Raksts

Elizabete – kaķis uz nokaitēta skārda jumta


Datums:
25. marts, 2011


Autori

Aigars Bumburs


„Pasauli veidoja nebeidzama sekvence, kurā slavenības tika aizstātas ar citām slavenībām – gluži kā lētas koka lelles, kas savietotas cita citā – vien dzemdējot no jauna līdzības, tik niecīgākas un mazāk pārliecinošas, par tām, kas ir bijušas pirms tam,”

— Kevins Brokmeijers, Iluminācija.
***
Elizabetes Teilores sirds neizturēja. Un trešdien agri no rīta mūs pameta pēdējā lielā Holivudas leģenda. 79 mūža gadi. 8 kāzas. No tām – divas ar Ričardu Bērtonu. Nospēlētas vairāk kā 60 kino un televīzijas lomas. Divu oskaru īpašniece. 14 reizes bijusi uz žurnāla Life, un vismaz 24 – uz People vākiem. Vairāk pa 70 reizēm ievietota slimnīcā, kur vairākas reizes pārdzīvojusi baumas par savu drīzo galu. Bet pa 6 gadiem ir pārspējusi pārdzīvot sava The New York Times nekrologa autoru. Un, visbeidzot, liekas, ka ir dzīvojusi mūžīgi, tā pat kā Kleopatra. Par kuras atveidošanu saņēma rekordlielu summu – vairāk par 1 miljonu dolāru. Teilore bija patiesi spoža un arhetipiska zvaigzne. No „Kaķa uz nokaitētā skārda jumta” līdz pat „Kam ir bail no Virdžīnijas Vulfas?”

Lai kā man nepatīk bez sarkasma kabināt (pa pašmāju modes gaņģi) izvazāto birku, tā tomēr būs jāliek pie šīs aktrises vārdiem, proti, Elizabete Teilore bija modes ikona. Šoreiz bez tā i neiztikt.

Tā ir pieņemts, ka lielās tirāžās iznākošās avīzes (kurām ir nekrologu rakstīšani veltītas nodaļas un žurnālistu komandas) jau uz priekšdienām sagatavo un noglabā ievērojamu cilvēku biogrāfijas, dzīves gājumus un piemiņas. Jo, ja nu… Jo, ja nu pienāk tā neizbēgami liktenīgā diena, kad atkal kādam iestājas šahs, mats un gals. Kad medijiem ir jāsacenšas par pikseļpasaules uzmanības minūtēm. Jābūt pirmajiem, kas padod slikto vēsti un iekasē tās radīto uzmanības trafiku. Bet atgadās arī kuriozi. Tā modes industrijas laikraksts The Women’s Wear Daily desmit gadus glabāja jau sagatavotu Īva Senlorāna nekrologu (trausla dzīve caurvija šo augstās modes metru), bet dienā, kad dizainers aizgājis mūžībā, mapīte ar tekstuālu viņa dzīves gājumu bija paņēmusi atvaļinājumu un nozudusi no redakcijas ļaužu acīm. Žurnālistu komandai nācies rakstīt visu no jauna.

Bet, kad sanāk nomirt par agru (pirms vēl nekrologs ir gatavs) kā tas dažreiz gadās jaunām (un izlaidīgām) zvaigznēm. (Jeb sarkastiski runājot: kad jau atkal tiek piemirsts, ka rosolu negatavo no mājās rodamās zāļu aptieciņas satura, bet gan no Doktordesas un leduskapī atrodamiem pārtikas pārpalikumiem.) Tad gan žurnālistiem tiek sagādāts stresa pilns vakars – līdz deadline sit pa pirkstiem vai redaktors no gaidīšanas zaudē savaldību. Bet žurnālisti nav šī bloga ieraksta varoņi, tā ir nelaiķe Elizabete Teilore.

Ak, šī vecā, labā Dāma – ar slēptu un neslēptu sirmumu uz pieneņpūkainās galvas, ar šķeltiem paipala olas lieluma dārgakmeņiem ap kaklu, ar to naivo bērnu grāmatu rakstnieču smīnu; un ar klēpju sunīti un kaudzi glabātiem noslēpumiem – gluži vai zapšu burku vietā. Lūk, tādu es pēdējā desmitgadē viņu caur medijiem iepazinu. Kaut glancētajās vācelītēs un kustīgajās bildēs mēs redzam seksīgu bruneti ar kupliem matiem, ar labi viņas smilšu pūksteņa figūrai pieguļošām kleitām, ar mežonīgi dziļi atsedzošām krūšu daļām un mēli kā pašam velnam, kam pa spēkam ir šķaidīt vīriešu ego un likt viņiem (gan pašas atveidotajām varonēm) ciest un ciest un vēlreiz ciest. Vanity Fair pagājušajā gadā uz vāka nodrukāja skaistuma pilnbriedā iemūžinātu, jau jaunības dienās tapušu aktrises portretu (žurnālam tak labi ir jāpārdodas!). Uz tā vāka lasītājs tika kacināts ar jaunu un smeldzīgu Teilores un Bērtona mīlasstāsta pieteikumu. Jau atkal! Abi Teilores tēli man nelīmejas kopā, tāpēc ar interesi pie pāris pēcpusdienas kafijas krūzēm pārlasu zinošāku cilvēku spriedumus.

The New York Times modes kritiķe Ketija Horina sāk savu piemiņas rakstu bez aplinkiem: „Viņa bija īsa. Viņai nebija pasaules labākās kājas, kādas piemīt seksa simboliem, kāda arī viņa nebija.” Un pēc tālākā uzskaitījuma, ka Teilore nav ne elegantā Odrija Hepberna, ne izmeklētā Greisa Kellija, seko meditatīvs stila prēmējums – Elizabete Teilore bija tā, kas neizlikās sabiedrības priekšā.

„Viņa bija sieviete ar instinktu un ar gandrīz trakām kaislībām,” raksta Horina. „Visiem redzot viņa nesāja savus netikumus, tā pat kā savus tikums. Viņas valdzinājums izrietēja ne jau no iespējamās slavas vai no skaistuma, bet gan no nežēlīgās sievišķības.”

Tā ir persona, kura savas septiņas pēdējās dzīves dekādes aizvadīja lielā preses uzmanībā. Ričards Brodijs iekš The New Yorker raksta, ka „viņa pārāk ātri izauga, daudz par agru dzīvoja, un bija laikmeta un tabloīdu sensāciju upuris.” Ar savu dzīvesveidu Elizabete Teilore presei sagādāja pamatīgu darbu. Un ar savu popularitāti – ienesa AIDS fondam vairāk par 100 miljoniem dolāru. Viss pārējais ir viena vienīga zvaigžņu cienīga ilūzija. 1985.gadā AIDS labdarības ballē aktrise kādam žurnālistam sacīja: „Ja tev ir slava, šis ir veids kā to likt lietā.”

Tāpēc var apgalvot, ka līdz ar Elizabeti Teilori oficiāli nobeidzas tā nostaļģiskā Holivudas zelta paaudze, kuru var vien retrospekcijās vai dziļā vakara nostaļģijā ieslēgt ar pulti un satelītā mēģināt saganīt. Kaut piemēram vērojot šo „brēcošās lauvas” jeb MGM klasikas kanālu. Bet ir vērts padomāt, ko labu viņa mums atstāja. Galvenokārt, protams, jau filmas. It sevišķi lielisko „Virdžīniju Vulfu.” Modes pasaule Elizabeti Teilori atcerēsies un pieminēs kaut vien dēļ viņas pamatīgās dimantu rotu kolekcijas (viņa šajā sakarā izdeva arī grāmatu) un smaržām. Viņa savus juvilierizstrādājumus ne tikai glabāja, bet arī regulāri nēsāja, pretstatā mūdienu Holivudas zvaigznēm, kuras pārsvarā tikai aizņemas akmentiņus uz attiecīgo sarkanpaklaino vakaru.

Man par pārsteigumu pasaulē ir vēl daudz cilvēku, kuri vēlas atdot savu naudu lai smaržotu pēc Britnijas Spīrsas, Hales Berijas vai Šenajas Tvenas. Un gluži tā pat – smaržot pēc leģendāras Holivudas zvaigznes, kuru ir portretēji pats Vorhols un gluži vai pielūdzis nelaiķis Maikls Džeksons. Pasaulē vēl pastāv iespēja iepūst smaržu mākonīti „White Diamonds” zem savas aus ļipiņas un kādu mirkli ost pēc Elizabetes Teilores. Banāli, bet komerciāli ļoti veiksmīgi. Elizabetes Teilores smaržas īsā laikā kļuva par parfimērijas „zelta bedri.” Starp citu, Teilores parfīms bija pirmā modernā slavenību smarža, tā tapusi astoņdesmitajos gados sadarbībā ar luksusa kosmētikas un parfimērijas zīmolu Elizabeth Arden.

Par aktrisi ir sarakstītas neskaitāmas biogrāfijas, izsapņoti neatmināmi sapņi un spriestas nebeidzamas domas. Šeit ir vēl viena.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!