Foto: Karthick Ramachandran
Brīžiem sāk likties, ka reformas un diskusijas ap tām ir nepieciešamas tikai tādēļ, lai demonstrētu, ka izglītības sistēma darbojas.
Vai kāds ir paskaitījis, cik reformu pēdējo 20 gadu laikā ir veikts Latvijas izglītības sistēmā? Daudz. Par skaļākajām ir diskutēts un diskusiju rezultātā izkristalizējusies daļēja skaidrība, kādēļ tās bijušas vajadzīgas. Klusākās ir paskrējušas garām, un par to eksistenci nereti var uzzināt tikai no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) publiskajiem ziņojumiem, kuros autori uzskaita gada laikā paveikto. Ja es mēģinu kritiski atskatīties uz notikumiem izglītības sistēmā, tad man sāk šķist, ka nespēju samanīt brīdi, kad kaut kas netiktu mainīts.
Te pieklājīgi būtu paskaidrot, ka manā interpretācijā reformas ir mērķtiecīgi organizētas pārmaiņas. Protams, izmantojot šādu definīciju, daļa no reformām tieši skars lielāku iesaistīto loku. Tāda, piemēram, varētu būt pēdējā vispārējās izglītības pedagogu atalgojuma aprēķināšanas kārtības maiņa. Savukārt daļa — mazāku iesaistīto loku, piemēram, izmaiņas sporta mācību standartā pamatskolām. Būšu godīgs — pēc pilnīgi jauna izglītības standarta pieņemšanas izmaiņas sporta nodarbībās vairs neliekas tik nozīmīgas. Cits piemērs — par pārmaiņām sporta prasībās zina tikai daži, bet par izmaiņām vēsturē, šķiet, vismaz dzirdējuši ir daudzi. Veidojas interesanta situācija, kad mēs pilnīgi leģitimējam, ka atsevišķi mācību priekšmeti nav tik nozīmīgi un tad jau tos — kaut kā.
Kad vilks jau aitās
Reformu mēroga atšķirības gan netraucē veicināt publiskas diskusijas arī par salīdzinoši mazām pārmaiņām. Un, protams, iespēja par reformām diskutēt ir tikai apsveicama, jo, lai arī tieši reformas var skart tikai šauru iedzīvotāju loku, netiešu ietekmi gala rezultātā jūtam mēs visi. Tāpat arī mazās izmaiņas var būt kā simbols kādai plašākai interpretācijai par procesiem sabiedrībā, un galu galā tieši par diskusijas trūkumu IZM bieži saņem pārmetumus.
Uzreiz ir jānorāda uz nelielu pārpratumu, kas varētu rasties, — ar diskusiju vien nepietiek. Skaidrs, ka diskusijai ir jābūt balstītai uz argumentiem, kuri konkrētajā kontekstā ir aktuāli, balstītai uz zināšanām, kuras par jautājumu ir pieejamas, un izmantojot pieredzi, kas ir uzkrāta. Citiem vārdiem, diskusijai ir jābūt „kvalitatīvai”. Bez šiem argumentiem neizdosies parādīt iemeslus, kādēļ vienas vai otras izmaiņas ir nepieciešamas. Tāpat diskusijai ir jāveidojas tā, lai tās iznākums spētu ietekmēt procesu gaitu. Diemžēl izglītībā pat ļoti bieži ir situācija, kurā diskusija publiskajā telpā veidojas tad, kad nekādus rezultātus tā nespēs panākt, tas ir — kad visi lēmumi jau ir pieņemti un jaunas mācību grāmatas jau sadrukātas.
Šo domu viegli ilustrēt ar reāliem piemēriem. No vienas puses, kā piemēru iesaku izlasīt 2004. gadā Providus organizēto diskusiju par kristīgās mācības ieviešanu skolās [ 1 ]. Diskusijas dalībnieki skaidri ilustrē dažādo aģentu skatu punktu, nespēju vienoties kopējos argumentos un tikko jau minēto Latvijas izglītības politikas iezīmi, ka tā notiek pēc lēmuma apstiprināšanas.
Reizē, lai nepiedāvātu tikai novecojušu skatījumu un parādītu, ka noteiktas diskusijas pazīmes ir saglabājušās, te iezīmēju savu redzējumu par divām šobrīd aktuālām diskusijām.
Svešvaloda 1. klasē
Viena no interesantām un šobrīd aktuālām reformām ir pirmās svešvalodas ieviešana mācību standartā no 1. klases. Ideja vismaz mirkli noķēra plašākas sabiedrības uzmanību 2010. gadā, kad juridiski tika iestrādāta Ministru kabineta (MK) noteikumos par mācību priekšmetu standartiem[ 2 ], un šajā vasarā, kad tika pieņemts lēmums reformu nedaudz atlikt. Laiku pa laikam pēdējos gados medijos iezīmējas dažādi viedokļi par šo reformu un pretrunīgas ziņas par tās attīstību. Visbiežāk dzirdamais oficiālais komentārs ir, ka reforma ir nepieciešama, bet tā nedrīkst būt sasteigta un šobrīd arī nav naudas, lai šāda mēroga izmaiņas izglītības saturā pienācīgi izstrādātu. Lai arī informācija par jau paveikto šajā procesā ir skopa, mani tā vien nepamet sajūta, ka no sasteigšanas šobrīd IZM glābj tikai finansējuma trūkums (par to liecina fakts, ka informācija par reformas atlikšanu ir pieejama tikai dažas nedēļas, bet nākamais mācību gads nu galīgi nav aiz kalniem). Šobrīd skaidrs ir, ka visās skolās vienu svešvalodu no pirmās klases pasniegs 2013./2014. mācību gadā. Jāsaka, šis lēmums varētu būt nācis kā atvieglojums daudzām skolām, skolu direktoriem un izglītības plānotājiem, kuri no IZM ziņu par tālākajiem uzdevumiem gaidīja pusi vasaras, jo sākuma plānos bija iecerēts ieviest svešvalodu jau no 2011./2012. mācību gada.
Galvenie argumenti, kuri tiek izmantoti, lai paskaidrotu, kādēļ ir nepieciešams apgūt svešvalodu 1. klasē, izkristalizējās tikai, kad iniciatīva jau tika iestrādāta MK noteikumos. Runājot par šo tematu, tiek minēti, piemēram, šādi argumenti: „jo skolēns agrāk sāks mācīties svešvalodu, jo labāk iemācīsies” un „jaunāki skolēni vieglāk apgūst valodas”. Reizē tiek minēts, ka valodu zināšanas ceļ skolēnu turpmāko konkurētspēju un pārzināt valodas ir noteikts arī kā prioritāte ES dokumentos. Vēl viens no minētajiem ir secinājums, ka, ja valsts nenodrošina svešvalodu apguvi skolā, vecāki un skolas pašas atrod veidus, kā skolēnam dot iespēju to apgūt. Diemžēl šajā gadījumā par izglītību vecākiem ir jāmaksā. Tad vēl diskusijā ir arī mans mīļākais arguments: „Bet Igaunijā un Lietuvā svešvalodu māca no 2. klases!”[ 3 ]. Tas tikai vēlreiz parāda, ka nacionālās izglītības sistēmas jau sen neatbilst noteiktām lokālām vajadzībām, bet drīzāk ir viena liela „Visi dara tā!” spēle.
Kārtējo reizi šādās diskusijās ir virkne dažādu iesaistīto pušu, kuru viedokļi par šo jautājumu atšķiras. Skolotāji runā par nepieciešamību izstrādāt precīzus metodiskos norādījumus, daļa no lēmumā iesaistītajiem runā par šāda lēmuma izmaksām, vēl daļa — par bērnu konkurētspējas veicināšanu vai patriotisko audzināšanu. Visus diskusijā izteiktos argumentus var pakļaut kritikai. Protams, ir nepieciešami metodiskie norādījumi, tomēr vai tos ir grūti izstrādāt, ja tic tam, ko saka izglītības ministrs Rolands Broks (ZZS), — ka 90% vecāku izvēlas, lai viņu bērni jau 1. klasē fakultatīvi apgūst svešvalodu[ 4 ]. Šos skolēnus kāds māca, un tas nozīmē, ka skolās jau ir pedagogi, kuri ir sagatavoti strādāt šajā jomā un ir arī pedagogu iestrādnes un pieredze, kuru var izmantot. Šādā kontekstā minētās pārmaiņas sāk iegūt kontroles formu, IZM mēģinot visu saturu pieregulēt kādam sevis akceptētam izskatam.
Līdzīgi mazliet smieklīgi šķiet runāt par ekonomisko izdevīgumu šādās reformās. Nav publisku aprēķinu, kādi ir ieguvumi no šādām investīcijām izglītībā. Nav arī demonstrēts, vai tiešām skolēna sasniegumi uzlabojas un, ja uzlabojas, kā no vienas svešvalodas mainās viņa spēja izmantot iegūto izglītību, lai iesaistītos darba tirgū vai veiktu savus darba pienākumus. Galu galā — aptuveni cik saņem cilvēks, kurš nemāk, un cik tāds, kurš māk angļu (vai kādu citu) valodu? Efektivitāte, cik esmu pamanījis, tiek izteikta apgalvojumos „tas mums maksās par miljonu lētāk”. Diemžēl, ja mēs neredzam ieguvumu un to, cik ātri šāds ieguvums veidosies, mēs nevaram pateikt, vai miljons ir lēti vai dārgi.
Gala rezultātā jautājums, ko varēja uzdot jau pirms kādas rindkopas, ir: par ko tad īsti ir šī reforma un vai te vispār kaut kas tiek reformēts? Svešvalodas pirmajā klasē, kā pats Broks saka, mācīja arī iepriekš un šis solis tikai parāda, ka valsts akceptē un uzklausa šādu vecāku interesi. Tagad šīs zināšanas tiks bērniem piedāvātas bez maksas un tās varēs saņemt visi — pat tie, kuri nebija spējīgi maksāt par mācību materiāliem un tie, kuri nemaz tā īsti negrib mācīties svešvalodu. Katrā ziņā, pēc diviem gadiem mēs visi uzzināsim, ko tad jaunu var izdomāt procesā, kurš jau pastāv. Skaidrs, ka šis process kļuva sarežģīts, kad kāds to izdomāja institucionalizēt. Tāpat nav jau vairs par ko diskutēt, jo lēmums ir pieņemts un visa tā būtība izpaužas tikai nepieciešamībā mācīt un metodikā, kas tiks izmantota.
Neatbildēts, visticamāk, arī paliks jautājums, kāpēc izglītības saturam tiek pievērsta uzmanību tagad, nevis tad, kad tika pārskatīts un apstiprināts pamata izglītības standarts 2006. gadā. Nav taču nemaz tik sen, vai ne?
19 gadīgam nav jāsēž klasē
Cita iniciatīva, kurai pēdējās nedēļās tiek pievērsta papildu uzmanība, ir ierosinājums samazināt vidusskolas beigšanas vecumu. Par galveno idejas dzinēju ir kļuvis tīri vai anekdotiskais Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteiktais arguments: „19 gadu vecumā nav jāsēž skolas solā!” Varu pieņemt, ka šādā izteikumā nav zemtekstu un vienīgais, ko tā autors grib pateikt, — ka noteiktā vecumā pamata zināšanas, ko piedāvā vispārējā izglītība, neatbilst vecuma prasībām un zināšanu ieguvējam būtu jāmeklē pašam sev tīkamie tālākās dzīves ceļi. Reizē šāds sauklis liek domāt par pieņēmumu, ka valsts pārāk ilgi maksā par skolēna izglītību un skolēnam būtu ātrāk jākļūst patstāvīgam un, ieteicams, jāatmaksā valstij. Citiem vārdiem — šādā ierosinājumā var censties saskatīt arī mēģinājumu samazināt vispārējās izglītības budžetu.
Tikai nesen IZM precizēja, ka saskata potenciāli trīs veidus, kā varētu panākt, ka skolēni skolu beidz 18 gadu vecumā. Pirmais — uzsākt mācības 6 gadu vecumā. Otrais — mainīt mācību saturu. Trešais — mainīt mācību gada garumu. Uzreiz arī jāsaka, ka par lielu atvieglojumu man ministrs Broks norāda, ka nav gribējis teikt, ka skolēniem būtu jāmācās tikai 11 gadi, bet ka viņiem vajadzētu beigt skolu vidēji 18 gadu vecumā[ 5 ]. Man nav bijusi tā laime novērot šāda līmeņa reformas, bet es varu iedomāties, kādas jukas sāktos, ja tiešām IZM izdomātu no 12 klašu izglītības pāriet uz 11 skolas gadiem.
Visi vispārējās izglītības metodiskie norādījumi skolotājiem būtu jāpārveido un jāpārskata visi izglītības satura standarti. Balstoties uz jau veiktajām izmaiņām, būtu jāizstrādā jauni mācību materiāli skolēniem. Tāpat arī būtu jāpārstrādā visi oficiālie dokumenti un jādefinē, kas kam tiek pielīdzināts. Un tad vēl visa starptautiskā pielīdzināšanās un mēģināšana starptautiskajām organizācijām paskaidrot, ko un kāpēc mēs īsti te darām. Reizē tīri provokatīvi man gribas uzdot jautājumu, kas, pārejot uz 11 klašu vispārējo izglītību, notiktu ar skolu akreditāciju? Skolās tiek akreditētas mācību programmas, kuras, ja mainītu mācību ilgumu, būtu jāmaina un attiecīgi, loģiski, visas programmas būtu atkal jāakreditē atkārtoti. Citiem vārdiem, ministrijas piedāvātais otrais un trešais variants, kas paredz pāriet uz 11 klašu izglītību, neiztur nekādu kritiku un, godīgi sakot, man nav īsti skaidrs, kāpēc kompetenta institūcija uzskata par nepieciešamu piedāvāt neiespējamus risinājumus. Kaut gan, man jāatzīst, ka uzsākt šāda līmeņa reformas tādēļ, ka ministrs un prezidents uzskata, ka kaut kas nav kārtībā, būtu vienkārši lielisks piemineklis dižai ignorancei.
Attiecīgi paliek tikai pirmais variants — uzsākt mācības 6 gadu vecumā. Un te sākas interesantākais. Pirmkārt, šī ideja nav nekas jauns un nemaz ne tik senā pagātnē vēl bija iestrādāta likumos. Otrkārt, par iespēju skolēnam uzsākt mācības sešu gadu vecumā runā jau labu laiku un šobrīd IZM vajadzētu būt jau ļoti daudz kam izdarītam, lai varētu šādas reformas ieviest. Tad kāpēc šo ideju pārvēršam otrādi? Kāpēc jautājam, kad skolēns beidz, nevis — kad sāk mācīties? Vai šādi automātiski uzlabojas sabiedrības atbalsts konkrētajai idejai?
Kopumā, visticamāk, ka šādi piedāvājumi reformām tomēr ir rezultāts finansējuma meklējumiem. Šādas pārmaiņas dod iespēju valstij par skolēna izglītošanu maksāt īsāku laika periodu. Reizē ne mazāk nozīmīgs faktors varētu būt tas, ka šādas pārmaiņas dod vienreizēju, bet nedaudz novēlotu grūdienu skolām uz likvidācijas robežas. Tas ir viens gads, kurā skolēnu ir divreiz vairāk un kura laikā prātīga pašvaldība var iegūt reformām nepieciešamo laiku un resursus.
Un tātad — reformas…
Kontekstā, ko es te tiecos iezīmēt, nedaudz komiska šķiet dažādu aktīvistu prasība, lai izglītības sistēmā norisinās reformas. Vēl jo komiskāki šķiet politiskie darboņi, kuri sola, ka izglītības sistēmā reformas ienesīs. Reformas izglītībā norisinās nepārtraukti. Procesi izglītībā tiek mainīti, laboti un pēc tam mainīti atpakaļ, kā rezultātā veidojas situācija, kurā varbūt pat drošāk par izglītību ir domāt nevis kā par plūstošu procesu ar konkrētu iekšēju kontinuitāti, bet kā par nesaistītiem momentiem attīstībā.
Tomēr ne jau par to, vai reformu ir par daudz, ir mans stāsts. Lai arī man šobrīd šķiet, ka, atskatoties izglītības sistēmas pagātnē, daļa no paveiktā būtu jādara citādāk, ir pilnīgi saprotams, ka, plānojot uz priekšu, visu nav iespējams paredzēt vai varbūt ietekmēt, kontrolēt. Drīzāk, jautājums, kas mani interesē, ir — vai izglītības sistēmā notiekošajā ir kādi konkrēti mērķi, kurus šīs reformas tiecas sasniegt un vai šīs reformas tiešām kaut ko maina? Uz šiem jautājumiem es nevaru atrast atbildi, un brīžiem sāk likties, ka reformas un diskusijas ap tām ir nepieciešamas tikai tādēļ, lai demonstrētu, ka izglītības sistēma darbojas un, lai tā turpinātu darboties, kādam tā ir aktīvi jākoordinē.
Manis dēļ lielu daļu no tā, ko IZM grib ieviest, var ņemt un ieviest. Es personīgi nesaskatu, ar ko svešvaloda pirmajā klasē atšķiras no jebkurām citām zināšanām, ko skolēni šajā vecumā mācās. Tāpat man ir grūti saprast, kāpēc gan skolēns nevarētu skolā mācīties jau no sešu gadu vecuma? Tik un tā viņam šajā vecumā būtu bijis jāmācās pirmsskolas izglītības iestādē un, visticamāk, ieviešot reformu, mainīsies tikai izglītības līmeņa nosaukums.
Ir nepieciešams un vajag diskutēt par pārmaiņām izglītības sistēmā. Tomēr tas, kas man nekļūst skaidrs, — kāpēc nav argumentu, kuri tiešām ilustrētu pārmaiņu nozīmi un kāpēc diskusijas tiek uzsāktas tikai pēc tam, kad viss jau ir izlemts.