Diena man vēsta, ka Latvijā ir 168,8 tūkst. darba meklētāju jeb 13,9% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, turklāt darba meklētāju lielākā daļa 2009.gada 1.ceturksnī ir darba spējīgie vīrieši, ceturtā daļa no visiem ir ilgstošie bezdarbnieki. Reuters informē, ka Ziemeļu un Baltijas Centrālās bankas savā kopējā paziņojumā Pasaules Bankai un plašākai publikai pauž gatavību situācijai, kurā krīze turpinās un kapitāls tik ātri neatgriežas tirgos - "We also agreed that we need to prepare for a situation where the crisis is prolongued and the capital is not returning quickly to the markets in developing countries," (Ziemeļu un Baltijas Banku kopējā ziņojuma teksts. Reuters).
Reģionā 90 % banku pieder Rietumu banku tīkliem un ir vairāk kā normāli, ka šīs bankas nebaro nedz sevi, nedz noguldītājus ar pasakām. Latvijas valdība tostarp kļuvusi optimistiska un man vēsta, ka ar dievpalīgu krīze ir garām. Protams, ka varbūt kādam no viņiem šī krīze ir garām, jo, patiesībā, viņus šī krīze nekad arī nebija skārusi. Joprojām neesmu dzirdējusi neko par valdības programmu sociālās krīzes risku mazināšanai. Joprojām es nezinu, kas notiks ar tiem, kuri jau rudenī paliks bez jebkādiem ienākumiem , jo viņu bezdarbnieku pabalsti beigsies. Un kas notiks tālāk, kad pilnīgi bez ienākumiem esošu cilvēku skaits palielināsies līdz kritiskajam skaitlim. Iespējams, ka tiem, kas „ar dievpalīgu” lēni, cēlā flegmatismā airējas pa ekonomiskās krīzes viļņiem, liekas, ka viss tāpat ar dievpalīgu, un bez liekām kustībām, nostāsies savā vietā.
Mulsinošas ir oficiālās prognozes, kuras īsā laikā izrādās par maldinošām (ceru, ka ne par melīgām). Ja IKP krituma prognoze, ko veica Latvijas Banka bija -5 % (Diena, 2. decembris, 2008), tad jau šobrīd tā ir sasniegusi 18 % ar ļoti neskaidru tālāko prognozi. Ja janvāra beigās Labklājības ministrijas bezdarba prognoze bija ne vairāk, par 12 % 2009. gada beigās (Diena, 20. janvāris, 2009), tad jau šobrīd skaitlis ir sasniedzis gandrīz 14% un neuzrāda tendenci stāties. Līdz šim valdības prognozes ir bijušas pārmēru optimistiskas. Ekspertu prognozes par šim pašam tēmām ir bijušas daudz realistiskākas. Protams, es vienmēr domāju labi par cilvēkiem, iekams viņi nav pierādījuši pretējo. Domāju, ka tā ir tikai nekompetence un nevienam nav bijusi vēlme maldināt cilvēkus. Tomēr šādas prognozes ir radījušas nedrošības sajūtu. TV skatītājam vai Dienas lasītājam, kas vakar uzzināja par Repšes „dievpalīgu”, varbūt dvēselē iesaucas maza, spalga balstiņa – bet, varbūt, ka atkal runā niekus, ko? Varbūt, ka švaki ar to dievpalīgu?
Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka apkures sezonai sākoties būs, piemēram, ģimenes, kas nevarēs aizvest savus bērnus uz skolu, jo (a) tuvākā skola, uz kuru bērns gāja kājām būs likvidēta; (b) lai braukātu uz tālāko nebūs naudas nedz autobusa biļetei, nedz benzīnam. Bērni paliks mājās. Vai, piemēram, uz ielas atradīsies aptuveni 100 000 bezdarbnieku vīriešu spēka gados, kas līdz šim ir strādājuši divos vai vismaz vienā ar pus darbos, pelnījuši ļoti labi un uzturējuši savas ģimenes. Uz ielas atradīsies arī tā saucamais – vidusslānis, bijušie ierēdņi, skolotāji, mazie uzņēmēji. Jā, protams, viņiem piedāvās sociālos darbus. (Pagaidām gan neesmu dzirdējusi nedz konkrētus skaitļus, nedz vismaz kaut ko sīkāk par nodarbinātības stratēģiju. Ceru, ka valsts un pašvaldības ir spējīgas uz šāda liela mēroga sociālu operāciju.) Tomēr vēl joprojām man ir jautājums par to, kā šie cilvēki jutīsies. Valsts ir uzņēmusies lielu morālu atbildību uz laiku, bet iespējams vairākos gadījumos uz visiem laikiem, deklasēt cilvēku no vidusšķiras. Radikālas idejas ir aizskartas vidusšķiras produkts.
Es pagaidām neesmu atradusi datus par valsts un pašvaldību budžetu resursiem, kas vēl ir palikuši, lai segtu pabalstu vajadzības un citas ar krīzi saistītās atbalsta programmas. Ja kolēģiem šādi dati ir – lūdzu, padalieties.
Un tagad pie tēmas – termins sporādiskā humanitārā krīze parādījās Stratēģiskās analīzes komisijas ziņojuma sakarā ( Stratēģiskās analīzes komisijas skatījums uz sociālo, pārvaldības, izglītības un zinātnes jomu Latvijā: neatliekamie īstermiņa pasākumi un vidēja termiņa mērķi un ieteikumi rīcībai (02.04.2009) ) un likās kā intelektuāļu pārspīlējums. Es to uzskatu par brīdinājumu. Kontekstā, kurā valdība un valsts institūcijas nav spējīgas ģenerēt reālistiskas prognozes, bet dzīvo, „ar dievpalīgu”, brīdinājums ir pilsonisks pienākums.
Humanitāra krīze sevī ietver varmācības elementu. Agresija sociālās krīzes laikā bieži sākas tieši ar auto-agresijas – pašnāvības gadījumiem, kas šobrīd ir strauji pieauguši. Bet auto-agresija nav visu indivīdu tipiskākā agresijas forma. Agresija šobrīd akumulējas tajos sabiedrības indivīdos, kam nav tieksmes uz pašiznīcināšanos, bet kuru frustrācija paliek arvien dziļāka.
Pilnīga taisnība ir tiem, kas saka – 90. gadu sākumā situācija bija sliktāka. Un pēc otrā pasaules kara. cilvēki bija nabadzīgāki, naudai nebija vērtības, bija bažas par drošību. Tomēr visi bija vienādi solidāri savās problēmās. Ciešanas un trūkums bija kopēji, tiem klāt nenāca pazemojums un aizskarta pašcieņa.
Tātad vēlreiz citēju:
ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pauž: “visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”.