Sekojot līdzi politikas notikumiem, viens no depresīvākajiem momentiem ir brīdis, kad saproti, ka tavi senie, drūmie paredzējumi ir piepildījušies.

Gandrīz pirms diviem gadiem rakstīju par riskiem partiju konsolidēšanās procesā – šādas partiju apvienības rīcībnespēja iekšējo ķildu/varas sadales rezultātā un tās aizstāvēto vērtību diskreditācija. Pirms pusgada brīdināju par to, kas var notikt, ja Vienotība sev neatstās manevra iespējas ZZS alternatīvas koalīcijas izveidē,- proti, ka tā kļūs par Lemberga vēlmju ķīlnieku. Februārī rakstīju par iemesliem braukšanai uz leju pa lejupejošo politiskās kultūras spirāli, cerot, ka tas tā tomēr nenotiks.

Šiem paredzējumiem ir sekojuši 3 mēneši, kuru var nosaukt par politiskās kultūras degradācijas pavasari. Politiskās atbildības latiņa krita tik strauji, ka bija grūti pat paspēt uz katru atsevišķo epizodi reaģēt. Neatceros, kad vēl jebkad tā ir bijusi tik zemu kā šobrīd.

Publiskajā telpā Vienotība, par ko balsoja 30% no vēlēšanu dalībniekiem, ir pārvērtusies par kuslu, nervozu, toties vienbalsīgu Lemberga slēptāko vēlmju izpildītāju. Un tai ir arī pašai savi, īpaši lieli nopelni politiskās atbildības latiņas nospiešanai teju līdz grīdai.

Trīs kliedzošākie piemēri. Hronoloģiski.

1. Lindas Mūrnieces “demisija”. Pēc ilgas turēšanās pie sava krēsla, savas ministrēšanas laikā parādot apbrīnojamu neizpratni par iekšlietu ministra darba būtību, tomēr demisionēja. Demisija parasti nozīmē, ka politiķis aiziet no amata. Bet ne Linda Mūrniece. Viņa palika amatā vēl vairākus mēnešus. Politiskas amatpersonas amatā. Un nekas. Publiski no Vienotības partijām/politiķiem neskanēja kaut vai maigs diskomforts par šo apstākli. Tas nekas, ka amatā ir cilvēks, kas pieņem nozarei svarīgus lēmumus, bet principā nenes politisko atbildību, jo JAU ir demisionējis. Vienīgais, ko grūti saprast: ko tad viņa demisija netika atlikta līdz pat 2014.gada vēlēšanām.
2. Arta Kampara “situācija”. Vienkārši šausmīgs kritums attiecībā pat uz “veco” politiskās kultūras standartu. Cilvēks sedz vidējam Latvijas iedzīvotājam lielas parādsaistības (35 000 lati) ar mistisku anonīma investora avansa maksājumu. Un nekas. Partijas ētikas komisija neredz problēmu. Kāds iedomājas, ka ētikas komisijām vajadzētu nākt klajā ar principos balstītu vērtējumu, kas sniegtu vadlīnijas arī citiem partijas biedriem, kas iekļuvuši līdzīgās situācijās? Fig vam! Šī konkrētā Ētikas komisija vadās tikai no diviem principiem: 1) likums ir/nav pārkāpts (kaut ko atgādina no 2006.gada politiskā diskursa, ne?); 2) ticu viņam/neticu viņam.

   Labi. Dies, ar visu to žēlīgo ētikas komisiju. Pieņemsim, ka nav tur tā ētikas pārkāpuma. Bet ir taču Vienotības vadībā arī citi politiķi. Kuriem tad arī bija jāpasaka, ka kaut kas tāds ekonomikas ministram vienkārši nepiedien. Ka nedrīkst būt anonīmi investori, jo tas, mazākais, draņķīgi izskatās. Smird pēc korupcijas, pat ja korupcijas tur nav. Nav jākarās, bet nu nedrīkst būt arī ekonomikas ministrs. Vai tad nav pašsaprotami? Izrādās, ka nav.

3. Andris Ķipurs, JL deputāts Jelgavā. KNAB pieķer kukuļņemšanā, apcietina. JL vērtē, vai nav provokācija un gatavi izslēgt tad, kad tiks pierādīta vaina. Acīmredzot pēc trešā, pēdējās instances sprieduma. Kaut kur pēc 5 gadiem. Tad, kad jāreaģē operatīvi, jātaisa damage control, Vienotība acīmredzot patiesi uzskata, ka ar šādu reakciju pietiek. Vai tad ne pats JL reiz iedibināja principu – ja uzsākts kriminālprocess, jāatkāpjas no amata? It sevišķi, ja korupcija? Vai tad tas vēl pirms 2011.gada nebija jau pašsaprotami? Nu varēja taču kaut vai aicināt Ķipuru atkāpties no deputāta amata, pasakot, ka papildus izslēgs no partijas tad, ja viņš tiks nodots kriminālvajāšanai (kad jābūt ļoti nopietniem vainas pierādījumiem).

Tie nav nieki. Šīs trīs epizodes apliecina, ka nu jau Vienotība ir ar abām kājām aiz sarkanās līnijas. Vienotība ar šādu pofigismu ir atvieglojusi dzīvi jebkurai nākotnes koalīcijai, vienalga, cik korumpētai. Vairs nebūs jārēķinās ar politiskās atbildības latiņu – Latvijas politiskajā kultūrā šāda parādība de facto ir pārstājusi eksistēt. Sak, jums ir aizdomas par mūsu ministru/deputātu? Nuuuu …. kamēr nebūs spēkā stājies tiesas spriedums, lai turpina strādāt! Un vispār – mūsu ētikas komisija viņam tic. Ai labi, dies ar jums, gan jau pēc mēnešiem/gadiem atkāpsies, bet tagad ļaujiet taču cilvēkam pabeigt savus darbus!

Tieši tā tas izskatās no malas. Tiešām nav kauns?

Labdien, Vienotība, cik dziļi tad jūs gatavojaties vēl krist? Jau tagad politiskā retorika attiecībā uz vērtību jautājumiem bieži nav nošķirama no “veco partiju” spilgtākajām izpausmēm. “Politiskais pasūtījums” kā mīļākais kritikas izskaidrojums un iegansts uz kritiku neatbildēt pēc būtības. Ja godīgi, manuprāt, ir vienalga: ir politiskais pasūtījums vai nav, jo arī man visi tie radaru konkursi neizskatās tīri. Arī amatiem nepiemērotu cilvēku iecelšana “savos” vasts uzņēmumu amatos ir derdzīga prakse, it sevišķi, ja solījums bija šo parādību izskaust.

Un KNAB… Kā jūs varējāt atļauties tā “uzmest” KNAB darbiniekus, kas mēģina godprātīgi strādāt terora apstākļos? Neiedziļināšanās viņu argumentos, mēģinājumi notušēt, vilkt laiku. Kur bija premjera komanda, kad KNAB darbinieki viņiem izmisīgi sūtīja sūdzības ar konkrētiem faktiem?

Arī tagad. Teju nulle reakcijas, kad no amata tika atcelts Alvis Vilks. Kas tas ir? Tā ir mācība Vilnītim nekavēties arī ar pārējiem? Āboltiņas kundze, kas tā par idiotisku retoriku, ka no amata jāatbrīvo ne tikai Vilnītis, bet arī Strīķe un Vilks? Par ko?! Es vēl varētu saprast, ja ko tādu teiktu Lembergs, bet kā šo var atļauties publiski teikt viena no pretkorucijas partiju līderēm?

___

Protams, ka visam notiekošajam ir skaidrojums. Tikai tas nav tāds, kā Vienotības elite to pasniedz partiju biedriem. Lemberga faktoram ar šo visu ir tikai daļējs sakars.

Vēl lielāka problēma ir tāda, ka Vienotība diemžēl vairs nespēj iekšēji diskutēt un augt. No malas raugoties šķiet, ka partiju elites ir saslēgušas savstarpējās (pie)klusēšanas karteļus – tu nebrūc virsū “maniem” partijas biedriem, es klusēšanu par tavējiem.

Papildus – starppartiju intrigas. Kas rada deja vu sajūtu ar 2006./2007.gadu. Tobrīd JL kā vārga, bezspēcīga opozīcijas partija, kas atdzīvojās tikai tad, kad no JL atšķēlās PS. Pēc visa spriežot, aplis ir noslēdzies. Vienīgi tagad Vienotība ir vārga, bezspēcīga pozīcijas partiju apvienība.

Otra lielā problēma ir tā, ka Vienotību ir sagrābušas kliķes. Kas mēģina saglabāt varu sev par katru cenu; pēc iespējas mazā, omulīgā pulciņā. Ne Mūrniece, ne Kampars nav neaizstājami. Pat ja pieņem šo šausmīgo argumentu, ka šie amati “obligāti pienākas” kādai no Vienotības struktūrpartijām – šajā gadījumā JL, pat tad es zinu, ka šajā partijā var atrast spējīgus cilvēkus, kas ar ministra pienākumiem tiktu galā labāk nekā iepriekšējie ministri. Bet, nē,- protams, ka viņi netiek laisti pat tuvumā. Vara tiek “pārmantota” šauru kliķu ietvaros.

Vienotība šādu pofigismu var atļauties fundamentāla politiskās konkurences trūkuma dēļ. Ne tikai partiju iekšienē, kur konsolidācija ir samazinājusi nevis palielinājusi biedru iesaisti lēmumu pieņemšanā, bet arī starp partijām. Šķiet, ka neviens vairs negaida uz jaunas politiskas partijas rašanos. Tieši jaunas partijas parādīšanās iespēja bija viens no partijas disciplinējošiem faktoriem iepriekšējos gados.

Turklāt drīzumā Saeima pēc Vienotības ierosinājuma vēl vairāk apgrūtinās jaunas partijas parādīšanās pašu iespēju, iedalot Latviju sīkākos vēlēšanu apgabalos. Jaunām partijām būs ļoti grūti sapulcināt tik daudz atpazīstamu cilvēku.

Oficiālais šīs iniciatīvas iegansts: tas palielināšot politiķu tuvumu tautai. Atkal vērts kā piemēru paņemt parlamenta spīkeri. Kāda atbildība pret vēlētājiem, ja viņa vēl nav spējusi sešu mēnešu laikā atbildēt uz 10 vēlētāju jautājumiem, un, kā tagad izrādās, Saeimas darbiniekiem liek atbildēt uz politiska rakstura vēstulēm? Kā šāda vienvirziena komunikācija atšķiras no jebkura no “veco partiju” komunikācijas? Ko dos šāda cilvēka piesaistīšana kaut vai 100 000 iedzīvotāju vēlēšanu iecirknim?

Protams, Lemberga argumentam arī ir milzu loma. Vienotības politiķiem un atbalstītājiem iestāstīts, ka “citādi nevar”. Vienīgā iespējamā koalīcija. Tas tikai nozīmē, ka Vienotība pati sevi iedzinusi stūrī.

Protams, ka ir alternatīvas. Ir izvēle.

Koalīcija ar SC – ar ko tā būtu sliktāka nekā koalīcija ar Lembergu? Pretestība kādā no Vienotības partijām? Nu tad jāskatās no elementāras politiskās loģikas. Ja daļa partiju apvienības visus pārējos nostāda bezizvēles situācijā – sak, labāk Lembergs, nekā krievi, tad politiskā loģika prasa no šīs daļas atvadīties. Savādāk rīcībspēju zaudēs pilnīgi visa partija – nokļūstot vienīgā iespējamā koalīcijas partnera ķīlā. Galu galā, lai tas vēlētājs, kurš gatavs sadarboties kaut ar nelabo, bet tikai ne krieviem, balso par Visu Latvijai!

Ir arī otra iespēja. Opozīcija. Principiāla. Ar vērtību jautājumiem pamatota. Ir principi, kuru dēļ vērts pastrādāt opozīcijā. Galu galā, kas tad tiktu zaudēts salīdzinājumā ar status quo, izņemot dažus salīdzinoši labi atalgotus amatus? Korupcijas novēršanas un citos Vienotības karoga jautājumos tāpat teju nekas nenotiek. Mūžīgais arguments ar budžeta konsolidēšanas vajadzību ir nožēlojams. Jebkura valdība spētu pēc starptautiskiem ieteikumiem nokonsolidēt budžetu. Neesmu pat pārliecināta, ka Vienotība to dara sociāli visatbildīgāk. Citus iemeslus arī grūti iedomāties – nav pat nepieciešamības pabeigt leģendāras strukturālās reformas, jo Vienotība jau neuzņēmās “smagās” ministrijas – Izglītību, Labklājību, Veselību. Tā vietā ir prestižās Ārlietu un Aizsardzības ministrijas, kur nu nekāda dižā politiskā drosme un izlēmība nav nepieciešama.

Vēl viens iemesls. Vienotības partijas, šķiet, šobrīd ir apsēstas ar vienas partijas izveidošanas ideju, gandrīz aizpļāpājoties līdz tēzei, ka tieši tāds ir bijis vēlētāju pasūtījums.

Vienota partija, manuprāt, ir pseidotēma partijas biedru uzmanības novēršanai no politiskās elites reālajā politikā pieļautās bezprincipiālās rīcības. Tā, lai ievirzītu viņu domas un enerģiju kontrolējamākā virzienā. Idejas par vienu partiju īstenošana turklāt palīdzētu varu koncentrēt esošās elites rokās.

Vēlētāji par Vienotību balsoja ne jau organizatorisku iemeslu dēļ.

Viņi balsoja dēļ PRiNCIPIEM, dēļ VĒRTĪBĀM, kas tieši Vienotību kā izvēli viņu acīs padarīja par labāko alternatīvu. Domāju, ka lielākajai daļai vēlētāju gluži vienalga – vai Vienotība ir viena partija vai trīs partijas, vai Vienotības vispār nav, bet vairākas partijas iestājās par Vienotībai raksturīgām vērtībām. Tik tālu, cik tās cīnās par tās vēlētājiem svarīgām lietām, nav svarīgi, cik tur juridisku personu.

Bet Vienotība vismaz publiski vairs gandrīz necīnās par tām vērtībām. Nezinu, iespējams, notiek kādas iekšējas diskusijas, bet, no malas raugoties, rodās iespaids, ka šaura, bet nekaunīga domubiedru grupa ir sagrābusi varu un pārējie viņiem pakļaujas un vēl, graujot savu reputāciju, attaisno. Publiskajā retorikā pēdējos mēnešos ir teju totāla viendomība. Nezinu pat, kā tāda teju totāla piekrišana bezprincipiāliem lēmumiem tiek nodrošināta. Pat TP bija publiska iekšējā opozīcija Vairas Paegles veidolā.

2011.gada sākumā Vienotība bija noteikti iekšēji daudz kašķīgāka nekā šobrīd. Taču šīs kašķīgums vērtējams kā 100 reizes labāks nekā tagadējā bezprincipiālā vienbalsība. Tobrīd dažādie viedokļi liecināja, ka apvienība ir dzīva, dinamiska, tajā spēj sadzīvot dažādi viedokļi. Tagad šķiet, ka Vienotības cilvēkus kāds nozombējis.

Es zinu, ka Vienorībā ir daudz cilvēku, kas vēlētos tos jaunos standartus un kas nevar nejust diskomfortu par tik dziļu krišanu! Tikai nesaprotu, kādēļ viņi klusē? Vai tad nav labāk kaut vai tikt izslēgtiem no partijas nekā pastāvīgi taisīt kompromisus ar savu sirdsapziņu? 30% vēlētāju balsoja par Vienotību ne jau dēļ iespējas veikt sīkus labus darbiņus dažādās nozarēs . Tas nav slikti, bet ne jau tāpēc. Cilvēki vēlējās redzēt labāku politiku. Citu politiku. Un tagad ir vīlušies, aizvien mazāk redzot vispār kaut vienu publisku domubiedru partijas rindās.

Tad kādēļ tie daudzie ievēlētie cilvēki un arī citi Vienotības partiju biedru pieļauj, lai pie varas ar nagiem un zobiem turās tie, kas par vēlamāku atzīst lēcienu atpakaļ uz 2006.gada politisko kultūru (ja ne vēl senāk)?

Tas, kas Vienotībai patiesi noderētu: publiska un godīga konfrontācija ar tās biedriem un atbalstītājiem. Tā, lai partiju elite beidzot ierauga, kā paši izskatās no malas. Tā, lai partijas elitei Lemberga “pieprasījums” nebūtu vienīgais faktors, ar ko rēķināties. Lai tiktu ņemti vērā kaut vai arī savu biedru un atbalstītāju viedokļi, kur nu vēl plašākas sabiedrības interese.

Varbūt tad sekotu pašattīrīšanās no tām iesīkstējušām kliķēm, kas ar skaldi un valdi paņēmieniem izslēdz sev jebkādu konkurenci. Varbūt tad atkal rastos cerība kaut nedaudz uz augšu pavirzīt zemē guļošo politiskās atbildības latiņu.