācija [http://www.mk.gov.lv/doc/2005/KNABanot_040308_groz.doc] un Likumprojekts “Grozījumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā” [http://www.mk.gov.lv/doc/2005/KNABlik_040308_groz.doc] Pēdējo reizi skatīts 26.03.2008.
[5] KNAB ierosina lemt par autonomas iestādes statusa noteikšanu. [http://www.knab.gov.lv/news/press/article.php?id=108670] Pēdējo reizi skatīts 26.03.2008.
[6] Parlamentārās uzraudzības modelis Eiropas specializētajās iestādēs pašlaik ir noteikts Lietuvas Speciālo izmeklēšanu dienestam un Slovēnijas Korupcijas novēršanas komisijai.
[7] Pie Neatkarīgās pretkorupcijas komisijas (ICAC ) darbojas plašs uzraudzības komiteju tīkls, katrai specializējoties noteiktā jautājumu lokā: Korupcijas novēršanas konsultatīvā komiteja (Corruption Prevention Advisory Committee) zināmā mērā nosaka korupcijas novēršanas pasākumu prioritātes, analizē sabiedrības attieksmi pret korupciju kopumā, kā arī sabiedrības viedokli par ICAC darbību. Operāciju uzraudzības komiteja (Operations Review Committee) uzrauga visas ICAC veiktās izmeklēšanas. Pilsoņu konsultatīvā komiteja attiecībām ar sabiedrību (Citizens Advisory Committee on Community Relations) izsaka viedokli par pasākumiem, kuru mērķis ir sabiedrības izglītošana par korupcijas kaitējumu un sabiedrības atbalsta cīņai pret korupciju veicināšana. Bez jau minētajām komitejām ICAC darbības kontrolē piedalās arī Sūdzību komiteja (Complaints Committee), kura izskata visas sūdzības par ICAC darbībām (tikai par administratīviem pārkāpumiem, ne krimināli sodāmām darbībām).
Kā izveidot "cilvēkdrošu" KNAB