Foto: Rrr tem
Spriedums Dunikas vēja parka lietā var radīt precedentu, ka sabiedriskās apspriešanas arī citos gadījumos varēs uzskatīt par formālu ķeksīti, ko var neveikt vispār.
Tā varētu būt kā dzīve zem ventilatora spārniem. Kustīgās ēnas vienmuļa trokšņa pavadībā pārslīd pāri pagalmam, istabas grīdai un skapim, pāri bērnam, kurš spēlējas dārzā. Parslīd, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos un atgrieztos. Kustīgi objekti rada vizuālu kairinājumu, bilst Satversmes tiesa (ST), kas nule akceptējusi Dunikas pagasta rīcību nesaskaņoti ar vietējiem iedzīvotājiem pieņemt lēmumu par vēja elektrostaciju (VES) būvniecību pašvaldības teritorijā.[1]
Trešdaļa Dunikas teritorijas Rucavas novadā ieplānota kā vēja ķeršanas zona. Salīdzinājumam — Dunikā iecerētas elektrostacijas 149 metru augstumā, savukārt Grobiņas vēja parkā to augstums ir 77 metri. Tiesa, to ēnas nav redzamas diennakts tumšajā laikā un kad apmācies, tomēr troksnis paliek arī naktī. Troksnis un ēnas var ļoti mainīt pagasta dzīvi, tāpēc pirms projekta ieviešanas būtu bijis jāzina, kas plānots un cik ļoti ietekmēs pagasta iedzīvotāju dzīvi. Taču saplānošana notikusi slepeni, kad plānojums jau bija gandrīz gatavs, vien atlika veikt dažus tehniskus precizējumus. Pašvaldība, šī konceptuālā lēmuma pieņemšanā neiesaistot ne iedzīvotājus, ne atbildīgās institūcijas, kā arī neveicot obligāti nepieciešamo stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējumu, vienkārši iezīmēja gandrīz visu Dunikas apdzīvoto teritoriju kā vēja enerģijas ieguves zonu.
Kurzemnieki apzinājās — viņi paši vairs nevarēs izslēgt pašvaldības saplānoto vismaz 41 ventilatoru, kad vēja ķērāji sāks griezties virs viņu galvām. Tāpēc viņi iesniedza ST sūdzību par pašvaldības nelikumīgu rīcību, diemžēl ST viņu pieteikumu ir noraidījusi. ST tiesneši Viktors Skudra, Kaspars Balodis un Vineta Muižniece nule pieņemtajā spriedumā Rucavas novada teritorijas plānojuma lietā šādu pašvaldības rīcību ir atzinuši par labu esam un legalizējuši.[2] Nu sabiedrības līdzdalība teritorijas plānošanas procesā izrādās vien formalitāte. Šis spriedums var radīt precedentu, ka sabiedriskās apspriešanas un ietekmes uz vidi novērtējumu varēs arī citos gadījumos uzskatīt par formālu un arī veikt formāli vai pat neveikt vispār.[3]
Melno stārķi varbūt nepadzītu
No sprieduma izriet, ka pašvaldībai ir pilnīga rīcības brīvība ielikt plānojumā tādus kā Lego klucīšus, šajā gadījumā — iezīmēt vēja elektrostacijas, ko tā pati un tai vien zināmas personas ir iecerējušas. Pašvaldību ierobežo tikai likumos precīzi noteikti aizliegumi, piemēram, ja tas ir konkrēti aizliegts ar likuma normu, tad būvniecību nevar paredzēt īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Groteski izsakoties — piemēram, uzbūvēt lielveikala stāvvietu līdzās melnā stārķa ligzdai gluži nedrīkstēs.
Zīmīgi ir tas, ka ar šo spriedumu ST iet pret savu iepriekšējos gados nostiprinājušos judikatūru, kā tiek izvērtēts plānojumu tiesiskums. Iepriekš tika uzsvērta plānojumu pieņemšanas procesa nozīme, tajā skaitā arī sabiedrības līdzdalības nozīmīgums, kas šajā spriedumā tiek vērtēts sekundāri. Toties Satversmes tiesa spriedumā ir atradusi attaisnojumu gan stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšanai, gan patiesas līdzdalības nenodrošināšanai, gan arī palīzējusi piemeklēt pašvaldībai argumentus, kas pašvaldībai acīmredzami nebija zināmi lēmumu pieņemšanas brīdī, bet uz kuru pamata, tiesasprāt, pašvaldība esot samērojusi dažādās intereses un pieņēmusi ilgtspējīgu lēmumu.
Kopš ST sastāva daļējās nomaiņas šī gan nav pirmā lieta, kurā ilgtspējības principa patiesā būtība, teritorijas plānošanas sistēmas izpratne un sabiedrības līdzdalības pārkāpumi vērtēti citādi nekā iepriekš. Lietā ir atsauces un tā atgādina ST 2008. gada 24. septembrī pieņemto spriedumu lietā par Maskavas ielas detālplānojumu, par kuru asu kritiku savās atsevišķajās domās pauda ST tiesnese Kristīne Krūma.[4]
Taču Dunikas lietā, šķiet, nevienam no tiesas sastāva tiesnešiem, jau iepriekš par vides tiesību izpratni kritizētajiem Kasparam Balodim un Viktoram Skudram[5], kā arī bijušajai Tautas partijas politiķei Vinetai Muižniecei, nevarētu būt atsevišķās domas.
Vējš ir a priori labs, saka tiesa
ST spriedumā ir absolutizējusi nepieciešamību attīstīt vēja enerģijas ražošanu, nostādot to augstāk par citām iedzīvotāju tiesībām. Pasludinot vēja enerģijas ieguvi par a priori labu un tāpēc pašu plānojumu par ilgtspējīgu un tiesisku, tiesa ar pienācīgu rūpību vairs nevērtē procesuālos pārkāpumus, noraidot tos kā nebūtiskus vai tos vispār nekonstatējot.
ST judikatūrā ir nostiprinājies princips, ka teritorijas plānojums tiesiskumu iegūst tieši caur procesa ievērošanu. Tiesai sākotnēji jākonstatē, vai ir ievērotas procesuālās prasības attiecībā uz plānojuma izstrādi — vai ir veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kā tas ir veikts, vai ir notikusi sabiedriskā apspriešana, vai dažādās intereses ir ņemtas vērā, vai ir saņemti nepieciešamie atzinumi no institūcijām. Arī ilgtspējīgas attīstības princips, ko obligāti jāievēro plānošanā, faktiski ir lēmumu pieņemšanas metode, kas paredz, ka pašvaldības rīcībā ir jābūt pilnīgai informācijai, risinājums ir vispusīgi un rūpīgi jāizvērtē, un tam tiek sniegts pamatojums. Taču analizētajā spriedumā ST sākusi no otra gala, ar materiālo plānojuma aspektu — tā leģitimizē plānojumu caur tā gala rezultātu, nevis caur procesu.
Piemēram, stratēģiskās ietekmes uz vidi procedūras neveikšanu tiesa leģitimizē kā atbilstošu materiālajām normām, proti, it kā jau neesot bijis pareizi no procedūras viedokļa, bet, redz, rezultāts taču nav klajā pretrunā ar kādu likumu! Tiesas vērtējums, ka stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas gadījumā rezultāts nemaz nebūtu citāds, ir pamatots tikai tad, ja mēs uzskatām stratēģisko ietekmes uz vidi novētējumu par kārtējo formālo prasību un par tādu, kas varētu tikai liegt būvēt Natura 2000 teritorijā, bet kur jebkādi citi aspekti un sabiedrības viedoklis jebkurā gadījumā nav jāņem vērā.
No lietas materiāliem ir arī skaidri redzams, ka pašvaldība acīmredzami nav pienācīgi un pilnīgi izvērtējusi vēja enerģijas ieguves zonas iekļaušanu teritorijas plānojumā, nav apsvērusi alternatīvus risinājumus (citus pagasta attīstības risinājumus, mazākas teritorijas paredzēšanu VES apbūvei u.tml), nav pat mēģinājusi noskaidrot, kur nu vēl līdzsvarot, dažādās intereses. Tā ir pieņēmusi neargumentētu lēmumu uz nepilnīgas informācijas pamata. Taču ST spriedumā līdzējusi piemeklēt argumentus un pamatojumu pašvaldības rīcībai. Piemēram, tiesa apraksta dažādus ārvalstu pētījumus un no tā secina, ka šī informācija bijusi pagastam pieejama. Un, lai gan potenciālās vēja parka attīstīšanas firmas ir vairākkārt nomainījušās, turklāt no teritorijas plānojuma dokumentācijas vispār nav skaidrs, no kurienes un kāpēc šāda ideja par vēja zonu radusies, tiesa secina, ka, tā kā pašreizējā firma sadarbojas ar kompetentu ārvalstu uzņēmumu, tad arī „apsverot iespēju attīstīt Dunikas pagastā vēja enerģijas ražošanu un izstrādājot apstrīdētos aktus, Dunikas pagasta padomei bija pieejama attiecīgajās Eiropas valstīs uzkrātā pieredze”.
Publikācija laikrakstā bija, pietiks
ST ar analizēto spriedumu ir arī pazeminājusi iepriekš tiesas praksē nostiprināto sabiedrības līdzdalības izvērtēšanas standartu, spriedumā darbojoties līdzīgi, kā to darījusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), tipveida tabulā atķeksējot — termiņš ievērots, oficiālā publikācija bijusi, lēmums pieņemts un pievienots u.t.t. Līdzšinējais standarts, ka tieši pašvaldībai ir pienākums nodrošināt apspriešanas efektivitāti, ir pazemināts līdz tam, ka, ja kāds tiešām gribēja iepazīties ar plānojumu un sniegt priekšlikumus, tad viņam bija iespējas to izdarīt.
s Ar šādu ST interpretāciju efektīvas sabiedriskās apspriešanas nodrošināšana faktiski kļuvusi par iedzīvotāju, ne pašvaldības pienākumu, kā tas līdz šim bijis. s
ST ieskatā oficiālā publikācija laikrakstā par plānojuma izstrādi, kurā turklāt maldinoši norādīts, ka plānojums vienkārši ticis pilnveidots atbilstoši RAPLM atzinumam, ir pietiekama adekvātai un efektīvai sabiedrības informēšanai un patiesas līdzdalības nodrošināšanai. No šādas publickācijas iedzīvotājiem būtu jātop skaidram, ka pašvaldība iestrādājusi plānojumā vēja enerģijas ieguves zonu, par ko līdz šim pagastā vispār nav ticis diskutēts. Ja pašvaldība šajā paziņojumā būtu minējusi, ka tā plāno trešdaļu pagasta paredzēt vēja ķeršanai, tikai tad varētu uzskatīt, ka tā ir sniegusi atbilstošu informāciju.
ST norāda, ka pašvaldības loma ir pasīva — formāli izsludināt plānojuma apspriešanu un gaidīt priekšlikumus. Tiesa uzskata, ka tikai „ideāltipiskā situācijā pašvaldība, pieliekot papildu pūles, lai jau teritorijas plānojuma sabiedriskās apspriešanas laikā sniegtu īpašniekiem objektīvu informāciju par VES pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, būtu varējusi novērst nevajadzīgu spriedzi vēlākajos projekta apspriešanas posmos. Tomēr tas, ka pašvaldība šo savu funkciju neizpildīja iespējami labākajā veidā, vēl nav uzskatāms par būtisku procedūras pārkāpumu”.
Ar šādu interpretāciju faktiski efektīvas sabiedriskās apspriešanas nodrošināšana kļuvusi par iedzīvotāju, ne pašvaldības pienākumu, kā tas līdz šim bijis.
Kam no tā labums?
Lasot spriedumu, ir sajūta, ka sprieduma rezultāts bija zināms, un tad pēcāk ir meklēti tikai argumenti, kāpēc būtiskie procesuālie pārkāpumi un daudzo iedzīvotāju viedoklis nav jāņem vērā. Iespējams, tā tas ir parasti. Kā norādīts zinātniskajā literatūrā, Satversmes normu iztulkošanas rezultāti nav atkarīgi tik daudz no juridiskajām metodēm, ko tiesību piemērotājs izmanto, cik no tiesību piemērotāja vērtībām, kuras tas vēlas nodrošināt un aizsargāt. Tikai vērtības, kas noteikušas sprieduma domu saturu un rezultātu, ir skaidri konstatējamas un vērtējamas.[6]
Bet varbūt kādu lomu spēlē ne tikai vērtības, bet arī tas, ka vēja ķērāju uzstādītāju intereses, iespējams, saistītas ar Ventpils pilsētas mēru. Runā, ka līdz šim ļoti ienesīgajā un ļoti „oranžajā” biznesā ieplānojis iesaistīties arī smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs. Neilgi pirms izvirzīšanas ST tiesneša amatam V.Skudra bija A.Lemberga advokāts, savukārt par K.Balodi izskanējusi informācija, ka viņam ir korporatīvas saites ar Andra Grūtupa biroju, kas, savukārt, apkalpojis gan A.Lembergu, gan Andri Šķēli. Tiesnese V.Muižniece, kā mēs labi zinām, ir bijusi “oranžo” balss un sirdsapziņa līdz pat ievēlēšanai ST tiesneša amatā, tajā skaitā, Saeimas Juridiskajā komisijā, kuras vienu no protokoliem, kā tagad atklājies, viņa, ļoti ticams, noviltojusi.
Sākotnēji gan firma, kas vēl ilgi pirms teritorijas plānojuma izstrādes pa kluso bija interesējusies pašvaldībā par vēja parka izveides iespēju, bija reģistrēta paša pagasta telpās. Pagasts šajā iecerē izrādījis īpašu labvēlību „investoram”. Šķiet, tāda ir arī domes nespēja pieņemt noteikumus, kas līdzīgi kā citos apkārtnes novados, par katru vēja elektrostacijai izdotu būvatļauju noteiktu pašvaldības nodevu Ls 1600. Tikai tagad, kad būvatļaujas jau izdotas, noteikumi pieņemti. Arī vēja ģeneratoru izvietošana saplānota uz vairāku domes deputātu, tajā skaitā arī uz bijušā pagasta priekšsēdētāja Anda Roļa (kas šobrīd atsādināts saistībā ar iespējamo Valsts Darba inspekcijas amatpersonas kukuļošanu) tuvu radinieku zemes.
Tāpēc jo īpaši atbilstoša situācijai šķiet ST citētā Dunikas pagasta padomes toreizējā priekšsēdētāja Roļa atbilde uz 182 iedzīvotāju parakstīto protesta vēstuli. Tajā Rolis atsaucas uz Satversmes 105. pantu[7], norādot, ka Dunikas pagasta padomei lēmumu pieņemšanā jāņem vērā arī to pagasta iedzīvotāju intereses, kuri vēlas uz savā īpašumā esošās zemes izvietot vēja ģeneratorus.
*Šajā lietā Sabiedrība par atklātību Delna sniedza juridisko atbalstu 20 Rucavas novada iedzīvotājiem, kas iesniedza konstitucionālo sūdzību ST par tiesību uz labvēlīgu vidi un īpašumtiesību pārkāpumiem. Bezmaksas juridiskā palīdzība tika sniegta Delnas Interešu aizstāvības un juridiskās palīdzības centra ietvaros.[8]
______________________
[1] Satversmes tiesas 2011.gada 24.februāra spriedums lietā Nr.2010-48-03 “Par Rucavas novada domes 2009. gada 3. novembra saistošo noteikumu Nr. 27 “Par Rucavas novada teritorijas plānojumiem” daļā par vēja enerģijas zonas noteikšanu Dunikas pagasta teritorijā un 2009. gada 17. decembra saistošo noteikumu Nr. 41 “Detālplānojums nekustamajam īpašumam “Šuķi” (kad. Nr. 6452 012 0156, kad. Nr. 6452 011 0012), “Skrandas” (kad. Nr. 6452 012 0007)” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. un 115. pantam”.Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2010-48-03.htm
[2] Turpat.
[3] Starp citu, atbilstoši Satversmes tiesas likumam Satversmes tiesas spriedums ne tikai ir galīgs un nepārsūdzams, bet tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.
[4] Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā Nr.2008-03-03.
Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/atseviskas_2008_03_03.htm
[5] Par godu abu tiesnešu atsevišķajām domām Rīgas Brīvostas lietā (Pieejamas: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/domas_2007-11-03.htm), tika rīkota pat starptautiska kaunināšanas konference, kuras materiāli pieejami grāmatā: Aktuālās cilvēktiesību aizsardzības problēmas. Konstitucionālā sūdzība. Satversmes tiesas 2008. un 2009.gada konferenču materiālu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010
[6] Pleps J. Pamattiesību konstitucionālā regulējuma ģenēzes ietekme uz Satversmes 8.nodaļas normu interpretāciju. Grām.: Aktuālās cilvēktiesību aizsardzības problēmas. Konstitucionālā sūdzība. Satversmes tiesas 2008. un 2009.gada konferenču materiālu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 49.-54.lpp.
[7] Satversmes 105. pants: Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
[8] Vairāk informācijas: http://www.delna.lv/lat/project/..