Foto: Nora Krevneva, AFI
Man 9.maijs ir svēts, jo esmu krieviete. Es vienmēr būšu krievu pusē. Kaut arī zinu par visām represijām.
Intervija ar Olgu Žitluhinu, horeogrāfi un Latvijas Kultūras akadēmijas asociēto profesori.
Par 9.maiju
Lejuplādēt audio (1,172 KB)
Par valodu
Lejuplādēt audio (3,832 KB)
Par pilsonību
Lejuplādēt audio (923 KB)
Mēs ar jums pēdējo reizi tikāmies pie Valsts prezidenta, kad viņš pirms 4.maija uzaicināja Latvijas mazākumtautību pārstāvjus, lai runātu par to, kā valstij veicas ar integrāciju. Un jūs man teicāt, ka esat nepilsone. Kā tas tā sanācis?
Kā jau visiem… Mums jau nebija pilsonības “nulles varianta.” Es nevaru teikt, ka ir kaut kāds aizvainojums. Es vienkārši domāju, ka tas ir nepareizi. Tajā [lēmumā nepiešķirt visiem Latvijas pilsonību] bija arī Latvijas valdības un iedzīvotāju bailes: procentuāli Latvijā vienmēr bijis vairāk krievvalodīgo nekā Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā krievi vairāk runāja igauniski, Lietuvā — lietuviski. Bet Latvijā vienmēr ir bijis anekdotiski — ja viens krievu bērns parādās starp latviešiem, tad visi sāk runāt krieviski.
Mammas ģimene ieradās Latvijā, kad viņai bija četri gadi, jo mans vectēvs bija būvnieks. Bet tēvs dienēja Latvijā. Viņi abi ir nepilsoņi, es — arī. Kad tika paziņots, ka jūs varat dabūt pilsonību un blakus šim vārdam parādījās jēdziens “naturalizācija,” man tas bija aizvainojums. Es uzskatu, ka esmu visai “naturāls” produkts: visu dzīvi es esmu strādājusi ar latviešiem, visu dzīvi esmu strādājusi, lai celtu šīs valsts labklājību un kultūru.
Tad tā bija principa lieta?
Jā, es biju visai principiāls cilvēks. Es neaizgāju kārtot naturalizācijas eksāmenu. Bet valodas eksāmenu, lai varētu strādāt, nācās likt. Tā kā es paliku pie alien varianta. Vispār toreiz bija tā, ka mēs nevienam nebijām vajadzīgi — ne Latvijai, ne Krievijai. Un radās jautājums — kas mēs esam? Un tu nevari atbildēt uz šo jautājumu. Mēs neesam nedz krievi, nedz latvieši.
Vai tagad jums nav vēlme tomēr kļūt par pilsoni? Kaut vai ļoti pragmatiski skatoties, jūs daudz braukājat…
Tagad nepilsoņi var braukt uz Krieviju bez vīzas. Man tas bija svarīgi, jo man ir ļoti daudz draugu Krievijā. Un es saprotu, ka tas, ko es daru, Krievijai ir vajadzīgs. Krievija — tā man ir arī iespēja runāt krieviski.
Vai Latvijā jūs vēl kaut kur krievu valodu izmantojat?
Pašlaik esmu vairāk latviešu vidē. Man bija laiks, kad es strādāju bērnu kolektīvā Задоринка, kur ar audzēkņiem runāju krieviski. Bet tagad visi kontakti ar krievu kopienu zuduši. Es vispār domāju, ka cilvēki mainās, kad runā citās valodās. Es esmu cita, kad runāju angliski, cita, kad runāju latviski, un pavisam cita, kad runāju krieviski. Kas ar mani notika, kad biju Krasnojarskā! Tas man bija kā geizers. Pat tagad, kad runāju, skudriņas skrien… Tā ir pilnīgi cita izjūta. Tu saproti, ka tu esi īsts. Tu citādāk domā.
Bet, runājot par pilsonību, vai jūs neaizvaino tas, ka jūs nevarat piedalīties vēlēšanās? Kādas citas Eiropas Savienības valsts pilsonis, kas tikai kādu laiku dzīvo Latvijā, drīkst vēlēt pašvaldības, bet jūs — nē.
Aizvaino. Bet es pati to esmu izvēlējusies. Ja mani automātiski izslēdza no jaunās valsts būvēšanas, tad lūdzu — es jums arī atdodu atbildību par to. Lūdzu!
Kādas ir jūsu atmiņas par deviņdesmito gadu sākumu?
Esmu apolitisks cilvēks. Es domāju, ka ar politiku jānodarbojas vīriešiem un profesionāļiem. Bet Latvija nav vīriešu zeme. Kas uzturēja muižu? Saimniece! Bet, runājot par deviņdesmitajiem gadiem, es nevaru teikt, ka daudz ko atceros. Es strādāju Liesmā, kas bija viens no labākajiem deju ansambļiem, kuru vadīja Imants Magone. Es joprojām uzskatu viņu par vienu no saviem labākajiem skolotājiem. Imantam vienmēr bija krievu repetitors. Man tas bija pirmais tāds kolektīvs: tu esi vienīgais krievs un tevi ciena par tavu meistarību. Tad atvērās robežas un mēs pirmo reizi ar sarkano autobusu Ikarus braucām uz Londonu. Ejā stāvēja ķeblīši.
Bet politikā valdīja eiforija. Nauda. Tēvam bija liels bizness. Viņš labi nopelnīja un ļoti daudz naudas uzreiz atdeva bērnu fondam. Tāpēc mums joprojām nav nedz mājas, nedz citu tādu labumu. Bet tā tēvs gribēja — nevis nest mājās, bet ieguldīt valstī. Bet pēc tam tas viss kaut kur…
Pazuda.
Pazuda, jā. Bet politika — es vienmēr domāju, ka tas nav mans. Ja es tur neko nesaprotu…
Pagājušajā svētdienā bija daudz cilvēku pie Uzvaras pieminekļa. Ko jūs par to domājat?
Man 9.maijs ir svēts, jo esmu krieviete. Es vienmēr būšu krievu pusē. Jā, es zinu par visām represijām… Es tikai pirms pāris dienām biju Cesvainē. Tur ir milzīga pils, kur atrodas deportēto bildes. Tas ir šausmīgi. Es to visu saprotu, bet es vienalga esmu krievu cilvēks. Es nekad ar latviešiem par to nerunāju. Tāpēc ne 8. ne 9.maijā mēs ar latviešu draugiem ne vienu vārdu par šo neesam izrunājuši. Par uzvaru mēs runājam ģimenē. Man bija liels prieks televīzijā redzēt Zatleru Maskavā un Ušakovu Rīgā. Šķiet, ka kaut kas sāk mainīties.
Jūs domājat?
Ušakovs ir pirmais politiķis, uz kuru var paskatīties, kuram acīs var redzēt godīgumu un vēlmi kaut ko darīt cilvēku un valsts labā. Kad priekšvēlēšanu laikā visas šis sejas ir uz lieliem stendiem, patiesībā — nav nevienas sejas! Bet man kā māksliniecei pats svarīgākais ir acis. Es tikai varu iedomāties, kā pašam Ušakovam atspēlēsies 9.maija runa pie pieminekļa.
Kā jūs domājāt, kāpēc tik daudz cilvēku nāk pie Uzvaras pieminekļa? Tāda sajūta, ka katru gadu arvien vairāk.
Šogad bija daudz latviešu. Nezinu, varbūt vienkārši gāja skatīties uguņošanu. Uguņošana jau bija superīga. Bet vienalga, labāk būtu naudu pensionāriem atdevuši. Bet, runājot par latviešiem, man šķiet, ka tagadējie bērni būs vairāk orientēti uz Krieviju — viņi noteikti skolās mēģinās apgūt krievu valodu, viņi zinās, ka šis kaimiņš mums ir tuvs un ka ir jāstrādā tajā virzienā, nevis uz Eiropas pusi. Kas mēs tur esam?
Vai jūs piekrītat, ka 9.maijs ir arī protests?
Mēs atzīmējam to, kas mums ir asinīs. Iedziļinieties šajā frāzē, kas skan televīzijā: “Sešdesmit piektais pavasaris bez kara”! Šī frāze “kaut tik nebūtu karš!”, tā ir asinīs. Kaut tik nebūtu karš.
Vai jums nepārmet, ka esat nelojāla?
Nekad. Runāt ar mani par lojalitāti ir ļoti sarežģīti. Visi zina, ka Žitluhina saka patiesību acīs. Un jebkurā līmenī. Es parasti brīdinu, ka esmu krieviete un nerunāju aplinkus. Es ticu, ka labāk uzreiz teikt, kā ir.
Bet kas, jūsuprāt, ir lojalitāte? Vai jūs esat lojāla?
Es nezinu. Man vienmēr ir svarīgi tas, ko cilvēks dara. Tajā pašā laikā mēs dzīvojam starp cilvēkiem un ar lojālu attieksmi un kompromisiem ir vieglāk strādāt. Piemēram, Latvijas opera — tā ir liela māja. Tur katrs ir svarīgāks par mākslinieku. Tāpēc Andrejs Žagars man ir mēģinājis iestāstīt, kā tur ir jāstrādā, kā ir jārunā ar visiem. Un, ja tā tas tiešam ir, [ka visi runā, viens otram pielabinoties], tad nevar ticēt nevienam vārdam!
Bet vispār es taisījos partijā iestāties.
Kādā? Krievu vai latviešu?
Komunistiskajā. Es biju pioniere, komjauniete. Tas kaut kā palīdzēja ieaudzināt patriotismu. Un tagad es saprotu, ka Latvijā esmu lielāka patriote, nekā tie, kam vecmammiņas un vectētiņi šeit ir dzimuši. Mans tētis tika izslēgts no partijas par pretpadomju darbību, kad man bija gadiņš. Es, tāda naiva, visu laiku gaidu, kad viņam piešķirs pilsonību par nopelniem valsts labā.
Man bieži jautā, vai es kā krievs atzīstu okupāciju. Vai jums arī jautā?
Man neprasa. Bet ko jūs atbildat?
Es? Es vispirms mēģinu saprast, kāpēc to jautā. Jo man nav pieņemams tas, ka pēc atbildes uz šo jautājumu cilvēku ieliek kaut kādā kategorijā. Turklāt es vispār jēdzienu “patiesība” uztveru ļoti postmoderni.
Galu galā, kas raksta vēsturi? Cilvēki. Objektīvais neeksistē vispār. Tas arī attiecas uz konkrēta laika uztveri. Piemēram, filma Ceplis. Tā taču ir par to, ka viss tiek pārdots, kā Latvija tiek pārdota. Bet latvieši ļoti lepojas ar šo starpkaru laiku. Bet vai ir, ar ko lepoties?
"Es, tēlaini izsakoties, nelaizīšu pakaļu"