Foto: Foto - no personīgā arhīva

Kad nācu uz TV5, man solīja, ka varēšu strādāt pēc žurnālistikas principiem. Taču pēc tam man bija sajūta, ka mani mēģina pataisīt par prostitūtu, tajā pašā laikā mēģinot izdarīt arī tā, lai es turpinu izskatīties pieklājīgi.

Intervija ar bijušo TV5 žurnālistu Oļegu Ignatjevu.
Es godīgi atzīšos, ka pašlaik atrodos nedaudz dīvainā situācijā, intervējot tevi. Jo pats arī esmu strādājis TV5 un kādam pat varētu šķist, ka tas nebūtu pieklājīgi, ka es tevi intervēju. Bet tomēr, manuprāt, svarīgi, ka es no TV5 aizgāju pats pēc diviem nostrādātajiem mēnešiem pavisam citu iemeslu dēļ. Tāpēc atstāsim to otrajā plānā un runāsim par profesiju, kas ir šis sarunas iemesls!

Tevi atlaida no TV5. Oficiālais iemesls — reitings ir krities. Ja skatāmies no komercuzņēmuma viedokļa, tad iemesls pavisam normāls.

Tas stāsts vispār ir dīvains. Sākumā nebija nekāda iemesla, jo TV5 Ziņu dienesta direktore un vienlaikus, cik noprotu, arī galvenā redaktore, Milana Sverdlika izsauca mani un uz jautājumu, kāpēc es tieku atlaists, atbildēja, ka viņai nav pienākuma man to skaidrot. Pēc tam bija TV5 direktora Mihaila Šeitelmana oficiālais paziņojums par reitingiem, kas kritušies. Pirms dažām dienām es parakstīju dokumentu, ka esmu iepazinies ar rīkojumu par savu atlaišanu — tur vispār runa ir par štatu samazināšanu.

Tad iemesls ir…

To saprast ir visai sarežģīti. Un tāpēc ir visādi pieņēmumi, minējumi un tā tālāk. Kas attiecas uz reitingiem, mani iepriecināja interneta komentētāju reakcija, kas netic šim iemeslam. Turklāt pēc aģentūras LETA jautājuma — vai jūs esat jautājuši Ignatjevam, kāpēc reitingi ir kritušies, — Šeitelmans atbildēja publiski, ka viņu šis iemesls neinteresē. Saproti? Vispār es jutos idiotiski.

Kādā ziņā?

Tādā, ka cenšos pašlaik skaidrot, ka melns ir melns, bet balts ir balts. Es cenšos paskaidrot, ka man zem kājām nometa sūdu kaudzi. Un ka tas nav pieklājīgi. Turklāt es netaisījos nākt klājā ne ar kādiem politiskiem paziņojumiem pēc savas atlaišanas. Bet pēc tam, kad to izdarīja Šeitelmans…

Kāpēc tu negribēji nākt klājā ar paziņojumu?

Tāpēc, ka neuzskatu, ka Oļegam Ignatjevam ir aizsieta mute. Un es neredzu iemeslus, kāpēc mani kolēģi nevarētu tagad realizēt tiesības uz vārda brīvību. Es arī cienu komercuzņēmuma darba devēja tiesības mani atlaist tāpēc, ka es, piemēram, traucēju šim darba devējam saņemt naudu no kāda politiskā spēka, kuram pateicoties var izdzīvot uzņēmums, lai kas tas arī nebūtu — televīzijas kanāls, radiostacija vai laikraksts. Es esmu sašutis tieši par to, kādā veidā no manis centās tikt vaļā. Pārkāpjot likumu.

Bet tu teici, ka tas ir saistīts ar vārda brīvību. Un tu pats tā to formulē?

Es biju spiests tā pateikt, jo Šetelmana paziņojums, ka mani atlaida reitingu dēļ, ir sitiens manai profesionālajai reputācijai. Tas ir spļāviens sejā ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri tādas pašas pūles kā es, lai izveidotu kvalitatīvu televīzijas produktu. Loģiski būtu sagaidīt, ka tagad Šeitelmans atlaidīs no darba arī Milanu Sverdliku, kura kā Ziņu dienesta vadītāja pirmām kārtam ir atbildīga par viņas vadītās nodaļas produkcijas reitingiem. Jo šādi Šeitelmana paziņojumi vairāku iemeslu dēļ nav attaisnojami. Nav tā, ka es gribētu tagad taisnoties.

Ja karš, tad karš?

Nu droši vien. Man žēl, ka viņi izvēlējās no manis šķirties tieši šādā veidā. Es šādu ceļu pats neizvēlējos. Bet man tas ir labs rādītājs, ka TV5 vadībai ir visai histērisks noskaņojums. Tas nozīmē, ka viņi baidās. Un uzbrukums, kā zināms, ir labāka aizsardzība. Jo redzi, viņi arī oficiāli nevar rīkojumā uzrakstīt, ka no manis grib tikt vaļā, jo es traucēju saņemt naudu no politiķa X, vai arī, nezinu, vienkārši draudzēties ar viņu, vai arī taisīt viņam vakaros masāžu. Es taču nezinu, kas tur īsti ir.

Bet tas ir dīvains paradokss. Nevar taču būt, ka kanāla vadība nesaprot, ka skandāls pēc šādas atlaišanas var būt milzīgs. Un tas met ēnu uz visu mediju, kuram reputācija ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Un mēs abi tur esam strādājuši un zinām, ka tur ir žurnālisti, kas strādā godīgi un pēc labākās sirdsapziņas.

Tev noteikti ir taisnība! Galvenais jautājums — vai vadība saprot, ka tas met ēnu. Es jau sen kanāla vadības rīcībā loģiku nemeklēju. Ja viņiem TV5 Ziņu dienests būtu patiesa vērtība ar tādu reputāciju, kādu ir pelnījuši žurnālisti, kas tur strādāja un strādā, ar reputāciju, kas tapusi, ne jau pateicoties Šeitelmanam un Sverdlikai, bet par spīti viņiem. Ja viņi gribētu šo reputāciju saglabāt, viņu rīcība nebūtu tik dumja. Ideālā gadījumā, protams, nebūtu atlaists Vlads Andrejevs, kas kādreiz vadīja redakciju. Jo viņa atlaišana bija, visticamāk, politiski motivēta.

Esmu dzirdējis baumas, ka TV5 tiek pārdots. Un es pieļauju, ka šādi skandāli var atbaidīt investorus. Jo ja jau mēs skatāmies uz reitingiem, ko tik ļoti patīk darīt Šeitelmanam, tad mēs redzam, ka kanāla reitingus rada Ziņu dienesta cilvēki — raidījumi Ziņu vakars, Bez cenzūras, Kriminālā Latvija u.t.t. Visi tie seriāli, ko tur rāda divdesmito reizi, naudu nenes. Tāpēc kanāla likviditāte ir Ziņu dienests. Un tas, ka daži politiķi mēģina to ietekmēt, tikai liecina, ka kanāls spēj būt ietekmīgs.

Vēl, runājot par reitingu kritumiem, ko ir izjutuši vairāki raidījumi, — tā ir arī Šeitelmana atbildība, jo decembra vidū tika pārtraukta mūsu kanāla retranslācija caur satelītu un kabeļtīklos, mēs zaudējām daļu auditorijas.

Tu vairāk strādāji žanrā, ko var nosaukt par komentāru. Vai kanāla vadība mēģināja kaut kā ietekmēt — ko drīkst un ko nedrīkst runāt?

Protams, ka bija. Tas arī daļēji skaidro, kāpēc atlaida tieši mani un Andrejevu. Ne jau tāpēc, ka mēs esam īpaši. Vienkārši tikai mūsu raidījumos bija iespējama komentējošā žurnālistika. Mēs paudām savu viedokli.

Kas visbiežāk bija tavs upuris?

Upuris? Tu zini, laikam visi. Es neatlasīju speciāli. Es vadījos pēc notikumiem. Ja redzēju, ka ir kādas politiķu spēlītes, kam apakšā ir citas intereses — finansiālas, politiskas, bet par ko nenojauš parastais skatītājs, jo viņš nerunā ar šiem cilvēkiem, neseko līdzi visai informācijai, tad runāju par to. Mans uzdevums ir saprast notikuma aizkulises. Un te es nevienam priekšroku nedevu. Iespējams, daudziem ir izveidojies priekšstats, ka es visbiežāk kritizēju Nilu Ušakovu un Saskaņas centru.

Jā, es uz to vedinu…

Tā ir mānīga uztvere. Iemesls ir vienkāršs — uz krievu žurnālistikas fona krievu žurnālists, kas kritizē krievvalodīgus politiķus, jau ir kaut kas neparasts. Mans mērķis nebija panākt, lai skatītājs nemīl vai ienīst Ušakovu. Es tikai izteicu savu viedokli, kam skatītājs var arī nepiekrist.

Ar Saskaņas centru man bija interesants gadījums. Kad savā raidījumā es kādā no pirmajām reizēm nokritizēju šo apvienību, pie manis pienāca viens no viņu līderiem un sāka man lasīt morāli par manu komentāru, apgalvojot, ka mani esot uzpirkuši viņu politiskie konkurenti. Bet pēc pāris nedēļām es arī šos konkurentus burtiski nobraucu ar traktoru. Un tad es dzirdēju, ka šis politiķis tomēr esot izdomājis, ka mani uzpirkuši nevis viņa pretinieki, bet gan kāds no pašu apvienības, lai ieriebtu. Tāpēc es domāju, ka tā savā veidā ir optiskā ilūzija, ka Saskaņas centrs visbiežāk ir bijis par upuri.

Kad es gāju strādāt uz TV5, vienīgais nosacījums bija tāds, lai mani komentāri ir izsvērti. Kā tu to saproti?

Redzi, komentējošajā žurnālistikā nav tāda jēdziena. Manuprāt. Un tas, ko es darīju vienmēr, — es savā raidījumā nodalīju komentāru no ziņām. Es vienmēr liku titrus, ka tas tagad ir viedoklis. Es pat nesaucu to par komentāru, jo komentāram es tomēr uzlieku nopietnākas prasības. Bet paužot viedokli kā žurnālists, kā pilsonis, kā vienkārši cilvēks varu izteikt savu personisko pieredzi, savu subjektīvo viedokli par dažādām lietam. Un man nešķiet, ka žurnālists to nedrīkst darīt. Turklāt es vienmēr centos to arī sabalansēt ar pretējo viedokli, jo pie komentāra bija arī reportāža, kur tika uzklausītas abas puses. Un tikai pēc tam es varēju izteikt savu viedokli.

Nu un no tevis prasīja noteiktu domas virzienu?

Nē, nebija tā, ka pieprasīja. Ziņu dienesta direktore pati ir kļuvusi par situācijas ķīlnieci. Jo, kad strādāja Vladislavs Andrejevs, ļoti talantīgs žurnālists, Milana Sverdlika vienmēr bija spiesta viņam piekrist. Uz to brīdi TV5 arī piederēja Rietumu investoriem, kuriem Latvijā nebija nedz politisko, nedz arī ekonomisko interešu — viņi vēlējās attīstīt mediju biznesu. Un politiskā neatkarība mums ļāva būt par žurnālistiem. Un arī Sverdlikas kundzei nebija iemesla rīkoties citādāk. Un visi tie vārdi, ka mēs esam brīvi, neatkarīgi, ka mēs esam gandrīz vai vienīgā redakcija, kur žurnālists var godīgi pildīt savu darbu, — visus šos lozungus atbalstīja arī viņa. Bet, kad īpašnieki nomainījās, nomainījās arī intereses. Un viņa ir kļuvusi par ķīlnieci. Un jāsaprot, ka viņa tak’ nevarēja pēkšņi atnākt un pateikt — viss tagad darām citādāk. Tāpēc viss tika darīts ļoti uzmanīgi, ļoti pieklājīgi.

Kas mainījās?

Bija mēģinājums piespēlēt man sižetu, kas būtu par labu PCTVL. Šādus lūgumus es kategoriski noraidīju. Tad priekšvēlēšanu laikā bija runas ļoti maigā formā, ka nebūtu vēlams “aiztikt” Saskaņas centru un Ušakovu. Šādu pagriezienu es neuzskatīju par traģēdiju, jo sevi neuzskatu par patiesības pēdējo instanci, turklāt man neviens neaizliedza aptaujāt ekspertus, cilvēkus par šo tēmu.

Tas nozīmē faktiski apiet šādu vadības politiku.

Un tas bija kompromiss. Jo aiziet varēja vienmēr. Lai runā eksperti, nevis es, piemēram. Bet situācija saasinājās, kad pirms vēlēšanām Saskaņas centrs saprata, ka vairs nebūs bezierunu līderis. Man bija komentārs par Rīgas domes lēmumu ļaut pensionāriem bez maksas braukt sabiedriskajā transportā, kas, protams, bija Ušakova priekšvēlēšanu solis. Kad es to pateicu arī ēterā, mani izsauca direktore un teica, ka pašlaik tas nav pieļaujams. Es mēģināju saprast, kāpēc. Viņa atbildēja, ka viņa ir tikpat nebrīva kā es. Es nezinu, kas viņai lika to darīt. Bet situācija saasinājās. Un tad mēs gatavojām reportāžu, kurā Invalīdu biedrība kritizēja to pašu Rīgas domes lēmumu, jo atšķirībā no pensionāriem invalīdiem neatļāva braukt bez maksas. Korespondente zvanīja Ušakova preses sekretārei Anna Kononovai, lai uzzināt Ušakova viedokli. Bet pēc minūtes Ušakova vietā mums piezvanīja Milana Sverdlika. Iespējams, Kononova zvanīja viņai pa tiešo. Mums tik jautāts, vai mēs atkal taisām kādu riebeklību par Ušakovu. Es viņai mēģināju paskaidrot, ka tā ir reportāža, nevis mans viedoklis vai komentārs. Ir invalīdu viedoklis un mēs vēlamies dot iespēju izteikties Ušakovam, kā to pieprasa žurnālistikas standarti. Tad Sverdlikas kundze mēģināja mani apiet — mēģināja sazināties ar korespondentu, lai viņu ietekmētu — pamainītu tekstu u.t.t. Tā bija sestdiena. Un svētdien es saņēmu no viņas īsziņu, ka esmu atbrīvots no ētera uz nedēļu.

Bet kāpēc tad tu paliki vēl strādāt? Bija taču acīmredzams, ka tas nav iespējams tādā gadījumā.

Jā, es sapratu, ka tās ir beigas. Bet es negribēju pats iet prot. Jo es ļoti mīlēju savu darbu. Es mīlēju to, ko darīju. Tāpat kā daudzi žurnālisti, kas joprojām tur strādā. Kas dara daudz vairāk nekā to, par ko viņiem maksā. Es negribēju to visu zaudēt. Turklāt Milanas Sverdlikas dēļ. Tāpēc es aizgāju pie juristiem, kas man paskaidroja, kam ir jānotiek, lai mana atbrīvošana no ētera būtu likumiska. Arī Sverdlika konsultējās ar juristiem un saprata, ka ir pieļāvusi kļūdu. Jo, lai atbrīvotu no ētera, ir jābūt nopietnam iemeslam. Kādu iemeslu viņa varēja norādīt? To, ka reportāža met ēnu uz Ušakova gaišā tēla?

Bet Latvijā taču bieži dzirdam — kas maksā, tas arī pasūta mūziku. Daudziem komercmediju vadītājiem ir tieši tāda izpratne par žurnālistiku. Kā tu uz to skaties?

Rupji sakot, pozitīvi. Nu ja ne pozitīvi, tad vismaz neitrāli. Mēs visi zinām, kas ir privātuzņēmums. Ir arī tāds labs krievu izteiciens — хозяин – барин jeb saimnieks ir kungs Dieva dēļ! Es tāpēc saku, man nebūtu nekādu pretenziju, ja TV5 mani izsauktu un teiktu — Ignatjev, tu traucē saņemt naudu no tāda un tāda politiķa. Vai nu tu piekrīti, vai nepiekrīti kompromisam. Bet, kad es nācu strādāt uz TV5, man solīja, ka es varēšu strādāt pēc visiem normālajiem žurnālistikas principiem. Taču pēc tam man bija sajūta, ka mani mēģina pataisīt par prostitūtu, tajā pašā laikā mēģinot izdarīt tā, lai es turpinu izskatīties pieklājīgi.

Kas, tavuprāt, notiks tālāk?

Ir zināma problēma. Saskaņas centrs tā vai citādi kontrolē lielāko daļu no informācijas lauka, kurā „dzīvo” krievvalodīgā auditorija. Cik saprotu, tas ir bijis viņu mērķis. Domāju, vēl trakāk būs, kad saskaņa iekļūs valdībā un apvienības tēla spodrināšana būs vajadzīga kā nekad iepriekš. Mediji vēl vairāk kļūs par propagandas līdzekli. Bet te slēpjas risks pašam Saskaņas centram. Dzenoties pēc kvantitātes, viņi zaudē kvalitāti. Viņi jau nav spējīgi paskatīties uz sevi ar skaidrām acīm, viņi zaudē politiskās diskutēšanas iemaņas, jebkuru kritiku uztverot kā kāda apmaksātu provokāciju.

Bet ir vēl viena svarīga lieta. Krieviski runājošie pilsoņi pārvēršas par reālu politisko spēku. Un to droši vien izmantos politiskie konkurenti, mēģinot ielauzties Saskaņas centra informatīvajā telpā, lai, ja ne dabūtu krievu vēlētāju, tad vismaz iedragātu saskaņas pozīcijas. No žurnālistikas viedokļa raugoties, medijiem, kuru īpašnieki uzņemsies tādu lomu, protams, tas nenāks par labu. Un šādos medijos man vietas nevar būt. Bet labā ziņa ir tāda, ka vismaz auditorijai būs nedaudz bagātāks politisko viedokļu piedāvājums.
_______________________________

*Saimnieks – kungs un pavēlnieks (krievu val.)