Foto: Justin See
Satversmes reforma ir sākusies. Lai arī Zatlers skāris tikai Valsts prezidenta funkciju jautājumu, iespējams, veicams Satversmes regulējumu izvērtējums, kas ievadīs ceļu uz atšķirīgu konstitucionālo iekārtu.
Iespējams, nevienam citam Latvijas prezidentam līdz šim nav nācies veltīt tik plašu uzmanību konstitucionālo tiesību jautājumiem kā Valdim Zatleram. Jau no pašām pirmajām dienām viņš konsekventi aicināja visus iedzīvotājus un amatpersonas lasīt Satversmi.[1] Savukārt prezidenta pirmā kadence lielā mērā pagājusi Satversmes jautājumu lokā. Tādēļ droši vien ir tikai loģiski, ka Zatlers par savu kandidēšanu uz otro termiņu paziņojis vienlaikus ar vērienīgas Satversmes reformas pieteikumu.[2]
Sagatavotais Satversmes grozījumu projekts paredz veikt septiņus grozījumus valsts pamatlikuma tekstā, piecus pantus izsakot jaunā redakcijā, kā arī papildinot Satversmi ar diviem jauniem pantiem. Valsts prezidenta likumdošanas iniciatīvas autori stādījuši augstu un ambiciozu mērķi, proti, „uzlabot valsts varas atzaru līdzsvaru un panākt efektīvāku lēmumu pieņemšanas mehānismu, nostiprinot Valsts prezidenta kā politiski neitrāla arbitra lomu likumdevēja un izpildvaras savstarpējās sadarbības nodrošināšanā.”[3]
Tomēr jāuzsver, ka piedāvātais Satversmes grozījumu projekts nav konceptuāli jauns konstitucionālais risinājums vai radikāla konstitūcijas reforma. Zatlers nav piedāvājis nedz prezidentālu valsts pārvaldi, nedz principiālu Saeimas un Valsts prezidenta savstarpējo attiecību pārskatīšanu. Atsevišķi politiski spēki salīdzinoši nesen ir mēģinājuši panākt krietni radikālākas iniciatīvas.[4] Šajā kontekstā gan jāpatur prātā Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums, ka „pašreizējos Latvijas demokrātijas trūkumus nav iespējams novērst, veicot mehānisku parlamentārās demokrātijas nomaiņu pret semiprezidentālu vai prezidentālu demokrātiju”.[5]
Priekšlikuma tehnika
Šajā nedēļā iesniegtie Valsts prezidenta priekšlikumi Satversmes grozījumiem nav pirmā Zatlera Satversmes uzlabošanas iniciatīva. Iepriekš viņš vairākas reizes aicināja Saeimu veikt grozījumus Saeimas atlaišanas mehānisma pilnveidošanai, gan pārskatot Valsts prezidenta pilnvaras šajā jomā, gan arī rosinot paredzēt pilsoņu kopuma tiesības atsaukt Saeimu.[6]
Tagadējās Valsts prezidenta iniciatīvas iezīmē jaunu tehniku Satversmes grozījumu ierosināšanā, kas izvirza vismaz tikpat augstus standartus arī citiem, kuri rosinātu veikt grozījumus Satversmē.
Pirmkārt, Valsts prezidenta likumdošanas iniciatīvas nekad nav bijušas sasteigtas, reaģējot uz politiskajām aktualitātēm īstermiņā. Grozījumu priekšlikumi vienmēr bijuši rūpīgi izsvērti, zinātniski pamatoti un nesasteigti. Bieži vien konstitucionālo tiesību politikā nepieciešams kādu brīdi nogaidīt, lai varētu prognozēt risināmās problēmas iespējamās sekas un sagatavotu līdzsvarotu un ilgtspējīgu risinājumu.
Sasteigts Satversmes grozījums, reaģējot uz kādu aktuālu problēmu vai risinot īstermiņa politiskos mērķus, var nodarīt nozīmīgu kaitējumu Satversmei un konstitucionālajai iekārtai kopumā. Saeimas deputāts profesors Maksis Lazersons savulaik atzinis: „Kā juristam un zināmā mērā speciālistam gan vajadzētu zināt, ka nevar no Satversmes izraut vienu pantu un ar to aprobežoties. Ja negribam ķerties pie “Zufallgesetzgebung”, t.i., pie nejaušas likumdošanas, tad tas vispār nemaz nav iespējams. [..] Katrai Satversmei ir savs gars, un Saeima nav zobu ārstēšanas kabinets, kur varētu vienu zobu izraut un domāt, ka līdz ar to cilvēks paliek negrozīts. Ar Satversmi mēs tā nevaram rīkoties.”[7]
Tādēļ atzinīgi vērtējama Valsts prezidenta pieeja Satversmes grozījumu priekšlikumu sagatavošanā, piedāvājot atbildīgus un pārdomātus konstitucionālo tiesību problēmu risinājumus Satversmē.
Tāpat pirmo reizi sācis funkcionēt mehānisms, ka ikviena Satversmes grozījumu projekta pamatā ir nopietns un profesionāls analītisks darbs. Valsts prezidents jau 2007. gada 7. decembrī paziņoja par Konstitucionālo tiesību komisijas izveidošanu. Šīs komisijas uzdevums ir bijis sniegt atbalstu Valsts prezidentam viņa konstitucionālo funkciju īstenošanā: „No Satversmē noteikto Valsts prezidenta funkciju kopuma, jo īpaši no likumdošanas funkcijas un valsts varas dalīšanas principa izriet Valsts prezidenta loma izlīdzinoši un stabilizējoši ietekmēt valsts politisko un tiesisko sistēmu, novērst krīzes, palīdzēt rast risinājumu problēmām. [..] Lai Valsts prezidents varētu šo lomu optimāli pildīt, nepieciešama attiecīgo konstitucionālo tiesību jautājumu zinātniska, objektīva un neitrāla analīze. Šāda analīze vienlaikus veicina arī kvalificētu konstitucionālo tiesību diskusiju gan speciālistu aprindās, gan visā sabiedrībā.”[8]
Valsts prezidenta Satversmes grozījumu iniciatīvas tiek balstītas uz Konstitucionālo tiesību komisijas sagatavotajiem atzinumiem par attiecīgo jautājumu risinājumu iespējām. Līdz ar to visupirms ir analīze — gan par risināmo problēmu iemesliem, gan to novēršanas iespējām. Šī analīze tiek papildināta arī ar Satversmes robežu norādīšanu un plašu salīdzinošo perspektīvu. Un tikai tad top konkrēti priekšlikumi, kā vajadzētu grozīt Satversmi un kā labāk formulēt attiecīgo grozījumu.
Iespējams, ar laiku varētu veidoties tradīcija, ka ikviens Satversmes grozījumu priekšlikums ir izvērtējams Konstitucionālo tiesību komisijā. Un tikai pēc šāda izvērtējuma saņemšanas Saeima varētu lemt par šādu grozījumu nepieciešamību.[9]
Otrkārt, Valsts prezidents attiecīgos priekšlikumus tradicionāli noformē nevis kā likumprojektu Satversmes 65. panta izpratnē[10], bet gan kā likuma ierosinājumu Satversmes 47. panta izpratnē.
Satversmes 47. pants paredz, ka Valsts prezidents var iesniegt Saeimai likuma ierosinājumu, kas tai jāapspriež. Šāds likuma ierosinājums pēc savas būtības nozīmē „vispārīgus principiālus ierosinājumus, kurus Saeima var nodot attiecīgai komisijai likumprojekta izstrādāšanai”.[11] Šāda mehānisma paredzēšanu tiesību zinātnē attaisno ar apstākli, ka tas atvieglo Valsts prezidenta līdzdalību likumdošanas procesā, iniciējot nozīmīgu jautājumu apspriešanu Saeimā, jo „[Valsts prezidenta] rīcībā nav nepieciešamā aparāta likumprojekta sīkai izstrādāšanai”.[12]
Satversmes 47. panta kārtībā iesniegtais likuma ierosinājums ļauj Valsts prezidentam formulēt konstatētās likuma nepilnības, piedāvāt šo nepilnību novēršanas risinājumus, kā arī, iespējams, pat konkrētas redakcijas likumu grozījumiem. Taču Saeimas komisija, izskatot Valsts prezidenta iniciatīvu un uzklausot ekspertus, dažādu institūciju un sabiedrības pārstāvjus, var brīvi formulēt nepieciešamo likuma grozījumu redakcijas. Valsts prezidenta ierosinājums formāli nesaista Saeimu nedz ar ierosināto jautājumu apmēru, nedz ar piedāvātajām redakcijām. Tādēļ — jo sevišķi Satversmes grozījumu kontekstā — uz Valsts prezidenta ierosinājuma bāzes un veicot papildus izvērtējumus Saeimas komisiju sēdēs, var tikt sagatavots kvalitatīvs un precīzs projekts, pret kura tekstu parlamentārajam vairākumam nav principiālu iebildumu.
Ja Valsts prezidents Satversmes grozījumus iesniegtu kā likumprojektu, tajā ietvertie risinājumi un formulējumi formāli saistītu Saeimu. Tādā gadījumā parlamentārās diskusijas par šiem grozījumiem un to iespējamie uzlabojumi varētu notikt tikai pirms otrā vai trešā lasījuma. Savukārt Satversmes grozījumu kontekstā daudz nozīmīgāk ir panākt pēc iespējas precīzāku un korektāku grozījumu projektu jau pirms pirmā lasījuma.
Amatpersonu nominēšana
Valsts prezidents rosinājis paplašināt Valsts prezidenta funkcijas dažādu valsts amatpersonu izraudzīšanas procesā. Projektā piedāvātais Satversmes 44.1pants paredz, ka Valsts prezidents varētu izvirzīt Saeimai apstiprināšanai, iecelšanai un ievēlēšanai amatā Nacionālo bruņoto spēku komandiera, divu Satversmes tiesas tiesnešu, Valsts kontroliera, tiesībsarga un Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātus.[13] Konstitucionālo tiesību komisija papildus tam rosinājusi piešķirt Valsts prezidentam arī izvirzīt vienu Centrālās vēlēšanu komisijas locekli un vienu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekli.[14]
Konstitucionālajās tiesībās jau pietiekami sen atzīts, ka Valsts prezidenta funkciju paplašināšana visupirms varētu notikt tieši šajā jomā — iesaistot Valsts prezidentu dažādu amatu kandidātu uzrunāšanā un izraudzīšanā.[15] Tādā veidā būtu iespējams depolitizēt kandidātu izraudzīšanas procesu nozīmīgiem valsts amatiem, mazinot uzrunāto kandidātu atkarību no politiskajām partijām un to savstarpējām attiecībām. Tāpat šādos gadījumos Saeimai būtu jāizvēlas nevis starp vairākiem kandidātiem, bet jāapstiprina Valsts prezidenta izvēle, piekrītot vai nepiekrītot tai. Savukārt gadījumā, ja Saeima noraidītu Valsts prezidenta izvirzīto kandidātu, tas varētu arī nepalikt bez politiskajām konsekvencēm, jo Valsts prezidentam būtu iespējas pieprasīt parlamenta skaidrojumu un politiski atbildīgi rīkoties valsts interesēs.
Šāds mehānisms droši vien sekmētu profesionāļu atvērtību piedāvājumiem kandidēt uz minētajiem amatiem. Pēc divu Augstākās tiesas tiesnešu un ģenerālprokurora neapstiprināšanas vērojama daudzu autoritatīvu profesionāļu neuzticēšanās politiķu aicinājumiem un atteikšanās kandidēt uz šiem amatiem. Piemēram, Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede atklāti atzinusi: „Redzot, kas notika ar Judina kandidēšanu[16] Augstākās tiesas tiesneša amatam, kad acīs tiek teikts viens, bet darīts otrs, man radies iespaids, ka mani šajā amatā neievēlēs.”[17] Tā kā, iespējams, šobrīd šādi grozījumi būtu ārkārtīgi nepieciešami, lai atjaunotu profesionāļu uzticību politisko lēmumu pieņēmējiem kopējam darbam sabiedrības labumam.
Šajā kontekstā, iespējams, paslīdējis garām vēl viens nozīmīgs ierosinājums. Gan Konstitucionālo tiesību komisija, gan Valsts prezidents rosina palielināt Satversmes tiesas tiesnešu skaitu no septiņiem uz deviņiem tiesnešiem. Ilgtermiņā šim tiesnešu skaita palielinājumam varētu būt fundamentāla nozīme, jo tas noteikti mainītu Satversmes tiesas vairākumu, kā arī mazinātu politisko tiesnešu pārsvaru pār profesionālajiem tiesnešiem.
Dalība Ministru kabineta veidošanā
Satversmes grozījumu projektā kā lielākā novitāte minams 56. panta grozījums, kas paredz lielāku Valsts prezidenta līdzdalību Ministru kabineta personālsastāva izvēlē. Šobrīd atbilstoši Satversmei Valsts prezidents aicina personu sastādīt Ministru kabinetu, bet viņam nav paredzētas formālas tiesības ietekmēt ministru amata kandidātu izvēli. Valsts prezidents tagad rosina noteikt Ministru prezidenta amata kandidāta pienākumu pirms balsojuma Saeimā iepazīstināt Valsts prezidentu ar Ministru kabineta sastāvu.[18]
Šis grozījums atspoguļo Latvijas konstitucionālajā praksē notikušās Valsts prezidenta lomas izmaiņas. Starpkaru periodā valdības veidošana atradās parlamentārā vairākuma pārziņā: „Pēc iepriekšējās valdības atkāpšanās Valsts prezidents uztic jaunas valdības veidošanu lielākās frakcijas līderim. Turklāt runa praktiski ir tikai par koalīcijas veidošanu. Neveiksmes gadījumā šo uzdevumu saņem visu frakciju līderi skaitliskā sastāva secībā. [..] Ja kādam no šiem frakciju pārstāvjiem izdodas iegūt balsu vairākumu valdības koalīcijai, tad šī vairākuma ietvaros arī tūliņ tiek izvirzīts Ministru prezidents un sadalīti ministru portfeļi. Pēc tam pilnvarotais dodas pie Valsts prezidenta un nosauc viņam Ministru prezidenta postenim izvirzītās personas vārdu”, savukārt Valsts prezidentam tiek atvēlēta savdabīga veto tiesība — viņš var nepiekrist partiju piedāvātajam Ministru prezidenta amata kandidātam.[19]
Mūsdienās Valsts prezidents konsekventi palielinājis savu rīcības brīvību šajās procedūrās. Pēdējos gados Ministru kabinetu veidošanā vērojama tendence, ka politiskās partijas, vienojušās par koalīcijas veidošanu, ar prieku uztic Ministru prezidenta amata kandidāta izvēli Valsts prezidentam, piedāvājot tam vairākus kandidātus. Tāpat tiek atzīts, ka jau šobrīd atsevišķu ministru amata kandidāti tiek saskaņoti ar Valsts prezidentu.[20]
Piedāvātais grozījums neapšaubāmi nostiprinātu Valsts prezidenta ietekmi uz Ministru kabineta personālsastāvu, taču pašlaik ir grūti prognozēt šāda grozījuma konsekvences. No vienas puses, tā var palikt tikai kā formāla un ceremoniāla procedūra. Tomēr, no otras puses, tā var radīt potenciālus konfliktus starp Valsts prezidentu un Saeimas vairākumu attiecībā uz konkrētu ministru amatu kandidātiem. Savukārt šādu konfliktu iznākumu būtu grūti prognozēt. Tāpat pastāv iespēja, ka šādā veidā Valsts prezidents de facto var pārņemt kontroli pār Ministru kabinetu.
Saeimas atlaišana un impīčments
Satversmes grozījumu projektā ietvertas iniciatīvas arī pilnveidot Saeimas atlaišanas un Valsts prezidenta atlaišanas procedūras. Par abiem šiem jautājumiem bijušas gana senas debates, kā arī par šiem abiem jautājumiem Valsts prezidenti jau ir vērsušies pie Saeimas.[21]
Abos šajos gadījumos situācijas ir līdzīgas. Gan Saeimas atlaišanas, gan arī Valsts prezidenta atlaišanas procedūras Satversmē ir veidotas oriģināli un eleganti, veidojot vienu no mūsu konstitūcijas oriģinālākajiem regulējumiem, kas izpelnījies arī dažādu ārvalstu konstitucionālo tiesību ekspertu uzmanību. Tajā pašā laikā neviens no šiem mehānismiem Satversmes spēkā esamības laikā nav ne reizi piemērots un daļēji neatspoguļo jaunākās tendences mūsdienu konstitucionālajās tiesībās.
Tādēļ pozitīvi vērtējams Valsts prezidenta ierosinājums atkārtoti diskutēt par šiem jautājumiem. Nav šaubu, ka Satversmē paredzētais Saeimas atlaišanas mehānisms nav pietiekami efektīvs ātrai un sekmīgai parlamentārās krīzes atrisināšanai. Tomēr apšaubāms liekas piedāvājums Satversmē paredzēt izsmeļošu gadījumu skaitu, kad Valsts prezidents var atlaist Saeimu. Konstitucionālajām tiesībām raksturīgi, ka parasti dzīvē notiek tikai tās problēmas, kuras iepriekš nav bijis iespējams prognozēt. Tādēļ šajā gadījumā, iespējams, noderētu kāds lakoniskāks un elegantāks risinājums.
Valsts prezidenta konstitucionālās atbildības mehānisma ieviešana ir nepieciešams grozījums Satversmē, lai nodrošinātu citu Valsts prezidenta funkciju efektīvu īstenošanu. Ja Saeima Satversmes 51. pantā noteiktajā kārtībā[22] varēs Valsts prezidentu jebkurā brīdī atlaist no amata, Valsts prezidents diez vai Satversmē paredzētās funkcijas tieksies izmantot pēc iespējas efektīvāk un atbildīgāk. Savukārt Valsts prezidenta atlaišana impīčmenta procedūrā, iesaistot šajā procesā arī Satversmes tiesu, nostiprinās Valsts prezidenta neatkarību pret Saeimu.[23]
Tomēr šie Valsts prezidenta priekšlikumi būtu rūpīgi diskutējami, lai izveidotu precīzas un īstenojamas procedūras, kas varētu nodrošināt efektīvu un reālu valsts varas dalīšanu mūsu konstitucionālajā iekārtā.
Priekšlikuma perspektīva
Valsts prezidents piedāvājis diskusiju par aktuāliem un risināmiem konstitucionālo tiesību jautājumiem. Valsts prezidenta iniciatīvai sekos arī Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma pilnā versija, kurā noteikti būs iespējams atrast izvērstu analīzi un priekšlikumu pamatojumu.
Tajā pašā laikā par šiem priekšlikumiem būtu noteikti jādiskutē. Nez vai automātiska Valsts prezidenta iesniegto redakciju akceptēšana nodrošinātu kvalitatīvu rezultātu. Gan Saeimai, gan tiesību zinātnei un sabiedrībai jāizšķiras par Latvijas valsts iekārtas turpmāko attīstību. Valsts prezidents ir iesniedzis kvalitatīvi izstrādātu darba materiālu, kas rosina parlamentu turpināt darbu pie turpmākas šo priekšlikumu izstrādes.
Šajā kontekstā var iezīmēt vairākus aspektus, par kuriem varētu diskutēt.
Pirmkārt, vai šie grozījumi pēc savas būtības neaicina arī diskutēt par Valsts prezidenta ievēlēšanas sistēmas maiņu? Valsts prezidenta funkciju paplašināšana un neatkarības nostiprināšana var nesasniegt savu mērķi, ja parlamentārais vairākums apzināti izvēlēsies sava valdīšanas laika prezidentu. Dienaskārtībā varētu būt jautājums par tautas vēlētu prezidentu vai vismaz par prezidenta ievēlēšanu ar kvalificētu balsu vairākumu, kas spiestu parlamentāro vairākumu vienoties ar parlamentāro mazākumu par cienīgāko amata kandidātu.
Otrkārt, izvērtējamas ir atsevišķu priekšlikumu tehniskās procedūras. Piemēram, paredzot Valsts prezidenta konstitucionālo atbildību, Saeimai rūpīgi jāizšķiras, kādā veidā impīčmenta procedūru regulēt. No vienas puses, svarīgākajiem impīčmenta aspektiem jābūt noteiktiem Satversmē. Taču, no otras puses, Satversmes lakonisms varētu nepieļaut izvērstu un detalizētu regulējumu. Savukārt tas nozīmē nepieciešamību izstrādāt atsevišķu likumu par Valsts prezidenta atlaišanu no amata.
Treškārt, Satversmes pamatteksts apzināti veidots maksimāli tehnisks un apolitisks. Satversme apraksta formālās procedūras un dažādu valsts varas orgānu kompetences, taču Satversme neregulē politiskos procesos — dažādu valsts varas orgānu savstarpējo komunikāciju funkciju īstenošanā. Tādēļ apšaubāms liekas ierosinājums noteikt, ka atsevišķu funkciju īstenošanā Valsts prezidentam jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu (projektā piedāvātā Satversmes 48. panta 5. punkts). Tas var novest pie Satversmes politizācijas, proti, laika gaitā arī citos Satversmes pantos var ierosināt skaidri paredzēt noteiktu politisko procesu nepieciešamību kāda lēmuma pieņemšanai. Vai arī kāds var iedomāties, ka politiskās konsultācijas ir nepieciešamas tikai gadījumos, kad Satversme to pieļauj.
Ceturtkārt, atbilstoši Satversmes stilam un lakonismam būtu nepieciešams risināt jautājumu par formulējumiem, kas ir pēc iespējas elastīgāki. Satversmes 48. pantā[24] paredzētais precīzais Saeimas atlaišanas gadījumu skaits ir plaši izvērsts, taču pēc savas būtības — ārkārtīgi šaurs, jo lielākā daļa no šiem gadījumiem nez vai kādreiz iestāsies Iespējams, efektīvāk būtu paredzēt Valsts prezidenta neierobežotas tiesības atlaist Saeimu, taču paralēli tam piešķirot jaunā sasaukuma Saeimai kādus rīcības mehānismus pret šādu prezidenta rīcību.
Tāpat iesniegtie priekšlikumi noteikti vērtējami no Satversmes sistēmas un valodas perspektīvas. Piemēram, ierosinājums grozīt Satversmes 48. pantu neapšaubāmi prasa izslēgt Satversmes 50. pantu[25], taču šāds priekšlikums nav izteikts. Tāpat šķiet dīvaini 44.1pantā paredzēt, ka Valsts prezidents izvirza divus Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus, ja Satversme neparedz nedz kopējo Satversmes tiesas tiesnešu skaitu, nedz arī citus Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātu izvirzītājus.
Latviju noteikti sagaida nozīmīga konstitucionālā diskusija par Satversmes reformu. Valsts prezidents savu vārdu ir pateicis, tagad politiskajām partijām un sabiedrībai jāformulē sava attieksme. Tāpat Saeimu gaida rūpīgs likumdošanas darbs, lai vērtīgās iniciatīvas ietvertu Satversmes stilam atbilstošās un nevainojamās formās.
Tomēr skaidrs ir tas, ka Satversmes reforma ir sākusies. Lai arī Valsts prezidents skāris tikai Valsts prezidenta funkciju jautājumu, iespējams, veicams arī plašāks izvērtējums par citiem Satversmes regulējumiem. Ja šādi grozījumi taptu, tie noteikti iezīmētu jau krietni atšķirīgu konstitucionālo iekārtu.
_____________________________
[1] Valsts prezidenta Valda Zatlera runa Tautas sapulcē Doma laukumā 2007. gada 3. novembrī. http://www.diena.lv/lat/politics/talking/speeches/..
[2] Valsts prezidenta 2011. gada 16. marta likumdošanas iniciatīva par Satversmes grozījumiem. http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=6390
[3] Turpat, 1.lpp.
[4] Sk., piemēram, “Visu Latvijai” Satversmes grozījumu projektu. http://www.zemessargs.lv/dati/VL_grozijumu_projekts_LR_Satversme.doc
[5] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļa par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros gala secinājumi, 5. punkts. http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=7702&lng=lv
[6] Valsts prezidenta 2008. gada 3. jūnija likumdošanas iniciatīva par Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1688_2286_001.pdf; Valsts prezidenta 2008. gada 6. augusta likumdošanas iniciatīva par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, nodrošinot tautai un Valsts prezidentam patstāvīgas tiesības lemt par Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1720_0021_001.pdf
[7] III Saeimas VIII sesijas 10. sēdes 1931. gada 20. februārī stenogramma
[8] Lībiņa-Egner I. Vai tiks gatavota jauna Satversme. Jurista Vārds, 2007. gada 18. decembris, Nr. 51(504).
[9] Šāda prakse Latvijas konstitucionālajā tradīcijā jau sākusi veidoties. Savulaik Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotos Satversmes grozījumus, kurus iesniedza 1/10 daļa vēlētāju, Konstitucionālo tiesību komisija rūpīgi izvērtēja. Sk.: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu, 74. – 89. punkts. http://www.president.lv/images/modules/..
[10] Satversmes 65. pants: Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.
[11] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 161.lpp.
[12] Turpat.
[13] Valsts prezidenta 2011. gada 16. marta likumdošanas iniciatīva par Satversmes grozījumiem, 2. – 3.lpp. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/iniciativa-satversmes-grozijumiem.pdf
[14] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļa par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros gala secinājumi, 17. punkts. http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=7702&lng=lv
[15] Balodis R. Kā izpaužas Valsts prezidenta kreatīvā funkcija. Jurista Vārds, 2003. gada 7. janvāris, Nr. 1(259).
[16] PROVIDUS krimināltiesību ekspertu Andreju Judinu izvirzīja Augstākās tiesas tiesneša amatam, bet Saeima viņu neapstiprināja. Aizkulisēs tika doti mājieni, ka iebildumi pret Judinu bijuši ar ZZS saistītajam krimināli apsūdzētajam Aivaram Lembergam (redakcijas piezīme)
[17] Jautrīte Briede atsakās no tiesībsarga amata. http://www.at.gov.lv/lv/information/about-notable-events/2011/201102/20110207-1/
[18] Valsts prezidenta 2011. gada 16. marta likumdošanas iniciatīva par Satversmes grozījumiem, 4. – 5.lpp. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/iniciativa-satversmes-grozijumiem.pdf
[19] Šīmans P. Latvijas satversmes astoņi gadi. Grām.: Šīmans P. Eiropas problēma. Rīga: Vaga, 1999, 28. – 29.lpp.
[20] Prezidents un politiķi strīdas par ārlietu ministru. http://www.ir.lv/2010/4/22/prezidents-un-politikji-striidas-par-aarlietu-ministru
[21] Valsts prezidenta 2008. gada 3. jūnija likumdošanas iniciatīva par Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1688_2286_001.pdf; Kukule S. Vaira Vīķe-Freiberga. Darbība likumdošanas jomā. Likumdošanas iniciatīvas, 8.punkts. http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=155
[22] Satversmes 51. pants: Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu. Pēc šāda lēmuma Saeima nekavējoši ievēlē jaunu Valsts Prezidentu.
[23] Plašāk sk.: Kārkliņa A. Valsts prezidenta atlaišanas institūts. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008. https://luis.lanet.lv/pls/pub/luj.fprnt?l=1&fn=F33015/Annija Karklina 2008.pdf
[24] Satversmes 48. pants: Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.
[25] Satversmes 50. pants: Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēlē jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.
Labot. Bet ne mirkļa vajadzībai