Foto: john curley
Marķīze Pompadūra savulaik teica: „Pēc mums kaut plūdi”. Acīmredzot šobrīd lēmumu pilnvaras Latvijā pieder personām, kas cinismā pārspēj šo slaveno karaļa Ludviķa XV rocības šķērdētāju.
Latvijas kriminālpolitikas fenomens ir vienaldzība pret noziegumu prevenciju.[1] Tajā skaitā — pret brīvības atņemšanas soda izpildi un darbu ar atbrīvotajām personām jeb postpenitenciāro palīdzību. Šo vienaldzību sabiedrība apmaksā ar nodokļiem, nevainīgu cilvēku mantu un dzīvībām, jo katrs trešais notiesātais dažu nākamo gadu laikā pēc atbrīvošanas izdara jaunu noziegumu un atgriežas cietumā.
Tajā pašā laikā cietumiem un postpenitenciārās palīdzības institūcijām piemīt liels potenciāls noziegumu recidīva mazināšanā. Sabiedrības ekonomiskās un drošības intereses prasa, lai tas tiktu izmantots pilnībā.
Brīvības ābece teicamniekiem
Brīvības atņemšanas sods ir paradoksāls tiesību institūts. Valsts kriminālsodu izpildes iestādēm uzdod pienākumu iemācīt noziedzniekam dzīvot sabiedrībā, viņu no tās izolējot. Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi risinājumam piedāvā „normalizācijas” principu — dzīvei ieslodzījuma vietās pēc iespējas jābūt pietuvinātai pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma.
Izolācijas apstākļos, kādi valda izmeklēšanas, slēgtajos un arī daļēji slēgtajos cietumos, šīs iespējas ir ierobežotas. Taču, pateicoties soda izpildes progresīvajai sistēmai, Latvijā pastāv atklātie cietumi, kuros notiesātajiem ar zemu noziedzības riska līmeni var tikt modelēti daļējas brīvības apstākļi.
Progresīvā sistēma Latvijā ieviesta 1927. un atjaunota 1994.gadā. Tās mērķis — panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei.[2] Ņemot vērā izciestā soda daļu un uzvedību, sistēmas ietvaros notiesātie tiek pārvietoti starp dažāda veida cietumiem — no slēgtajiem uz daļēji slēgtajiem cietumiem un no daļēji slēgtajiem — uz atklātajiem cietumiem. Tādējādi sistēma seko pozitīvām izmaiņām notiesātā uzvedībā, prasmēs un attieksmēs. Taču pozitīvas izmaiņas pie notiesātajiem neatnāk pašas, gluži otrādi — ilgstoši atrodoties izolācijā, notiesātie degradē vēl vairāk.
Pārvietojot notiesāto uz atklāto cietumu, degradācija tiek apturēta. Tomēr šobrīd Latvijas atklātajos cietumos sodu izcieš tikai 4% notiesāto. Daļa no tiem — personas, kas notiesātas par kriminālpārkāpumiem vai aiz neuzmanības izdarītiem mazāk smagiem noziegumiem, soda izciešanu uzsāk uzreiz atklātajā cietumā. Tātad notiesāto skaits, kuri, pateicoties progresīvajai sistēmai, atklātajos cietumos nonāk no daļēji slēgtajiem cietumiem, ir vēl mazāks.
Aptuveni 70% notiesāto tiesas piespriestais soda termiņš pārsniedz trīs gadus. Taču tā vietā, lai soda laikā caur atklātajiem cietumiem pakāpeniski virzītos pretim sabiedrībai, notiesāto vairākums slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos turpina no tās attālināties līdz pat atbrīvošanas brīdim. Līdz ar to atklāto cietumu loma sodu izpildes progresīvajā sistēmā ir gluži dekoratīva. Tam par galveno iemeslu kalpo nepietiekamais vietu skaits šī veida cietumos.
„Pēcstundas” nesekmīgajiem
Pat vispozitīvākais attīstības scenārijs neparedz iespēju visus notiesātos soda beigu posmā pārvietot uz atklāto cietumu. Ikvienas valsts cietumos sodu izcieš arī tādi notiesātie, kuri nav motivēti piedalīties resocializācijas procesā un tādēļ visu soda laiku saglabā augstu noziedzības riska pakāpi. Viņu pārcelšana uz atklāto cietumu nav droša. Šie ir cilvēki, kuri atbrīvošanas dienā no maksimālas izolācijas apstākļiem pēkšņi nonāk brīvībā. Viņu vidū ir ievērojams skaits personu bez noteiktas dzīvesvietas, ģimenes atbalsta un prasmēm patstāvīgi risināt problēmas. Viņus no sabiedrības reālijām šķir milzīga distance vairāku gadu garumā, kuru laikā viņi ir adaptējušies dzīvei cietumā, nevis sabiedrībā.
Neraugoties uz minēto, ar 2009. gada 16. jūnija grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā šim dienestam noņemta postpenitenciārās palīdzības sniegšanas funkcija. Tā paredzēja pasākumu kopumu personu iekļaušanai sabiedrībā pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādēm. Ik gadu ar bijušajiem notiesātajiem Valsts probācijas dienests slēdza vairāk par 250 līgumiem par postpenitenciārās palīdzības sniegšanu. No pagājušā gada 1. augusta visi līgumi ir izbeigti.
Ilustrācijai — 2009.gadā no cietumiem tika atbrīvoti 266 cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, bet 2008. gadā — 173. Taču līdz ar palīdzības pārtraukšanu, bijušajiem notiesātajiem paredzēto sociālās rehabilitācijas centru skaits Latvijā no pieciem sarucis līdz diviem. Šī ir situācija, kas bijušos notiesātos provocē meklēt atbalstu pie agrākajiem „cīņubiedriem” un ieņemt savu vietu kombinācijā, kas labvēlīga jauniem noziegumiem. Sabiedrība no probācijas galvenokārt sagaida sociālās rehabilitācijas centra funkciju[3]. Taču tam atlikušas teju tikai represīvās funkcijas — piespiedu darba izpilde, personu uzraudzība u.c..
Latvija šajā ziņā nav unikāla. Līdzīgus attīstības ceļus probācijas institūcijas gājušas arī citviet Eiropā. Piemēram, autonomajā Ziemeļīrijā, kura gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan divkopienas tendenču dēļ atgādina Latviju, savā starpā konstruktīvi sadarbojas valsts institūcija Ziemeļīrijas Probācijas pārvalde (PBNI) un nevalstiskā organizācija NIACRO. Pēdējā īsteno funkcijas, kuras nav uzņēmusies PBNI, to vidū ir palīdzība darba meklējumos un sociālo jautājumu risināšanā, atbalsts notiesāto ģimenēm.
NIACRO savu darbību aizsāka 1971. gadā ar diviem darbiniekiem un valdības grantu 3000 sterliņu mārciņu apmērā. Nu organizācijas štatā ir 100 darbinieku, bet apgrozījums pieaudzis tūkstoškārtīgi. NIACRO sasniegusi ievērojamu kapacitāti un kalpo par lielisku paraugu labi sakārtotam darbam noziegumu recidīva mazināšanas jomā.
Politiskā krīze finanšu krīzes aizsegā
Kriminālās likumdošanas reformas parasti ir saistītas ar centieniem panākt tiesību aktu atbilstību kriminoloģiskajai realitātei. Valsts kriminālpolitika jābalsta izpratnē par to, kādas izmaiņas noziedzības struktūrā un dinamikā izraisīs atbilstošu tiesību normu pilnveide. Pretējā gadījumā likumdevējs var pieņemt lēmumu, kas kriminoloģisko situāciju valstī padara sarežģītāku un izraisa noziegumu recidīva pieaugumu.
Iepazīstoties ar minētajiem grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā, jāsecina, ka pastāv vēl viena lēmumu kategorija. Tie ir bezprecedenta lēmumi, kas mērķtiecīgi vērsti uz noziegumu recidīva pieaugumu. Atbilstoši ekspertu sagatavotajai likumprojekta anotācijai grozījumu sociālā ietekme ilgtermiņā var būt saistīta ar sodu izcietušo personu izdarīto, atkārtoto noziegumu skaita palielināšanos. Ilgtermiņā grozījumi veicina recidīvu, kas vistiešākajā veidā saistīts ar sabiedrības apdraudējumu un valsts finanšu līdzekļu tērēšanu, atkārtoti uzturot cietumos vienas un tās pašas personas. Savukārt recidīva pieaugums tikai par 1% valsts budžetā radīs zaudējumus par 1,5 miljoniem latu gadā.[4] Tajā pašā laikā ietaupījums uz probācijas funkciju samazināšanas rēķina gadā ir tikai 738 000 latu. Par spīti tam grozījumi tika pieņemti
Marķīze Pompadūra savulaik teica: „Pēc mums kaut plūdi”. Acīmredzot šobrīd lēmumu pilnvaras Latvijā pieder personām, kas cinismā pārspēj šo slaveno karaļa Ludviķa XV rocības šķērdētāju. Tas ir satraucoši, taču panikai nav pamata.
Postpenitenciārās palīdzības funkcijas jāuzņemas nevalstiskajam sektoram. Līdzīgi, kā tas tiek darīts Ziemeļīrijā. Tā kā valsts no šīs funkcijas atteikusies, iedzīvotāju drošība ir mazinājusies. Sabiedrībai atliek uzņemties pašpalīdzības saistības un glābties saviem spēkiem.
Savukārt viens no risinājumiem atklāto cietumu kapacitātes celšanai ir Eiropas struktūrfondu līdzekļu piesaistīšana. Izmantojot esošos piedāvājumus inovatīvu pieeju ieviešanai, iespējams attīstīt „efektīva atklātā cietuma” ideju. Pateicoties progresīviem infrastruktūras un nodarbinātības risinājumiem, atjaunojamās enerģijas izmantošanas un rekuperācijas iekārtu uzstādīšanai, kā arī daļējas brīvības apstākļiem piemērotai terapijas metodikai, iespējams izveidot trīskārši efektīvus – resocializācijas jēgā balstītus, ekonomiski ekspluatējamus un videi draudzīgus atklātos cietumus.
Atliek cerēt, ka reiz arī Latvijā tiks pieņemti pārdomāti lēmumi, līdzīgi kā to dara Igaunijas parlaments, kura 2003. gada 21. oktobrī apstiprinātajos Kriminālpolitikas attīstības virzienos līdz 2010.gadam iekļauti gan atklāto cietumu attīstības, gan postpenitenciārās palīdzības jautājumi.
___________________
[1] Noziegumu prevencija – noziegumu cēloņu un to veicinošo faktoru novēršana un mazināšana valsts, kā arī pašvaldību institūciju un iedzīvotāju sadarbības rezultātā (Igaunijas Tieslietu ministrija, http://www.kuriteoennetus.ee/8463)
[2] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.1 pants
[3] Vidzemes augstskolas pētījums “Kad atveras cietuma vārti: Valmieras cietuma bijušo ieslodzīto iekļaušana sabiedrībā un darba tirgū” (2006)