Foto: Hugovk
Atkal ir manāma valdošās koalīcijas vēlme politiski izrēķināties ar Alekseju Loskutovu, turklāt valdība nav devusi nekādas garantijas, ka cita KNAB priekšnieka atlases process būs labāks par iepriekšējo.
Vērojot pēdējo mēnešu notikumus ap naudas piesavināšanās skandālu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), ik pa laikam parādās déjà vu sajūta. Sākotnēji gan Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība reaģēja pārsteidzoši korekti, dodot prokuratūrai laiku, lai veiktu izmeklēšanu. Vienīgais, ko koalīcijai varēja pārmest — pārmērīgi saasināti publiski izteikumi par KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu iepretim daudz mierīgākajai reakcijai pret ministriem un iestāžu vadītājiem, kad tie bija nonākuši līdzīgā situācijā.
Taču ar lēmumu par jaunas komisijas izveidi Loskutova atbildības vērtēšanai valdība pierādīja, ka tā ir kalta pēc iepriekšējās valdības ģīmja un līdzības. Nosakot komisijai nesamērīgi īsu darbības termiņu, vērtēšanas komisijas locekļiem priekšlaicīgi izsakoties par pieņemamo lēmumu un pat pašam premjeram norādot, ka viņš vairs nevēlas redzēt Loskutovu KNAB priekšnieka amatā, Godmanis un komanda uzkāpa uz tiem pašiem grābekļiem, kas izraisīja protestus pret Kalvīša rīcību. Ar pagājušajā piektdienā pieņemto lēmumu par Vineta Veldres (TP) atstāšanu vērtēšanas komisijā Godmaņa valdība ir iedzinusi sevi cugcvangā. Gandrīz jebkas, ko tā tālāk darīs, nāks tai par ļaunu.
Vērtēšanas komisijas darbs — defektīvs
Vērtēšanas komisijas lēmums par sliktu Loskutovam nebūs tiesisks, ja tā pieņemšanā piedalīsies Vinets Veldre un Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC). Tas nebūs tiesisks par spīti tam, ka šoreiz patiešām ir pamats šaubīties par Loskutova atbilstību amatam. Un par spīti tam, ka atšķirībā no Kalvīša valdības laika ir izveidoti komisijas darbu reglamentējoši akti[1].
Iemesls — acīmredzami defektīva lēmuma pieņemšanas procedūra, kas pieļauj izvērtēšanā piedalīties cilvēkiem, kuri vēl pirms vērtēšanas procesa beigām ir publiski pauduši savu redzējumu gan par savu lēmumu, gan par visas komisijas darba rezultātu. Pat ja steigā tapušajā komisijas nolikumā nav teikts ne vārda, ka komisijas pārstāvji nedrīkst priekšlaikus publiski paust savu viedokli par gala rezultātu, tomēr demokrātiskā valstī tas ir pašsaprotams jebkādas vērtēšanas princips, jo pretējā gadījumā vērtēšanai nebūtu jēgas. Tas izriet no labas pārvaldības principa, kas ir tieši nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likumā un pastarpināti izriet no Satversmes 1.panta[2].
Vērtējumu par KNAB priekšnieka neatbilstību amatam likums depolitizē — proti, nodod to nevis Ministru kabineta (MK) vai Saeimas, bet gan nodod rokās īpaši izveidotai komisijai, ko vada ģenerālprokurors. Bez komisijas lēmuma par KNAB priekšnieka neatbilstību amatam nevienam nav tiesības viņu pirms termiņa atcelt. Tā ir būtiska garantija KNAB neatkarībai, un tieši tāpēc pareizs izvērtēšanas process ģenerālprokurora vadītajā komisijā ir tik svarīgs. Ja komisijas lēmums ir defektīvs, tad arī visi pārējie uz tā pamata pieņemtie lēmumi kļūst prettiesiski.
Par defektiem vērtēšanas komisijas darbā liecina vairāki apstākļi: gan ļoti īsie komisijas darba termiņi, kas ir acīmredzami nesamērīgi ar izskatāmā jautājuma sarežģītību, gan politiskais spiediens uz komisiju par “vēlamo” rezultātu[3], bet it sevišķi divu komisijas locekļu publiskie izteikumi.
Ja Dzintars Jaundžeikers un Vinets Veldre patiešām ir teikuši šādus vārdus, tad labojams vairs nav nekas:
“LPP/LC Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Jaundžeikars situācijas vērtējumā bija skarbs — viņaprāt, nav jābalso par KNAB vadītāja priekšlaicīgu atbrīvošanu no amata, bet gan “Loskutovam bija jānonāk pavisam citā vietā”. […] Savukārt lūgts prognozēt, kāds par Loskutova atbrīvošanu no amata varētu būt balsojums Saeimā patlaban, Jaundžeikars pauda vien izbrīnu par politiķiem, kas joprojām KNAB vadītāju aizstāv. “Apbrīnoju, ja kādam vispār ir kādas šaubas par balsojumu,” piebilda deputāts.”[4]
“Valdības pilnvarotais pārstāvis komisijā, kas izvērtē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka Alekseja Loskutova atbilstību amatam, aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) uzskata, ka lēmums par viņa likteni konceptuāli jau ir pieņemts, taču svarīgs ir “juridiski pareizs pamatojums”. Ministrs V.Veldre žurnālistiem pauda, ka komisijas izveidošana faktiski ir atstādināšanas procedūras sākums. “Formāli šis process ir jāiziet, jāuzklausa arī Loskutova viedoklis,” teica ministrs. V.Veldre vēlas dzirdēt, kā Loskutovs argumentē “savu bezatbildību”, par ko, pēc viņa domām, draud kriminālatbildība.[5]”
Neko nedotu arī šo vārdu atsaukšana. Ja šādi tiesas procesa laikā publiski būtu atļāvies izteikties kāds tiesnesis, viņam būtu nekavējoties sevi jāatstata. Attiecībā uz valsts pārvaldes iekšienē notiekošajām izvērtēšanām pamatprincips ir gluži tāds pats — vērtēšana pārvēršas par farsu, ja vērtētājs jau sākotnēji zina un ir publiski izziņojis “vienīgo pareizo rezultātu.” Abu amatpersonu rīcība ir klajš labas pārvaldības principa pārkāpums — grūti gan izskaidrot, kāpēc kārtējo reizi par to nekas nav sakāms tiesībsargam, kura amata izveidošanas viens no galvenajiem mērķiem bija uzraudzīt labas pārvaldības principa ievērošanu.
Pieņemot, ka komisija tās pašreizējā sastāvā pieņems KNAB priekšniekam nelabvēlīgu lēmumu, uz kā pamata MK aicinās Saeimu Loskutovu atlaist un Saeima šādu lēmumu arī pieņems, šis Saeimas gala lēmums būs pārsūdzams. Satversmes tiesas likums paredz, ka šī tiesa ir kompetenta izskatīt lietas par “Saeimas aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam”[6]. Tas ļautu 20 Saeimas deputātiem iesniegt pieteikumu par attiecīgā Saeimas lēmuma atcelšanu, argumentējot, ka tā pieņemšanas procedūra (vēl komisijas darba stadijā) bija prettiesiska.
Godmaņa valdības neizpildītie solījumi
Iespējams, ka valdošā koalīcija tik ļoti nesteigtos ar lēmumu pieņemšanu, ja būtu izpildīts tās solījums par izmaiņām likumos. Tas samazinātu politiķu ietekmi uz KNAB priekšnieka iecelšanu un atcelšanu.
Stājoties amatā, Godmanis salīdzinoši maz pasākumu solīja tiesiskuma un korupcijas novēršanas spēcināšanai. Taču jautājumā par KNAB priekšnieku valdības deklarācijā ir fiksēts konkrēts solījums: “Izstrādāsim nepieciešamos grozījumus normatīvajā regulējumā, […] iestrādājot normas, kas paredz ģenerālprokurora līdzdalību Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja iecelšanā un atcelšanā.”[7] 2008.gada 15.aprīlī MK skatīja Tieslietu ministrijas izstrādāto informatīvo ziņojumu par šo jautājumu un ministrijai uzdeva mēneša laikā iesniegt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos[8]. Lieki teikt, ka šādi likuma lobojumi publiskajai apspriešanai tā arī nav parādīti.
Kas varētu notikt, ja pēc (iespējamās) Loskutova atbrīvošanas valdība “piemirst” par savu solījumu vai cenšas to attiecināt uz tālāku nākotni?
(1) Valdošā koalīcija KNAB priekšnieka amatā “ierotē” sev izdevīgu kandidātu. Diemžēl KNAB likums no MK neprasa visos gadījumos izsludināt atklātu konkursu uz KNAB priekšnieka amatu. Ņemot vērā, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas atbilst likumā noteiktajām minimālajām prasībām (Latvijas pilsonība, atbilstoša darba pieredze, u.tml.), valdība, visticamāk, uz KNAB aizrotētu kādu no sev paklausīgākajiem iestāžu vadītājiem. Protams, šāda rīcība valdošās koalīcijas partijām tiktu atgādināta pirms katrām vēlēšanām, taču, ja KNAB šobrīd veiktās izmeklēšanas patiešām nopietni apdraud partiju “saimnieku” intereses, tad partijas varētu būt gatavas šādu soli spert;
(2) Pieņemot, ka valdība izšķiras par atklāta konkusa organizēšanu, nav garantijas, ka kandidātu vērtēšanas process būs kaut vai tikpat nopietns kā 2004.gadā. Proti, togad konkursa komisijā bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors, divi politiķi, valsts kontrolieris un Valsts kancelejas pārstāvis, turklāt tika nodrošināta vērtēšanas atklātība un komisijā tika pieaicināti arī NVO pārstāvji. Taču likumos nav noteikts ne konkursa komisijas personālsastāvs, ne atklātības prasības, tāpēc šajos jautājumos saglabājas manipulācijas iespējas;
(3) Četru gadu laikā nav izdarīts nekas, lai neatkārtos 2004.gada precedents, proti, ka konkursa rezultātā otro vietu ieguvušais kandidāts tika MK un Saeimā apstiprināts par KNAB priekšnieku, turklāt, kā izrādījās, pēc īpaši organizētām sarunām ar diviem Latvijas oligarhiem.
Ņemot vērā pēdējo divu gadu atklājumus par veidu, kā politiķi atlasa kandidātus svarīgiem amatiem (piemēram, “lielākā kretīna” princips Jūrmalā vai Valsts prezidenta atlase ļoti šaurā politiķu sastāvā Zooloģiskajā dārzā), valdībai ir pienākums sabiedrību pārliecināt, ka šie jautājumi būs atrisināti, pirms vēl šogad vai nākamgad tiks meklēts KNAB priekšnieks.
Kas attiecas uz KNAB priekšnieka atcelšanas procesu, arī tā nenoteiktība dod iespēju manipulācijai. Piemēram, šobrīd nav skaidrs, ar ko nodarbojas un ar ko vajadzētu nodarboties ģenerālprokurora vadītajai komisijai, proti, ko īsti nozīmē “vērtēšana par atbilstību amatam”? Vai tas nozīmē skatīties uz KNAB priekšnieka darbu visu vadīšanas gadu garumā vai fokusēties uz konkrētu, problemātisku epizodi? Vai ir nepieciešams pierādīt vienu vai vairākus likumpārkāpumus KNAB vadītāja rīcībā, vai arī pietiktu ar atziņu, ka Loskutovs nav darījis ko tādu, kas būtu sagaidāms no rūpīga iestādes vadītāja? Šie kritēriji var būt vitāli svarīgi KNAB neatkarībai no politiskā spiediena — jo plašākas ir iespējas KNAB priekšnieku atcelt no amata, jo mazākas cerības, ka iestādes darbinieki spēs pieņemt drosmīgus lēmumus, kas varētu ietekmēt arī ar valdošo koalīciju saistīto cilvēku intereses.
Jāatceras arī tas, ka Godmaņa valdība nāca ar solījumu padarīt ministru darbu atklātāku sabiedrībai un vairāk skaidrot pieņemtos lēmumus. Taču līdz šim visi jautājumi par KNAB priekšnieka atbildību ir izskatīti aiz slēgtām durvīm un publiskajā telpā joprojām trūkst ticamas informācijas par svarīgiem notikušā aspektiem un kontekstu[9].
Slikta pārvalde kā KNAB neatkarības risks
Cugcvangā šobrīd gan nav tikai valdība, bet arī cilvēki, kuriem rūp sekmīgs KNAB darbs un iestādes reputācija. No vienas puses, atkal ir manāma valdošās koalīcijas vēlme politiski izrēķināties ar Alekseju Loskutovu, turklāt valdība nav devusi nekādas garantijas tam, ka cita KNAB priekšnieka atlases process būs labāks nekā 2004.gadā. Taču, no otras puses, man pēc paziņojuma par naudas pazušanu KNAB grūti novērtēt Loskutova turpmāko rīcību citādi kā pilnīgi neadekvātu.
KNAB konkrētajā situācijā bija iespēja parādīt citām iestādēm, kā pareizi reaģēt situācijās, kad atklājas lielas nebūšanas. Proti, bija nopietni jāizvērtē notikušā cēloņi, pēc iespējas ātrāk jānāk klajā ar pārdomātu rīcības plānu, lai tos mainītu, un jāpārliecina arī sabiedrība par savu labo gribu. Diemžēl Loskutova reakcija uz notikušo bija daudz nepārliecinošāka nekā kaut vai Rīgas domes vai Naturalizācijas pārvaldes rīcība uz šajās iestādēs atklātajiem korupcijas gadījumiem. Iestādei, kuras sekmīgam darbam (it sevišķi attiecībā uz korupcijas prevenciju un izglītošanu) tik svarīga ir laba reputācija, tas ir nepiedodami. Kā var prasīt no citām iestādēm atbildīgi izturēties pret to darbinieku nelikumībām, ja KNAB publiski nerāda priekšzīmi? Kā var prasīt no citām iestādēm rūpīgi izvērtēt korupcijas riskus[10], ja, iespējams, KNAB šajā jomā nav ar ko lepoties? Kā pārliecināt citas iestādes, ka ir vērts tērēt laiku, lai izveidotu pārdomātus iekšējās kontroles mehānismus[11], ja acīmredzot KNAB pats pie tiem nav īpaši pakavējies?
Grūti spriest, cik labi vai slikti patiesībā ir “nostādīti” KNAB iekšējās kontroles mehānismi, jo diemžēl atbildi uz informācijas pieprasījumu ar lūgumu atsūtīt iestādes pretkorupcijas pasākumu plānu un iekšējo risku izvērtēšanas dokumentus (ja tādi ir bijuši), es mēneša laikā tā arī neesmu saņēmusi. Taču neatkarīgi no pašreizējās situācijas KNAB vadībai būtu jāpatur prātā, ka arī slikti organizēti pārvaldes procesi var būt drauds iestādes neatkarībai. Ja pirms gada par ieganstu politiķiem kalpoja grāmatvedības neprecizitātes, tad nav izslēgts, ka nākamreiz uzbrukumu KNAB motivēs slikti sakārtota lietvedība, ačgārnības personālpolitikā, stratēģiska skatījuma trūkums vai darbinieki, kas paši neievēro vai pat nezina tos principus, ko KNAB prasa no citām iestādēm. Jebkurš no šādiem pamatiem var būt potenciāli sprādzienbīstams.
__________________________
[1] Skat. 27.11.2007 MK Noteikumi nr. 818. Kārtība, kādā izveidojama komisija, lai izvērtētu iemeslus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata
[2] Satversmes 1.pants: „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”.
[3] Skat. Godmanis: esmu pret to, lai KNAB turpinātu vadīt Loskutovs, www.DELFI.lv 11. jūnijs 2008
[4] Valdošo partiju līderi izvairīgi prognozēs par Loskutova atlaišanu , BNS, Svētdiena, 1. jūnijs 2008
[5] Veldre: Loskutova liktenis konceptuāli izlemts. Nadežda Titova, BNS; Ceturtdiena, 12. jūnijs 2008, www.vdiena.lv
[6] Satversmes tiesas likuma 16.panta 1.daļas 4.punkts.
[7] Deklarācija par Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību skat.www.mk.gov.lv
[8] LR MK sēdes protokols Nr. 24; 2008.gada 15.aprīlī; 47.§
[9] Aptuveni uz pusi no maniem iepriekš uzdotajiem jautājumiem (skat.šeit: http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=60688) publiskajā telpā nav izskanējusi skaidra un ticama atbilde
[10] Saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu 2004.−2008.gadam iestādēm ir pienākums izstrādāt un katru gadu aktualizēt pretkorupcijas pasākumu plānus. Skat. 78.punkts Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmā 2004.−2008.gadam. Apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 4.augusta rīkojumu Nr.547
[11] Saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu 2004.−2008.gadam iestādēm ir pienākums izveidot efektīvas iekšējās kontroles sistēmas korupcijas novēršanai. Skat. 79.punkts Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmā 2004.−2008.gadam. Apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 4.augusta rīkojumu Nr.547
* Cugcvangs (zugzwang vācu val) — situācija šahā, kad spēlētāja visi iespējamie gājieni var pasliktināt viņa pašreizējo situāciju
Kā izveidot "cilvēkdrošu" KNAB