Foto: Rrr tem
Ja nav interneta, cilvēki informāciju viens otram var nodot kaut vai tikai mutvārdos, bet, ja uz tautu šauj armija, protestētājiem izredžu ir maz.
„Protestētāji nemieru organizēšanai un atbalstītāju mobilizēšanai izmanto sociālos medijus.” Ziņās par nemieriem, kas pēdējo mēnešu laikā notikuši Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, šis teikums ir kļuvis par teju vai neiztrūkstošu paskaidrojumu. Apgalvojumā, ka tiešsaistes saziņas līdzekļi nemieros tiek izmantoti, nudien nav nekā aplama. Tomēr uzsvars, kāds tiek likts uz interneta aktivitāšu ietekmi uz sociāli politiskajām norisēm, parāda nevis to, kādā veidā protesti tiek rīkoti un kā notiek, bet gan stāsta par tehnoloģiju valdzinājumu, kur noteicošais faktors ir ne tik daudz šo tehnoloģiju efektivitāte, kā novitāte.
Tehnoloģijas mainās, sajūsma paliek
Ikviena sacelšanās, lai tā būtu efektīva, ir atkarīga no sakariem, kas ļauj koordinēt protesta kustību. Katrā laikposmā cilvēkiem ir bijuši savi sakaru līdzekļi, un, lai kādi tie arī nebūtu, revolūcijas ir notikušas gan senos laikos, gan mūsdienās. Tomēr ir zīmīgi, ka saistībā ar Lielo franču revolūciju vai Piektā gada revolūciju izmantotie saziņas veidi nav tas, ar ko šīs revolūcijas tipiski saistās. Dziesmotās revolūcijas laikā cilvēki notikumiem tiešajā ēterā līdzi sekoja, izmantojot radio un televīziju, tomēr Trešo atmodu par „Radio revolūciju” mēs nesaucam. Turpretim interneta mediju lielais politiskais potenciāls ziņās tiek uzsvērts un tiešsaistes saziņas tehnoloģiju — it īpaši Twitter un Facebook — lietojums tiek atzīmēts kā svarīgs faktors protestu norisē.[1]
Mēģinājumi vilkt kauzālu saikni starp sociālo mediju lietojumu un protestu norisi vismaz daļēji skaidrojami ar to, ka šie mediji ir kaut kas jauns un aktuāls. Tehnoloģijas novitāte arī daudzkārt iepriekš ir saistījusies ar lielām cerībām, ka cilvēces rokās ir nonācis ietekmīgs pārmaiņu līdzeklis, taču vēsturiskā konteksta nezināšana jaunu tehnoloģiju ienākšanu katru reizi liek uztvert kā kaut ko vienreizēju, ar milzīgu potenciālu un vēl „revolucionārāku” nekā iepriekšējās. Piemēram, kad pagājušā gadsimta 60. un 70. gados plaši kļuva pieejama kabeļtelevīzija, izskanēja ne mazums paredzējumu, ka šī tehnoloģija palīdzēs uzlabot izglītību, tiks ierobežota noziedzība, mazināsies cilvēku sociālā izolācija un tiks stiprināta demokrātija. Gaidas tolaik bija krietni lielākas nekā mums tagad, domājot par kabeļtelevīzijas efektiem, varētu nākt prātā.[2] 80. gados līdz ar personālo datoru lielāku pieejamību parādījās jauns tehnoloģiskās sajūsmas uzplūds par šo tehnoloģiju potenciālu nevienlīdzības mazināšanā, izglītības plašākas pieejamības nodrošināšanā, efektīvāku saziņu starp cilvēkiem. 90. gados aizvien plašāk pieejams kļuva internets, un publiskajā telpā ienāca jauns modes jēdziens — „informācijas lielceļi”. To gan lietoja jau kabeļtelevīzijas tīklu entuziasti, bet 90. gados jēdzienu popularizēja bijušais ASV senators un viceprezidents Als Gors, kurš atbalstīja komunikāciju tīklu veidošanu.
1995. gadā žurnāla Wired izdevējs un pirmais redaktors Luiss Roseto pasludināja, ka digitālā revolūcija radīs „tik pamatīgas sociālās pārmaiņas, ka tām līdzināsies tikai uguns atklāšana”.[3] Savukārt mūsdienās lasot, ka, izmantojot tviteri, mēs „gāžam prezidentus un radām popzvaigznes”,[4] rādās, ka joprojām nekas daudz nav mainījies.
Paies vēl gadi desmit, līdz sociālie mediji kļūs tikpat ierasti kā televīzija, un tad paziņojums, ka „atbalstītāju mobilizēšanai protestētāji izmanto sociālos medijus”, šķitīs tikpat lieks kā ziņa, ka notiekošajam līdzi var sekot televīzijas tiešraidē. (Televīzijas un it sevišķi Al Jazeera ietekme uz protestu kustībām nav tik „interesanta” tēma, tāpēc par to ziņās runāts īpaši netiek.) Kad sociālo mediju sajūsma pāries, mēs varbūt runāsim nevis par to, ka šie mediji tiek izmantoti, bet gan par būtisko — kā tie tiek izmantoti un kāda ir saikne starp sociālo mediju pieejamību, tiešsaistes aktīvismu un režīma gāšanu. Vai varbūt tad būs parādījušies kādi citi superrīki, kuru nozīmīgumu daudzināt.
Dažādas revolūcijas, līdzīgi stāsti
Tunisijas notikumus pasaule tā īsti pamanīja tikai tad, kad tie gāja uz beigām. Pasaules politikā tā ir relatīvi maznozīmīga valsts, tāpēc arī globālie mediji uzmanību norisēm Tunisijā sākotnēji neko daudz nepievērsa. Izņēmums bija Al Jazeera un France24, jo Francija „pieskata” savas bijušās kolonijas. Izrādījās, ka arī sociālo mediju lietojumam nebija izšķirošas nozīmes pasaules mediju uzmanības operatīvā piesaistīšanā, lai arī tas ir viens no to lielajiem apsolījumiem.[5] Kad Tunisija beidzot tika atrasta uz kartes, sociālie mediji neapšaubāmi palīdzēja masu mediju satura veidošanā. Ēģipte, kas bija nākamā, uz kuru pārsviedās protesti, ir Rietumu mediju krietni vairāk pieskatīta valsts, turklāt Tunisija jau bija izstrādājusi revolūcijas „modeli”, un vismaz daļa komentētāju gaidīja, ka notikumiem varētu būt domino efekts. Pateicoties Ēģiptei un Tunisijai, ievērību drīz vien guva protesti arī Jemenā, Alžīrijā, Bahreinā, Marokā un citur. Un arī tur, kā lasām ziņās, Twitter, Facebook un YouTube nemierus stimulē „sociālo mediju revolūcija”.[6]
Šķietami „acīmredzamā” saikne starp sociālajiem medijiem un protestiem ir daļa no plašāka „pašsaprotama” un mediju auditorijai atpazīstama notikumu attīstības modeļa. Mediju stāsts par tipisku revolūciju ir aptuveni šāds:
1) bija slikti apstākļi — nedemokrātisks, brutāls režīms, bezdarbs, korupcija un ekonomiskās problēmas;
2) sabiedrībā auga neapmierinātība;
3) cilvēki tiešsaistē par šīm problēmām runāja;
4) bija dzirkstele, kas izraisīja sašutuma vilni (Tunisijas gadījumā tās notikums bija tirgotāja Mohameda Buāzizī pašsadedzināšanās, protestējot pret varasiestāžu patvaļu, Ēģiptes dzirkstele bija Tunisijas notikumi, katalizators bija arī sašutums par iepriekšējā gada jūnijā policijas nosisto jaunieti Haledu Saīdu; jau labu laiku darbojās viņam veltīta Facebook lapa We Are All Khaled Said[7]);
5) visbeidzot cilvēki masveidīgi iznāca ielās, ieņēma laukumus un, spītējot varasiestāžu pretspēkam, panāca, ka no amata atkāpjas valsts prezidents.
Izklausās gandrīz vai vienkārši — tikpat vienkārši kā regulāri atkārtotais skaidrojums, ka Ēģiptes un Tunisijas iedzīvotāji ir „salauzuši baiļu barjeru”, kas arī bija viena no izmantotajām klišejām, skaidrojot civiliedzīvotāju stāšanos pretim varasiestādēm. Notikumi Lībijā gan atgādina, cik riskanti ir skaidrojumu „slikti apstākļi — neapmierinātība — protesta uzliesmojums” attiecināt uz jebkuru sacelšanos, jo dažādu valstu sabiedrības ir atšķirīgas. Lai arī Lībijas diktators Muamars Kadāfī ir izdarījis pietiekami, lai noteikta sabiedrības daļa vēlētos viņu gāzt, tomēr Lībijas nemieru skaidrojumos pārlieku reti tiek norādīts uz klanu un cilšu savstarpējās cīņas faktoru. Valstī M. Kadāfī laikā vienota nācija nav izveidojusies, tādējādi protestus, kas Lībijā notiek, var aplūkot kā pret Kadāfī noskaņoto cilšu cīņu ar viņa piekritējiem, un tur izšķirošā nozīme ir ne tik daudz vērtībām un politikai, bet gan cilšu iekšējai lojalitātei.[8] Tāpēc tur, atšķirībā no Tunisijas un Ēģiptes, nevar gaidīt, ka armija atteiksies šaut uz civiliedzīvotājiem.
Procesi, kas šķiet norisam pēc viena noteikta parauga ar līdzīgiem elementiem, medijiem ir krietni ērtāk apstrādājami un nododami auditorijai. Tāpēc ziņās rādītie Lībijas protesti sākotnēji izskatījās pēc kārtējās sacelšanās, ko iedvesmojusi Tunisijas un Ēģiptes revolūcija, bet vēlāk šo interpretāciju nācās koriģēt, jo bruņotās sadursmes starp M. Kadāfī pretiniekiem un atbalstītājiem vairs neatbilst zināmajai Tunisijas un Ēģiptes notikumu shēmai. Pašreizējos nemieros Āfrikā un Tuvajos Austrumos arī Twitter un Facebook ir tādi paši identificējamie kopējie elementi, kas ir labi uztverami auditorijai un iederas nemieru naratīvā.
Internetu māk izmantot arī diktatori
Protesta kustības panākumi tādējādi ir atkarīgi no virknes dažādu un katru reizi atšķirīgu faktoru, un sociālo mediju lietojuma ietekme uz iznākumu, kurā „labie uzvar”, nav pašsaprotama. Tāpat kā pašsaprotams nav pieņēmums, ka, nodrošinot cilvēkiem saziņas rīkus un neierobežotu piekļuvi informācijai, sabiedrības kļūst demokrātiskākas un cilvēki gāž diktatorus. Savukārt tas, ka arī diktatori prot izmantot internetu, pārlieku bieži tiek aizmirsts.
Daudzinot sociālo mediju iespējas demokrātisko protestu kustībās, nereti tiek aizmirsts, ka tikpat efektīvi, kā ar šiem medijiem darbojas protestētāji, rīkoties var arī pastāvošā režīma atbalstītāji, kā arī radikāļi un ekstrēmisti. Iznākums ir atkarīgs nevis no nolūkiem, bet prasmēm rīkoties ar tiešsaistes rīkiem, un neviens nav teicis, ka protestētājiem šīs prasmes būs labākas nekā režīmam, pret ko tie iestājas.
2009. gada Irānas pēcvēlēšanu nemieros plaši tika uzsvērta tvitera nozīme, taču tas, ka Irānas varasiestādes gan izmanto interneta medijus dezinformācijas izplatīšanai,[9] nez kāpēc izraisa mazāku interesi. Lībijas varasiestādes vēršas pret cilvēkiem, kuru sociālajos medijos publicētie ziņojumi varasiestādēm nav patikuši,[10] tāpat rīkojās arī Ēģiptes policija,[11] Tunisijas varasiestādes zaga Facebook lietotāju piekļuves datus, lai ielauztos viņu kontos.[12] Sudānas varasiestāžu pārstāvji, uzdodoties par opozīciju, „organizējuši” demonstrācijas, lai varētu arestēt sanākušos.[13] Ķīna, kas rūpīgi pieskata savu iedzīvotāju tiešsaistes aktivitātes, pēc protestu uzsaukuma publicēšanas tiešsaistē ātri vien „neitralizēja” pasākuma organizētājus, tāpēc paredzētajās akcijas norises vietās ieradās tikai ārzemju preses pārstāvji un policisti.[14] Un, kad situācija kļūst nopietna, internetu valstī var vai nu būtiski ierobežot, vai bloķēt pavisam.
„Ir labi, ja jums ir tviteris, bet vēl labāk, ja jūsu pusē ir armija,” rakstīja Los Angeles Times žurnālists Doils Makmanuss.[15] Notikumi Tunisijā, Ēģiptē un arī Lībijā atgādina, ka ir par sociālajiem medijiem svarīgāki aspekti, no kuriem ir atkarīga protesta kustības veiksme. Ja internets nav pieejams, cilvēki var izmantot arī citus rīkus un informāciju viens otram efektīvi nodot kaut vai tikai mutvārdu veidā, bet, ja uz tautu šauj armija, protestētājiem izredžu ir maz.
__________________
[1] Sk. piem.: Lefkow, Ch (Feb 21., 2011). Social media, cellphone video fuel Arab protests. AFP. Retrieved from http://news.yahoo.com/..;
BBC (Feb. 25, 2011). What role has social media played in the Middle East revolutions? BBC. Retrieved from http://www.bbc.co.uk/news/world-middle-east-12573995
[2] Surman, M. (1996). Wired Words: Utopia, Revolution, and the History of Electronic Highways. Proceedings of the INET96 Conference “The Internet: Transforming our Society Now”. Montreal, 1996. Retrieved from http://www.isoc.org/inet96/proceedings/e2/e2_1.htm
[3] Grossman, M.G. (2004). Penguins, predictions and technological optimism: A skeptic’s view. In M. Sturken, D. Thomas & S. Ball-Rokeach (eds.), Technological Visions: The Hopes and Fears that Shape New Technologies. (pp. 186 — 200). Philadelphia: Temple University Press.
[4] Ir — zīlīte. Sk. tiešsaistē: http://www.ir.lv/zilite/
[5] Morozov, E. (Jan. 14, 2011). First thoughts on Tunisia and the role of the Internet. Net.Effect. Retrieved from http://neteffect.foreignpolicy.com/..
[6] Raddatz, M. (Feb. 15, 2011). Social media fuels protests in Iran, Bahrain and Yemen. ABC News. Retrieved from http://abcnews.go.com/International/..
[7] We Are All Khaled Said — https://www.facebook.com/elshaheeed.co.uk
[8] Spiegel. (Feb. 23, 2011). Uprising in Libya: ‘Survival hinges on tribal solidarity’. Spiegel Online. Retrieved from http://www.spiegel.de/international/world/0,1518,747234,00.html
[9] Spero News. (Feb. 23, 2011). Iran TV and radio to boost disinformation. Spero News. Retrieved from http://www.speroforum.com/site/article.asp?id=49083
[10] Sen, A. K. (Feb. 27, 2011). Gadhafi hits social media: Blames youths for spreading revolution. The Washington Times. Retrieved from http://www.washingtontimes.com/news/2011/feb/27/gadhafi-hits-social-media/
[11] Gallagher, I. (Feb 6, 2011). Egyptian police use Facebook and Twitter to track down protesters’ names before ‘rounding them up’. Daily Mail. Retrieved from http://www.dailymail.co.uk/..
[12] Madrigal, A. (Jan. 24, 2011). The inside story of how Facebook responded to Tunisian hacks. The Aatlantic. Retrieved from http://www.theatlantic.com/technology/archive/2011/01/
[13] Voice of America. (Feb. 3, 2011). Journalists arrested as crackdown continues in Khartoum. Voice of America. Retrieved from http://www.voanews.com/english/..
[14] Foster, P. (Feb. 25, 2011). Online activists calling for Jasmine revolution arrested in China. Daily Telegraph. Retrieved from http://www.telegraph.co.uk/news/..
[15] McManus, D. (Jan. 23, 2011). Did tweeting topple Tunisia? Los Angeles Times. Retrieved from http://www.latimes.com/news..