Foto: Abe and Liina Novy
Valsti vēlamies, taču lietot neprotam. Un cilvēks var, dziļi apvainojies uz to, ka citi un pats neprot valsti lietot, aizbraukt no tās, dot saviem bērniem jaunās mītnes zemes pilsonību, tomēr palikt latviešu nacionālists.
Nupat klajā nācis kārtējais Pārskats par tautas attīstību, kurš precīzi identificē un analizē vienu no galvenajām Latvijas tautas problēmām — atbildīgumu, atbildību. Kad pirmoreiz uzzināju tēmu, pie kura pārskata veidotāji strādā, šķita, ka nu vienreiz ir trāpīts naglai uz galvas. Viena no problēmām publiskajā telpā, ko lielā mērā formē un reproducē mediji, ir visas atbildības novelšana uz elites, valsts institūciju pleciem, radot sabiedrībā iespaidu, ka „parastais” pilsonis ir balts un pūkains iepretī ļaunajiem „tiem”, kam jāuzņemas atbildība par visu sastrādāto. Tas izriet no fakta, ka mediji vispirmām kārtām ir atkarīgi no savas auditorijas, un auditorija kritiku par sevi dzirdēt nevēlas. Tomēr šāda mediju pozīcija nekādi neveicina sabiedrības atbildību par valsti. Starp citu, šī atkarība, manuprāt, rada pat vairāk problēmu nekā mediju atkarība no īpašnieka, kas pārskatā analizēta.
Par pussolīti tuvāk
Diemžēl pārskats ir spēris tikai pussolīti virzienā, ko gaidīju. Iztrūkst vienas, manuprāt, galvenās nodaļas. Ir jāatbild uz jautājumiem, kam Latvijas valsts kā tāda vispār ir vajadzīga, kas šobrīd ir gatavs uzņemties atbildību par tās pastāvēšanu un kāpēc. Profesors Tālis Tisekopfs gan nonāk vistuvāk problēmas būtībai — viņš raksta: „Redzot, ka politiskie līderi nodarbojas ar publiskā labuma piesavināšanos un tam neseko efektīvas morālas un juridiskas sankcijas, cilvēki zaudē motivāciju just atbildību par valsti”.[ 1 ] Taisnība, tomēr tas ir tikai viens problēmas aspekts, viens mijiedarbības posms. Svarīgi ir arī, kā gan nonācām pie tā, ka politiskajiem līderiem ir šāda iespēja un kāpēc sabiedrība to ir pieļāvusi? Un kā šī sabiedrība pati ir radījusi politiskos līderus, kuri piesavinās publisko labumu? Iespēja piesavināties publisko labumu ir viens no augšupvērstās politiskās mobilitātes dzinējspēkiem, kas liek „parastajam” pilsonim kļūt par politiķi. Taču būtu dīvaini uzskatīt, ka viņš „sabojājas” tieši tajā brīdī, kad kļūst par politiķi. Cēloņi ir pašā sabiedrībā, tās politiskajā kultūrā.
Problēmai padziļinoties, savukārt, iegūstam nākamo atgriezenisko saikni — atbildības mazināšanās par valsti sabiedrībā vēl vairāk veicina to, ka politiskie līderi piesavinās publisko labumu. Jo tad jau rodas sajūta, ka šo valsti nevienam tā īsti nevajag. Tātad to var vienkārši izlaupīt. Un tad savu mazumiņu paņems visi, kam tāda iespēja radīsies, ne tikai politiskie līderi. Savdabīga solidaritāte, kad „visi ņem, un es arī ņemu”, kas ļoti atgādina attieksmi pret valsti un sabiedrisko īpašumu padomju laikā. Bet tam ir nosaukums arī mūsdienu leksikā — „valsts nozagšana”. Tiesa gan, „parastajam” pilsonim nešķiet, ka viņš šajā nozagšanā piedalās — viņš jūtas kā tas, kuram valsti nozog.
Nezinu, kāpēc pārskata autori nav mēģinājuši atbildēt uz šo, manuprāt, galveno jautājumu par atbildību attiecībā uz valsts pastāvēšanu kā tādu. Neesmu viņiem to vaicājis. Varbūt tiešām viņiem tas vienkārši neienāca prātā, varbūt nešķita pārāk būtiski. Tomēr ticamāka ir versija, ka tā ir savdabīga pašcenzūra — pētniekam jāapzinās, cik tālu viņš drīkst iet pārskatā, kura prezentācijā piedalās un ievadu paraksta Latvijas prezidents. Apšaubīt valsts pastāvēšanas pamatu — tas varētu būt solis par tālu. Lai arī apšaubīšana būtu netieša. Tomēr, ja tā tiktu pamatota ar iedzīvotāju viedokli, tas jau būtu skandāls. Vēl lielāks par to, kā tad, kad raidījuma Bez cenzūras skatītāji masveidā izvēlējās „nepareizo” atbildi uz jautājumu par Latvijas vēsturisko neatkarību [ 2 ].
Kāpēc tapa Latvijas valsts?
Ja apskata jautājumu par Latvijas valsts tapšanu globālā kontekstā, tad drīzāk to gribētos dēvēt par vēsturisku likumsakarību, ne nejaušību (variants par nejaušību bija viens no Andreja Mamikina raidījumā Bez cenzūras piedāvātajiem, kas gan neizpelnījās skatītāju atbalstu, taču visnotaļ adekvāts diez kāpēc šķita pašam žurnālistam).
Ideja par to, ka valstij jābalstās nācijā, pie tām Eiropas tautām ar savu rakstību, kurām savas valsts vēl nebija, nonāca pakāpeniski. Galvenokārt tā bija jau esošo valstu atdarināšana. Sāka šo procesu itāļi un vācieši. To, ka šāds ceļš, kurš nebalstās vis nepieciešamībā, bet „veco” valstu atdarināšanā, ietver sevī nopietnus riskus, norāda vēlākais abu šo valstu liktenis, īpaši II Pasaules karš. Skaidrs, ka vāciešiem un itāļiem nebija līdz galam skaidrs, ko ar savām valstīm darīt, politiskā kultūra bija zemā līmenī, salīdzinot ar „vecajām” valstīm, toties nacionālā pašapziņa — ārkārtīgi augsta.
XX gadsimtā tautu, kas gribēja atdarināt „vecās” valstis, bet jo īpaši „jaunās” — Itāliju un Vāciju — saradās jau vesels pulciņš. Impērijām bija grūti nodrošināt turpmāku pamatu savai pastāvēšanai, ja tām radās tāds daudzums iekšēju konkurentu. Uz šī viļņa neatkarību ieguva arī Latvija. Ja pavēro datumus, kādos neatkarību pasludinājušas daudzas no šī viļņa valstīm, tad pat cilvēkam, kas neko nezina par vēsturi, kļūst pilnīgi skaidrs, ka nejaušība tā būt nevar. Datumi ir pārāk tuvu viens otram.
Protams, daļa no šīm valstīm neizrādījās dzīvotspējīgas jau tūlīt pat — Padomju Krievija tās aprija jau pēc dažiem gadiem. Citas izrādījās dzīvotspējīgākas, to iedzīvotāji savas valstis vēlējās vairāk, bija gatavi aizstāvēt. Arī Latviju. Taču tas nenozīmē, ka šo valstu iedzīvotājiem bija skaidrs, ko ar savām valstīm pasākt — ko tām dot un ko no tām prasīt. Un no kurienes lai būtu? Pieredze pārvaldīt savu valsti, līdzdarboties savā valstī nerodas no nekurienes, ja līdz tam valsts ir bijusi kas svešs, naidīgs. Līdz ar to arī likumsakarīgs ir autoritārisma popularitātes vilnis, kas šīs jaunās valstis drīz vien piemeklēja. Un tas lielā mērā sekmēja vēlāko nonākšanu padomju impērijas sastāvā.
Vēlāk jau līdzīgu nacionālo valstu dibināšanas vilni varējām novērot daudzviet, īpaši Āfrikas kontinentā. Savā ziņā Āfrikas valstis varam uztvert kā līdz galējībām novestus modeļus paši savai uzvedībai. Jo stāsts jau ir par to pašu, vienīgi politiskā kultūra vēl nepiemērotāka „veco” demokrātiju kopēšanai.
PSRS sabrukums ir kārtējais neatkarīgo valstu veidošanās vai atjaunošanās vilnis, kurā piedalījās arī Latvija. Šis sabrukums vēlreiz parāda mūsdienu impēriju nespēju ilgstoši pastāvēt. Šeit neanalizēšu krievu tautas politiskās kultūras elementus, kas viņiem neļauj komfortabli dzīvot bez impērijas. Tas ir atsevišķs stāsts un šīs tautas nelaime — vispirmām kārtām sev pašiem un tikai pēc tam — kaimiņiem. Tur paralēles varētu vilkt varbūt ar Turciju.
Bet atgriezīsimies pie Latvijas. Tā bija viena no PSRS sabrukuma viļņa galvenajām veidotājām. Tobrīd Latvijā daudzi ticēja, ka viņiem savā valstī būs labāk. Sauklis „Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!” ir īpatnējs tā laika fenomens, kuru gan ļoti drīz pēc tam piemirsa. Bet valsts tika atjaunota. Tomēr tas ir līdzīgi kā ar iekarošanu — uzvarēt karā ir viegli, bet grūti ir teritoriju pēc tam kontrolēt. Un no viena saukļa pamazām nonācām pie nākamā: „Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”, un tas skaidri pretnostata divas lietas — valsts pastāvēšanu un lietošanu.
Barijs Buzans grāmatā Cilvēki, valstis un bailes raksta par valsts ideju un valsts institūcijām kā divām no trim komponentēm, kas veido valsti[ 3 ]. Latvijas iedzīvotāji un, protams, ne tikai — abas šīs komponentes pretnostata, pret pirmo attiecoties ar simpātijām, bet ret otro ar naidu. Valsti vēlamies, taču lietot neprotam. Un cilvēks var, dziļi apvainojies uz to, ka citi un pats neprot valsti lietot, aizbraukt no tās, dot saviem bērniem jaunās mītnes zemes pilsonību, tomēr palikt latviešu nacionālists. Kā arī neiztrūkstoši nobalsot par vienalga kādu Latvijas dziesmu kārtējā Eirovīzijas konkursā. Šādas šķietamas pretrunas sadzīvo gluži labi.
Atbildības ziņā šeit gribētos vilkt paralēles ar cilvēku, kurš ir pratis radīt bērnus, kuram tie pat savā ziņā ir mīļi — laikam tajā ziņā, ka bērnos saskata līdzību ar sevi — tomēr tas arī viss. Ko ar bērniem pasākt, viņš nezina un nekad arī īsti nezinās. Ja formālie nosacījumi — vienā gadījumā noteikts vecums, otrā — etniskā grupa kā valsts pamats — ir izpildīti, tad nevar aizliegt radīt ne bērnus, ne valstis. Taču cik daudz cilvēks vai tauta spēj atbildēt par sastrādāto, tas jau paliek katra paša ziņā. Ne velti saka, ka katrai tautai ir valdība, kādu tā pelnījusi.
Ja bērni radīti ar domu, ka nepieciešams kāds, kas pie nāves gultas pienes ūdens glāzi, tad jādod viņiem arī kāds iemesls, lai būtu vēlme šo ūdens glāzi pienest. Bet, ja šķiet, ka no valsts var ņemt, ņemt, bet pretī dot daudz mazāk, tad neizbēgami nākas vilties. Valstij ir tik, cik mums visiem kopā. Ja kādam tā dod vairāk par viņa ieguldīto, tad citam — neizbēgami mazāk. Dabūt vairāk varam uz to rēķina, kas ir ārpusē, prot i, eksportējot. Ja spējam. Varam jau kādu brīdi padzīrot arī uz nākotnes rēķina, bet nupat jau pienācis brīdis samaksāt par šīm dzīrēm. Dažam tas noteikti ir brīdis sakravāt čemodānu, lai klusi aizlavītos, bet rēķinu maksātu palikušie. Viņš pat jūtas aizvainots, ka arī viņam jāmaksā rēķins, jo pretī sēdošais dzīrotājs ir apēdis par divām ikru maizītēm vairāk.
Kam vajadzīga Latvijas valsts?
Vispirmām kārtām titulnācijai sava valsts vajadzīga tāpēc, ka tā jūtas pietiekami pieaugusi, lai būtu spēlētājs pasaules politiskajā pokerā. Tas ir pašapziņas jautājums. Un arī alternatīvas jautājums. Šobrīd kā vienīgā nopietnā alternatīva, „pret” kuru sava valsts vajadzīga, ir Krievijas impēriskie centieni. Vieni jūtas labi, ja viņiem ir impērija, otri — ja ir paši par sevi. Kopsaucēju te atrast principā nav iespējams. Tātad latvieši savu valsti vispirmām kārtām šobrīd saredz kā ne-Krieviju. Tas ir valsts idejas līmenī.
Ja nonākam pie tā, kā valsti lietot, kā tai jāfunkcionē — pie institūciju līmeņa — tad vidējais titulnācijas pārstāvis no valsts sagaida gandrīz leiputrijas funkcijas. Ivars Ījabs pārskatā norāda: „Iedzīvotāju gaidas no valsts ir lielas, pat pārspīlētas; viņu pašu gatavība veltīt savu laiku vispārībai — salīdzinoši zema. Šīs pretrunīgās attieksmes ir aplūkojamas kopsaistē ar iedzīvotāju atsvešinātību no valsts politiskās dzīves kā vienu no Latvijas demokrātijas galvenajiem trūkumiem” [ 4 ]
Es neņemos apgalvot, ka šīs pārspīlētās ekspektācijas, to pretruna ar gatavību kaut ko piedāvāt pretī ir Latvijas neatkarības laikā radies fenomens. Tam visam saknes ir daudz dziļākas — gan no PSRS labklājības modeļa, gan tā laika attiecībām ar valsi. Tas attiecas, piemēram, uz gatavību aizstāvēt savu valsti militāri. Studentu nevēlēšanās doties militārajā dienestā bija izplatīta vēl 90.gadu sākumā. Jā, protams, tā izrietēja arī no armijas tā laika funkcijām, kur ietilpa cietumu apsardzība, no tā, ka komandējošais sastāvs sākotnēji tika rekrutēts „pa draugam”, kas neradīja profesionalitātes iespaidu. Protams, arī no tā. Bet arī no nevēlēšanās ziedot savu laiku valsts aizstāvībai, tā vietā saņemot bieži vien šīs pašas valsts apmaksātu augstāko izglītību. Nu un arī no tā, kāda bija latviešu attieksme pret dienestu padomju armijā. Paradoksāli, bet pret „savu” armiju attiecās gluži kā agrāk pret „svešu”. Un pret „savu” valsti tāpat. Tā mums ir ar to atbildību.
Ja latviešu attieksme ir šāda, tad ko var vēlēties no nelatviešiem, kas vairumā gadījumu ir krievi? Latvijas valsts idejiskais pamats taču ir Latvija kā ne-Krievija.
Pirms nedēļas publicētajā intervijā ar žurnālistu Andreju Mamikinu[ 5 ] ir ļoti skaidri norādīti nosacījumi, kas varētu likt Latvijas valsti leģitimēt cilvēkam, kas pēc tautības nav latvietis. Žurnālists saka: „Vislielākais jautājums — kas ir lojalitāte? Es pats ilgi domāju. Manuprāt, lojalitāte — visliberālākais jēdziens, ko iespējams piedāvāt, — nozīmē, ka cilvēks šeit dzīvo un godīgi maksā nodokļus. [..] Protams, tagad daudzi cilvēki varētu iebilst man — kā tad valsts valoda, himna un karogs, ģerbonis un vēsture? Es teikšu — ziniet, cilvēkam, kurš ikdienā domā par ļoti sadzīviskām problēmām un nelido kaut kur augstākās matērijās, viņam var būt pilnīgi vienalga, kādās krāsās ir valsts karogs un kādi vārdi ir valsts himnā”. [ 6 ]
Skaidrāku norādi uz racionālo valsts leģitimācijas tipu grūtāk pat iedomāties. Tātad cilvēks valsti leģitimēs tikmēr, kamēr šeit no ekonomiskā viedokļa jutīsies labi. Te nebūs atbalsta ne valsts idejai, par institūcijām nerunājot. Būs vēl varbūt kaut kas, kas saistās ar trešo Barija Buzana piedāvāto valsts komponenti — tās materiālo pamatu — respektīvi, iedzīvotājiem, tautu, visu teritorijā esošo. Kaut kas no tā šim cilvēkam būs mīļš, tuvs. Taču tas jau ir lokālais, ne nacionālais līmenis.
Vai tas šobrīd ļoti atšķiras no latviešu attieksmes? Vienīgi tajā ziņā, ka latviešiem ir cita attieksme pret valsts ideju, kā arī viņi — kārtējais paradokss — no nelatviešiem sagaida Latvijas patriotismu tādā pakāpē, kādu paši piedāvāt negatavojas.
Gaida, lai arī klusībā apzinās, ka to gaidīt ir velti — pati valsts pēc būtības ir veidota kā valsts latviešiem. Tā taču ir ne-Krievija. Pietiek citēt kaut vai dažas frāzes no pārskatā publicētajiem Inas Druvietes izteikumiem. Piemēram: „Amatpersona reprezentē valsti. Ministrs kā privātpersona, sarunājoties ar žurnālistu kāpnēs, var runāt, kā viņš grib. Taču intervijas savas valsts plašsaziņas līdzekļiem viņš drīkst sniegt tikai latviski, jo viņš pārstāv valsti” [ 7 ]. Ja šāda pozīcija skaidri nepasaka, ka Latvija ir latviešu valsts, tad kas vēl skaidrāks būtu nepieciešams?
Tātad — ko mēs iegūstam? Ir divas kopienas, no kurām vienai ir skaidrs, pret ko ir viņu valsts. Un viņi tādu valsti grib. Ir otra kopiena, kas apzinās, ka valsts ideja ir, ja ne gluži pret viņiem, tad pret ko tādu, kas viņiem ir pietiekami simpātisks. Un viņi, saprotams, šādu ideju neatbalsta. Abas kopienas gan vienojas simpātijās pret skaistajām pilsētām un plašajām ārēm. Abām te ir radi un draugi. Bet ne viena, ne otra nestādās priekšā, kā šo veidojumu pārvaldīt, lai nonāktu pie kopīga labuma. Viņi to vienkārši neprot. Toties dažiem izdodas tikt pie sava labuma. Tas ir vienkāršāk. Pārējiem nepatīk tas, ka dažiem izdodas. Viņi ir apvainojušies. Un rīkojas, kā jau daždien apvainojušies ļaudis to dara — nekontaktē (neiet uz vēlēšanām), aizcērt durvis (aizbrauc), vienkārši sēž sabozušies (spiež telefona pogas, darot zināmu, ka valsts izveidošanās bijusi „liktenīga kļūda”). Un tamlīdzīgi.
Tāda gluži sadzīviska aina ar komunālā dzīvokļa kaimiņiem. Bet dzīvoklis ir pietiekami nolaists, lai būtu skaidrs, ka valda vispārējs atbildības deficīts.