Foto: Viesturs Celmiņš
Meksikā cienījams mājoklis ir apsargāts mājoklis. Ja dzīvesvietai nav apjozta 3 -4 m augsta sēta, apsargāti vārti, sargs, novērošanas kameras un nereti arī dzeloņdrātis virs žoga, tad šāds mājoklis nekustamā īpašuma tirgū domāts vai nu mazturīgajiem, jeb ir pārpalikums no ‚senākiem laikiem‘. Nereti, tas novērojams pat pilsētu centros, kur vēsturiski intensīvā apbūve parasti neļauj izplesties.
Otra iezīme, Līdzigi kā Latvijā, visi jaunie mājokļi lepojas ar nosaukumu un estētiski košu fasādi. Piemēram ‚La Civitas‘ , kuram uzreiz seko: ‚Residencia Privada‘ . Raugoties ar neapbruņotu aci tie ir divi galvenie faktori. Privātuma garantija un saistošs nosaukums. To var teikt gan no novērojumiem Mehiko, Gvadalaharā, Puerto Vajarte, -lielākajās Meksikas pilsētas, -kā arī sarunām ar sociologiem šajās pilsētās.
Neviļus sāk šķist, ka tas izriet no kriminogēnās situācijas valstī. -Meksika, it sevišķi Mehiko, vairākus gadus atpakļa bija bēdīgi slavena ar regulārām cilvēku nolaupīšanām un tam sekojošo naudas izspiešanu. Taujāti vai šāda norobežošanās izriet no kriminogēniem izaicinājumiem pilsētā, sarunubiedri sacīja „nē“. Pie tam, tas esot mitējies. Kopumā, to nerosinot nedz augsts zādzību, laupīšanu, vandālismu apjoms. Viņuprāt, šie drošības pasākumi, līdzīgi kā nosaukums, kalpo mājokļa atpazīstamībai un ievērībai. –Tie esot tikpat ‚funkcionāli‘ kā apvidus automašīnas pārapdzīvotās pilsētās.
Un patiešām, sākotnēji šīs abas lietas ‘neiet kopā’. Ja cilveki vēlas būt nošķirti no apkārtējiem, kas bojā dzīves kvalitāti un apdraud viņu drošību, kādēļ gan demonstrēt savas dzīvesvietas statusu šiem pašiem apkārtējiem, savu adressi papildinot ar skanīgu nosaukumu un uzkrītošu fasādi?
Atbildes uz šādu ērmotu padarīšanu nav. –Kas pajautās, kā pajautās, kad pajautās. Viena versija ir domāt, ka norobežojoties cilvēki tiešām ir aizsargātāki un jūtas drošāki (pat ja nav no kā baidīties). Sacīt, ka tas viss veltīts vienīgi ‚spožumam’ ir populāri, bet neliekas īsti ticami. Otra, jau minētā, ka cilvēki ‚uzmanības dēļ‘ gatavi sevi paslēpt, iežogot un aizmūrēt –lai taptu ievēroti un celtu savu statusu, arī neriktējas. Trešā, ciniski pazīstama-mājoklis vajadzīgs visiem, un „drošības, privātuma un estētikas“ birkas vienmēr nostrādā un tirgojas labi. Pat ja tām nav sakara ar īstu apdraudējumu, privātuma un pievilcīgas pilsētvides trūkumu.
Paralēli tam, saistoši liekas izvērtēt procesu, kurš sāk kļūt par pašsaprotamu regularitāti. Pilsētnieki arvien vairāk vēlas tādu drošības un telpas mērogu ko piedāvā lauki, un arvien mazāk vēlas līdzpastāvēšanu un savstarpēju atbildību, ko izsenis pieprasijusi dzīve pilsētā. Ja pilsētu saprot šādi, nav brīnums, ka tā jāsāk būvēt tālu aiz vēsturiskajām robežām, prom no šķietami draudošā. Tiesa, pilsētas vide iespaido iedzīvotājus gan pozitīvi, gan negatīvi. Bet daudz lielākā mērā tieši paši iedzīvotāji nosaka pilsētas garastāvokli –lai cik privāti arī būtu viņu apartamenti. Negatīvo dinamiku nevar mazināt, mājas vienkārši nodrošinot pret kaitniekiem. Jeb vienkārši pārceļot mājokļus ārpus pilsētas. Stipras pilsētas vienmēr bijušas tās, kur pilsētnieki dzīvo ar dūšu un noliek konfliktus pašā centrā.