Foto: Raymond M. Kristiansen
Populistu mērķauditorija ir dzīves neveiksminieki, kas modernizācijas procesā ir kaut ko reāli zaudējuši vai arī vismaz subjektīvi jūtas kaut kādā ziņā zaudētāju lomā.
Populisms ir fenomens, kurš pēdējo divdesmit gadu laikā Eiropā ir kļuvis ļoti aktuāls. Tāpat arī Latvijā sabiedrībā pazīstami cilvēki savos izteikumos arvien biežāk izmanto šo jēdzienu. Ņemot vērā šo aspektu un to, ka pirms vēlēšanām Latvijā parasti tiek izmantotas populistiskas priekšvēlēšanu stratēģijas, šī raksta uzdevums ir raksturot un skaidrot populisma fenomena izpausmes un rašanās cēloņus atbilstoši Eiropā esošajai izpratnei.
Kopš 20.gadsimta 80. gadu vidusdaļas daudzās Rietumeiropas valstu partiju sistēmās ir vērojama spēcīga tendence — veidojas tādas partijas, kuras ir saucamas par populistiskām. Šīs partijas, kas kā vienas no pirmajām ir guvušas panākumus vēlēšanās, ir Front National (Francija), Lega Nord (Itālija), Vlaams Blok (Beļģija) un FPO (Austrija)[ 1 ]. Sākumā bija doma, ka pēc neilga laika šādas partijas adaptēs ierasto partiju politisko praksi vai arī pazudīs no partiju sistēmas vispār, taču populisms piedzīvoja strauju izplešanos visā Eiropā. Populisma izaicinājums ir skāris visas Centrālās un Austrumeiropas valstis, kur populistiskas partijas ir radušās lielā skaitā, virknē valstu gūstot lielus panākumus vēlēšanās. Centrālās un Austrumeiropas valstu populismam ir raksturīgas vairākas atšķirības salīdzinājumā ar populisma izpausmēm Rietumeiropas valstīs. Populisms ir kļuvis par būtisku izaicinājumu Eiropas valstu demokrātiskajām valsts iekārtām, jo populistiskās partijas ir nozīmīgi izmainījušas dienaskārtību politikā un arī politisko procesu kopumā.
Mūsdienās joprojām nav viennozīmīgas izpratnes, kādas sekas — tikai pozitīvas vai tikai negatīvas — populisms atstāj uz demokrātiju[ 2 ]. Vairumā gadījumu populisms tiek pretnostatīts demokrātijai, jo populismu saprot kā antidemokrātisku parādību, kas rada draudus demokrātijai[ 3 ]. No vienas puses populisms tiek izprasts kā potenciāls tirānijai un graujošs elements atsevišķām demokrātijas institūcijām, bet no otras puses populismu var uzskatīt arī par vispatiesāko demokrātijas formu, par ko jau Antīkajā Grieķijā rakstīja Aristotelis[ 4 ]. Populisti apelē pie tautas, pozicionējoties kā vispatiesākie un vistuvākie vienkāršās tautas masu interešu reprezentētāji. Eiropā populisma jēdzienam ir izteikti negatīva nozīme, jo populisma izpausmes Eiropā 20. gadsimtā ir bijušas ļoti destruktīvas — totalitārie un autoritārie režīmi. Populisms ir labi kombinējams ar nacionālismu un sociālismu. Kā norāda totalitārisma pētniece Hanna Ārente (Hannah Arendt), populisti idealizē tautas gudrību, labumu un homogēnās intereses, savukārt politiskajai elitei pēc būtības ir jācenšas būt „saprātīgākai” par masām, jo masu viedokli ir iespējams veidot mākslīgi un ir iespējams ar to manipulēt[ 5 ].
Populisma definēšana
Joprojām nepastāv standartizētas populisma jēdziena definīcijas, jo populisms praksē ir ļoti daudzveidīgs, tādēļ pastāv daudzas populisma izpratnes. Vienu no autoritatīvākajām populisma definīcijām ir izstrādājis Kass Mude (Cas Mude). Populismu viņš definē kā ideoloģiju, „kas uzskata, ka sabiedrība ir sadalīta homogēnās un naidīgās grupās — „nevainīga tauta” pret korumpēto eliti [ 6 ], un kas cenšas pierādīt, ka politikai ir jābūt kā tautas vispārējās gribas izpausmei”[ 7 ]. Kass Mude uzskata, ka mūsdienu populismu Eiropā raksturo divi svarīgi aspekti. Pirmais — populisms tiecas būt kā politika Stammtisch, tas ir, liela emocionalitāte un vienkāršs diskurss, kas ir virzīts uz tautas labsajūtu jeb good feeling. Otrais — populisma jēdziens tiek izmantots, lai raksturotu pielāgošanās (oportūnistisku) politiku ar mērķi ātri gūt tautas/vēlētāju simpātijas, respektīvi, cenšoties atbalstu nopirkt, nevis mēģinot to iegūt racionālā veidā.
Populisma jēdzienu mazliet citādāk izprot Vercs (Werz), kurš norāda, ka populismam ir divas sejas:
- [/ol]
Populisma cēloņi
Lai pilnīgāk izprastu populisma fenomenu, ir nepieciešams identificēt populisma plašās izplatības cēloņus Eiropas valstīs. Franks Dekers (Frank Decker) iesaka populisma cēloņus iedalīt trīs grupās. Pirmkārt, nozīmīgi ir ekonomiskie cēloņi (pārdales krīze), jo notiek labklājības valsts erozija, samazinās sociālā drošība, kas arvien vairāk palielina plaisu starp nabagajiem un bagātajiem, kā arī tiek apdraudēta vidusšķiras izaugsme. Šajā gadījumā ļoti svarīga ir sajūta, ka, iespējams, cilvēkam tiks kaut kas atņemts. Otrkārt, Eiropas valstīs ļoti saasināti tiek uztverti kultūras aspekti (identitātes krīze un vērtību krīze), kur būtiskas ir globalizācijas radītās konsekvences, kas padara izteiktākas atšķirības starp dažādām morālām orientācijām un dzīves stiliem. Migrācija ir tā parādība, kas izaicina daudzas sabiedrības un nācijas, padarot tradicionāli homogēnas nācijas par multietniskām un multikulturālām sabiedrībām. Šī konfrontācija ar svešiniekiem lielai daļai sabiedrības šķiet kā drauds nacionālās identitātes pastāvēšanai. Trešā populisma cēloņu grupa ir politiskas dabas cēloņi (reprezentācijas krīze), ko raksturo tas, ka daļa sabiedrības jūtas nepietiekami politiski reprezentēta. Valsts pieaugošās globalizācijas ietekmē zaudē savu suverēno spēju efektīvi pārvaldīt valsti.[ 9 ]
Šīs trīs argumentu grupas ir iespējams sistematizēt ar apzīmējumu „modernizācijas krīze”, jo sabiedrībā notiek izmaiņas lielos apmēros. Šī modernizācijas krīze dāvā lielu potenciālu populistiskām kustībām un politiskajām partijām. Šādu populismam piemērotu brīdi dēvē par „populistisko momentu”, kas populistiskajām partijām un kustībām rada labvēlīgus apstākļus to izpausmēm[ 10 ].
Literatūrā par populismu tiek akcentēta mediju lielā loma mūsdienu populisma eksistencē. Tomass Meijers (Thomas Meyer) uzsver, ka „masu mediji piedāvā nepieredzēti labus apstākļus populistisko stratēģiju īstenošanai”[ 11 ]. Mūsdienās mediju loģika lielā mērā sakrīt ar populisma loģiku un stratēģiju, kas ļauj populistiskiem, harizmātiskiem līderiem ātri kļūt populāriem un gūt panākumus vēlēšanās.
Populisma pazīmes politikā
Analizējot populismu, pētnieki to pēta vairākos kontekstos. Piemēram, populisms kā protests, populisms kā ideoloģija, populisms kā stratēģija, populisms kā instruments modernajā pārvaldē.
Tomass Meijers min šādas piecas populismam raksturīgas pazīmes:
- Populismam gandrīz vienmēr ir raksturīga politiskā orientācija, kurā tiek pretnostatīti vienkāršie tautas slāņi iepretim tiem augšā — eksistējošām institūcijām un politisko klasi kopumā;
- Uzmanības centrā ir dusmas un neuzticība pret tiem augšā, un tas izpaužas kā protests. Dominē tieši protests un naids pret valdošo eliti, parasti iztrūkstot saturīgam alternatīvam piedāvājumam;
- Klātesoša ir augsta emocionalitāte, lietu vienkāršošana un politisko jautājumu dalīšana pēc melns-balts principa;
- Nereti tiek izmantota draugs-ienaidnieks formula, kad kāda grupa tiek nostādīta kā cietēja, bet otra — kā ļaunprātīga cietēju izmantotāja. Parasti cietēja lomā ir tauta, bet „ļaunā” — valdošā elite;
- Naidīgums un neuzticība noved pie tā, ka tiek nojaukta uz sapratni orientēta komunikācija, tas ir, publiskajā telpā parādās apvainojumi, apkaunojumi un aizdomas[ 12 ].
Tomass Meijers akcentē vēl divas ļoti būtiskas populisma pazīmes: viena — cenšanās saasināt sabiedrībā esošos aizspriedumus, otra — publiskajā telpā tiek izmantota dalīšana starp „labo” un „ļauno”, visi kompleksie un sarežģītie risinājumi un kompromisi tiek uztverti ar aizdomām, ka tie ir korumpēti[ 13 ].
Populisma atkalatdzimšanu sekmē tas, ka arvien mazāk ir cilvēku, kas ir pārticīgi un laimīgi, kā arī idejas par korumpētu valdību, ebreju, masonu un Pasaules Bankas, ārzemju un oligarhu kapitāla pārmērīgo ietekmi, Eiropas Savienības lomu, imigrācijas negatīvajām izpausmēm un atsvešināšanās starp tautu un politisko eliti[ 14 ]. Mūsdienās bīstami populisma elementi ir demagoģija, antisistēmas un antiinstitucionālā politika (anti-establishment politics). Demagoģija ietver sevī problēmu un risinājumu ievērojamu pārspīlēšanu un pat melus, nereti izmantojot politiskā mārketinga paņēmienus, lai iegūtu vēlētāju simpātijas[ 15 ]. Populistiem ir raksturīga antiintelektuālisma kultivēšana, toties lielu nozīmi viņiem spēlē žesti, stils, simboli, harizmātiskais līderis, bet mazāk — programma un skaidras definīcijas. Tendencioza izturēšanās un noskaņojums, kā arī mobilizācija populistiem ir svarīgāka nekā politiskās atbildības pārņemšana[ 16 ].
Savukārt antisistēmas un antiinstitucionālais noskaņojums izpaužas kā protests — mēs pret ietekmīgākajiemt[ 17 ]. Šis protests pozicionējas kā „mazo” ļaužu cīņa ar labi organizēto, ietekmīgo un korumpēto birokrātiju un politisko eliti. Visnozīmīgākie temati, par kuriem šajā jautājumā notiek sadursmes, ir antiglobālisms (pretinieki neoliberālajam kapitālistiskajam modelim), eiroskepticisms un citi „anti” noskaņojumi, kas ir par pamatu dažāda veida apdraudējumiem sabiedrībā[ 18 ].
Populisms Centrālās un Austrumeiropas valstīs
Runājot par Centrālās un Austrumeiropas valstīm, Peters Učens (Peter Učeņ) ir konstatējis, ka populistiskajām partijām šajā reģionā ir raksturīgi antiinstinstitucionālie un antisistēmas noskaņojumi. Centrālās un Austrumeiropas valstīs gandrīz visas politiskās partijas izmanto populisma elementus, tos pielietojot kā stratēģiju varas iegūšanai[ 19 ]. Populisti šajā reģionā parasti pozicionējas kā antikapitālisti, antirietumnieki (lielākoties eiroskeptiķi) un antielitisti. Centrālās un Austrumeiropas valstu populisma īpatnība ir populisma kombinācija ar ksenofobiju, nacionālismu un autoritārismu. Īpaši nozīme ir nacionālajam populismam, kas parasti mitoloģizē un idealizē nacionālo kopību. Bez tam populismā svarīgu nozīmi ieņem vēsturiskais faktors, kad leģitimitāte tiek meklēta, atsaucoties uz situāciju, kāda bija pirms Otrā pasaules kara. Visizteiktākais populisms Centrālās un Austrumeiropas valstīs ir novērojams Polijā, Ungārijā, Slovākija, Rumānijā, Bulgārijā.
Līdz ar to populisma atdzimšana Eiropā ir saistāma ar modernizācijas krīzi sabiedrībā un masu mediju lomas pieaugumu politikā. Populistu mērķauditorija ir dzīves neveiksminieki, kas modernizācijas procesā ir kaut ko reāli zaudējuši vai arī vismaz subjektīvi jūtas kaut kādā ziņā zaudētāju lomā. Visizteiktāk populisms izpaužas pirms vēlēšanām, kad politiskās partijas un politiskie līderi to labprāt izmanto kā pirmsvēlēšanu stratēģiju. Pēdējos 20 gados populisms pamazām ir kļuvis par ierastu politisko praksi Eiropas valstīs. Populisma pētnieku vidū dominē uzskats, ka populisms mērenās devās ir pieņemams, pat nepieciešams demokrātiskas valsts politiskajā procesā, lai mobilizētu sabiedrību un nodrošinātu sabiedrības interesi par politiku. Taču populisma pārmērīga izmantošana kaitē demokrātijas kvalitātei, jo samazinās uzticība politiskajām institūcijām, tiek diskreditēta demokrātija un politiskās partijas, kā arī pasliktinās rīcībpolitiku kvalitāte. Populisma pārmērīga izmantošana liecina par vēlmi pēc iespējas vienkāršākā un lētākā veidā iegūt sabiedrības atbalstu.