Foto: politika.lv
Recenzija pētījumam "Masu saziņas līdzekļu satura analīze"
Kādēļ pasūta pielietojamus pētījumus? Ja mēs neņemsim vērā gadījumus, kad to dara, lai demonstrētu savu atbilstību mūsdienu prasībām un izrādītos priekšniecībai, tad atbilde jau ir ietverta jautājumā: pētījumus pasūta, lai to rezultātus pielietotu darbā.
Tas skan līdz nepieklājībai banāli, tāpēc pārsteidz, ka tomēr vēl arvien jāsastopas ar pētījumiem, kas izsauc citu jautājumu: kā pētījumu pasūtītājiem un izpildītājiem šī banālā un reizē neapstrīdamā atbilde ir pagājusi secen?
Viens no tādiem gadījumiem ir firmas “Mediju tilts” (Rīga) Latvijas Tieslietu ministrijas Naturalizācijas pārvaldes (NP) uzdevumā 2001.gadā veiktais pētījums par to, kā lielākās latviešu un krievu valodā iznākošās avīzes atspoguļo etniskās integrācijas procesu valstī. Tas ir sevišķi skumji tāpēc, ka Naturalizācijas pārvalde ir viena no tām retajām valsts institūcijām, kas visu savu darbu veic ciešā kontaktā ar zinātni, var pat apgalvot, ka NP ar savu atbalstu un pasūtījumiem sniedz visai nozīmīgu impulsu Latvijas sociālo zinātņu attīstībai. Bet “Mediju tilts” sevi prezentē kā firmu, kuras kontā esot vairāk kā divi simti mediju darbībai veltītu pētījumu. Kā tad tāds kāzuss varēja atgadīties?
Taču vispirms par pašu pētījumu, precīzāk – par četru pētījumu kopu. Visi tie nosaukti vienādi – “Masu saziņas līdzekļu satura analīze”. Trīs no tiem autori dēvē par kvalitatīviem, vienu – par kvantitatīvo. Kvalitatīvie veltīti atsevišķi presei, radio un TV, bet kvantitatīvais vienīgi presei.
Diemžēl, gan metodikas, gan mērķu ziņā atšķirības starp kvantitatīvo un kvalitatīvajiem pētījumiem saskatīt ir visai grūti. Mērķi visos gadījumos ir formulēti pilnīgi identiski (bet radio gadījumā tie vispār nav formulēti): “Masu saziņas līdzekļu satura analīzes pētījuma mērķis bija noskaidrot kopīgās un atšķirīgās iezīmes pētījumā noteikto tēmu atspoguļojumā presē (televīzijā).” Tādu identitāti varētu saprast, ja kvantitatīvais un kvalitatīvie pētījumi atklātu dažāda veida iezīmes: kvantitatīvie, kā tiem klājas, manifestētās, bet kvalitatīvais – latentās. Taču nekas tamlīdzīgs nav vērojams. Un tas ir likumsakarīgi, jo pēc būtības visos gadījumos tiek pielietota viena un tā pati metodika.
Visi pētījumi balstās uz vienu un to pašu datu uzskaiti. Tas ir sevišķi uzskatāms, salīdzinot abu preses pētījumu tabulas. Abās tiek norādīti publicēšanas datumi, publikāciju autori vai rubrikas, avīzes lappuse, publikācijas virsraksts, tās tematika un saturs. Vienīgā starpība – kvalitatīvajā pētījumā robežās no -2 līdz +2 punktiem tiek vērtēta publikācijā paustā attieksme pret tajā atspoguļoto tematiku. Tas arī ir vienīgais pamatojums tam, lai pētījumu dēvētu par kvalitatīvu. Taču ņemot vērā, ka nekāda vērtēšanas procedūra nav noteikta, neizbēgami rodas šaubas par tāda veida vērtēšanas patieso vērtību. Autoriem, piemēram, neienāk prātā, ka pat atsevišķas ziņas publicēšanas (un arī nepublicēšanas) fakts viena izdevuma ietvaros liecina par neitrālu, bet citā izdevumā – pozitīvu (vai negatīvu) pozīciju. Viņi gandrīz pilnīgi ignorē gatekeeper’u, kā arī konteksta un kopsakarību nozīmi. Tāpēc uzskatīt piedāvātos pētījumus par kvalitatīviem ir visai problemātiski.
Taču arī par kvantitatīviem tos dēvēt ir visai grūti, pat attiecībā uz ceturto pētījumu, kas tā nosaukts. Par pēdējo autori ziņo, ka tas veikts, “izmantojot kontentanalīzes jeb formalizētas informācijas analīzes metodi kombinācijā ar tradicionālo informācijas apstrādes metodi.” Tā kā autori “tradicionālo… metodi” nekādi nedefinē, tad atstāsim to viņu ziņā. Diemžēl, arī metodika, ko viņi izmanto, dēvējot par kontentanalīzi, ir visai tālu no sociālās zinātnēs plaši izmantotās tāda paša nosaukuma metodes. Viņi sevi neapgrūtina ar skaitīšanas vienību, kā arī analīzes kategoriju un indikatoru izvēli. Tādējādi viņiem izpaliek arī visas ar kodēšanu, datu ievadīšanu un analīzi saistītās pūles. Viņi pilnīgi apmierinās ar publikāciju tematikas uzskaiti. Skaidrības labad nocitēšu vienu sadaļu no nodaļas “Pētījumā izmantotie indikatori”: “Bilingvālā izglītība. *Iespēja iegūt izglītību dzimtajā valodā. *Bilingvālā izglītība. *Pāreja uz vienu mācību valodu. *Pāreja uz latviešu mācības valodu kā integrācijas (tā tekstā. – A.K.). *Mācību līdzekļi dzimtajā valodā. *Valodas jautājums augstskolās. *Mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei.”
Diezvai ir nepieciešamība komentēt, cik dziļi un nopietni var būt secinājumi, balstoties uz šādiem indikatoriem. To arī apliecināja pasūtītājs, paziņojot, ka nekādu jaunu informāciju vai ierosmes no “Mediju tilta” pētījumiem nav guvis, tas, kas tajos konstatēts, ir jau sen zināms no iepriekšējiem pētījumiem, bet pastāvošo problēmu cēloņiem un to risināšanas ceļiem nav pat mēģināts ķerties klāt.
Taču ja tas ir tā (un tā tas patiešām ir), tad jāatgriežas pie jautājuma, kāpēc profesionāla mediju pētniecības firma atļaujas iesniegt tik diletantisku pētījumu un kāpēc pamatoti cienījams pasūtītājs ar šādu līmeni samierinās? Baidos, ka atbilde, tāpat kā sākumā, būs diezgan banāla: sociālo un, konkrēti, mediju pielietojamo pētījumu laukā Latvijā kaut cik civilizēts tirgus vēl tikai top, mēģinājumu līmenī ir tādas autoritatīvas pētnieku asociācijas izveide, kas varētu nodrošināt savu biedru veikto pētījumu profesionālo līmeni, tādējādi radot kvalitātes standartus un reizē veidojot barjeru diletantiskām rosībām. Un, protams, ļoti svarīga ir pētījumu pastāvīga publiska analīze. Bez tās ir grūti cerēt uz kvalitātes uzlabošanos, kā arī uz to, ka pasūtītājiem būs skaidrāks priekšstats, uz ko viņi var cerēt, meklējot izpildītājus saviem pasūtījumiem.