Foto: Aigars Bumburs

Man ir draugs, kurš periodiski un regulāri savā [i]facebook[/i][i][/i] profila statusā jau gadiem secina vienu un to pašu domu. Un tā izskatās šādi: “[Jebkurš kalendārais mēnesis] ir pilns ar sūdiem.” Viņš nav ne īsti rupeklis, ne arī pesimists. Tāpēc vien patapināšu viņa domu un teikšu, ka marts varēja būt labāks. Labāks pasaulei. Modes nozarei. Un mums visiem.

Modes industrijā šis mēnesis aizsākās ar epopeju. (Un kādam ar to arī beidzās). Pēc antisemītiskas retorikas lietošanas Džons Galiāno tika atlaists no Christian Dior modes nama. No tajā ieņemtā radošā direktora amata. Un tagad, jau pēc spožās karjeras – 15 modes namā aizvadītiem gadiem – grūti izmazgājams traips rotā viņa nākotni.

„Traips” radās, kad augstās modes metrs ar telefona video tika iemūžināts puskrēslas gaismā vientuļi sēžot pie galdiņa citkārt modistu un geju tik iecienītajā bārā La Perla, Parīzes vēsturiskajā ortodoksālo ebreju rajonā – Marē kvartālā, kur mitinās modes delikatešu veikali un atrodas mājvieta arī paša dizainera personīgajiem apartamentiem. Tur, no šī pusgadsimta vecā vīra mutes, kura galvu un gaumi sedza maigi rozā platmale, aizlietā balsī tika atdota mīlestība Ādolfam Hitleram un nīsts pie blakus galdiņa vēl neidentificētas personas izskats, sakot, ka “tādiem cilvēkiem nevajadzētu dzīvot.” Un viņu vecākiem vajadzēja būt „nogāzētiem”. Tā apgalvoja Kristiāna Diora darba mantinieks – zinot vai nezinot – ka šī izlolotā nama dibinātāja māsa Otrā pasaules kara laikā tika deportēta uz Buhenvaldes koncentrācijas nometni. Kā raksta The New York Times, 42 sekundēs pēc video noskatīšanās tika pieņemt lēmums par Galiāno atlaišanu.

Skandāls atstāja redzamus pēdu nospiedumus gan nozarē, gan ārpus tās – izcīnot savu vietu starp satraucošajām ziņām, kuras galvenokārt nāca no nemieros pārņemtajām arābu valstīm, un nokļūstot uz The New York Times pirmās lapas, visbeidzot, palika pat „pašmāju lauķenes” komentāra nesmādēts. “Esmu saniknots, ka tā vispār varēja notikt,” Karls Lāgerfelds teica industrijas laikrakstam The Women’s Wear Daily, jo “šis jautājums vairs nav pat – vai [Galiāno] to tiešām tā teica. Attēls ir palaists pasaulē. Tā ir šausmīga bilde priekš visas modes, jo tagad [cilvēki] domās, ka ikviens modes mākslinieks, un visa mode ir tāda. Un tas ir tas, kas šajā stāstā padara mani traku.”

“Ja es būtu zinājis, ka ļaunas antisemītiskas frāzes noved pie bezmaksas ceļojumiem uz Promises [rehabilitācijas centru Malibū], būtu vokāli vairāk žēlojies par vecmāmiņas klimpu zupu,” tādus secinājums pēc kārtējām ziņām par dizaineru došanos uz rehabilitācijas klīnikām, kuras atrodas eksotiskās vietās, izdarīja Ņujorkas jaunais rakstnieks Martins J. Marks, kādā no saviem Twitter vietnes ierakstiem.

(Džons Galiāno pēc skandāla pirmajām dienām devās ārstēt alkoholismu uz kādu klīniku Arizonā. To viņam mudinājuši darīt draugi – Keita Mosa (2007.g. kokaīna skandāls) un Naomi Kembela (neskaitāmi skandāli). Vēl pagājušogad, Hāgas Tribunālā priekšā Kempbelai nācās šķetināt interesantu afēru, un mēģināt atspēkot faktu, ka zinājusi, ka no kara noziegumos apsūdzētā bijušā Libērijas vadītāja Čārlza Teilora viņa 1997.gadā ir saņēmusi dāvanā „asiņainos dimantus,” kurus viņa Tribunāla priekšā ģērbusies kremīgi baltā Azzedīna Alaia kostīmā nosauca par „neglīta paskata oļiem” (jo ir pieradusi savā dzīvē redzēt tikai jau labi apstrādātus dārgakmeņus) un šos ir atdevusi Nelsona Mandelas vārdā nosauktā bērnu fonda vadītājam.)

Modernās tehnoloģijas un pikseļpasaules radītās iespējas rada arī galvassāpes. Katrā gadījumā – šīs iespējas neļauj vairs slaveniem dizaineriem nepamanītiem atrasties uz ielas žvingulī.

Par daļas sabiedrības raustīšanos dusmu konvulsijās vēl nesen parūpējās slavenā amerikāņu dizainera Keneta Kola bēdīgi slavenais pikseļpasaules atgadījums, kad ne ar pārāk sensitīvu roku viņš februāra sākumā atļāvās Twitter vietnē „pajokot,” ka miljoni protestētāju Kairas ielās ir sacēlušies, jo “baumo, ka viņi ir dzirdējuši par to, ka mūsu jaunā pavasara kolekcija ir pieejama internetā.” Par 140 zīmēs ietilpstošo „joku” dizaineram nācās pamatīgi atvainoties.

***

Varenajam mēnesim pār marta kailajām koku galotnēm ritot, raiti ritēja skumjas runas par kāda cita dizainera mentālām problēmām, kuras kopā ar Galiāno antisemītisma atstātajām sekām izgaismoja pēdējo Parīzes modes nedēļu. Un industrija vien baumu līmenī šķetināja – vai dizainers atrodas vai neatrodas mentālā institūcijā. Par iemesliem tika minēti gan tradicionālie gadījumi: nervu sabrukums un narkotikas, gan jaunais nozares vīruss – paaugstinātais spiediens no nama vadības, kas pašlaik modes industrijā kā mūžīgi melnais ir modē, jo, kas galu galā ir tas, kas ir liedzis dizaineram nobeigt savu kolekciju un ierasties uz modes skati. Es neminēšu dizaineru vārdā, jo nav vēl šīs runas oficiāli apstiprinātas (vai noliegtas). Ir vien medijos rasti nebeidzami izteikumi un sākušies anonīmu avotu plūdi. Tik teikšu vienu – viņa radītās džinsu bikses ļoti atbilst šai The New Yorker karikatūrai. Pārējais, lai paliek Google un Dieva rokās.

***

Šomēnes mūs pārsteidza slavenais itāļu dizaineru tandēms no Dolce & Gabbana. Pat dubultīgi. Mēneša sākumā tika paziņotas sliktas modes vēstis (priekš pašmāju odiozajiem D&G jostu cienītājiem?) – otrās modes līnijas slēgšana jau nākamās rudens/ziemas sezonas beigās. D&G tiks iepludināta galvenajā apģērbu līnijā, kas neviļus liek mums prātot un uztraukties par to siksnu un burtoto sprādžu nākotni. Bet jau no jauna pagājušās nedēļas beigās parādījās ziņas, ka pār dizainera dueta galvām karājas, ja ne gluži Damokla zobens, tad iespējama tiesvedība par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas lielos apmēros. Kā jau atkal steidz ziņot The New York Times, itāļu medijos šis notikums netiek nemaz tik daudz apspriests, jo prese baidās no varbūtējām represijām jeb sekām – izņemto reklāmu izskatā. “Daži dizaineri avīzes vērtē tā pat kā restorānus,” kāds anonīms izdevējs „Pelēkajai Lēdijai” skaidroja situāciju, jeb “tu nemaksā rēķinu, ja slikti esi barots.”

Un runājot par citām sekām. Šodien sākas četrpadsmitais Riga Fashion Week. Pasākums uz kuru man ir atteikta akreditāciju. Par iemesliem norādot vien adresi pikseļpasaulē uz Mediju akreditācijas noteikumiem, bet nenorādot uz kuriem no noteikumiem mana klātbūtne šajā pasākumā neatbilst rīkotāju noteiktajiem reglamentiem. Tai pašā laikā uz mana galda stāv gan ielūgumi, gan arī (bet ne uz galda) draugu un kolēģu piedāvāti pavadoņa statusi. Jo neviens man nav teicis vai licis manīt, lai nenāku, vai ka neesmu tur gaidīts kā viesis. Un sliktāk kā kļūt par sava raksta klišeju diez vai man sanāks. Varbūt kādam rodas pamatots jautājums – priekš kam man tas viss vajadzīgs? Atbilde ir vienkārša – tas ir darbs. Jau nākamnedēļ ir plānots raksts par abām Rīgas modes nedēļām, kuras ir sasolījušas sabiedrībai daudz un šajā sasodītajā mēnesī notiek ar divu nedēļu starpību.

***

Bet nobeigsim ar kaut ko skaistu, kādēļ es arī piekritu rakstīt šo bloga ierakstu. Un devu tam nosaukumu „The Devil & Grace”. Tie ir divi interesanti modes industrijas portretējumi, kas pēdējā mēnesī ir aplaimojuši redzesloku un ko es mudinu jums (un Jums) noteikti izlasīt.

Viens no rakstiem ir par amerikāņu Vogue redaktori Annu Vintūru (pēc viņas tēla ir tapis fiktīvais romāns un filma The Devil Wears Prada). Viņa aizgājušajā nedēļas nogalē rotāja laikraksta The Wall Street Journal glancētā žurnāla WSJ. vāku. To ir bildējis Mario Testino. Raksta autors atklāj Vintūras profilu ar interesantu salīdzinājumu, proti, ar slaveno un smalko modeli Dovimu pie ziloņiem jeb nelaiķa Ričarda Avedona 1955.gadā bildēto modes fotogrāfiju. Dovimai mugurā ir Christian Dior satīna kleita, kas darināta pēc Īva Senlorāna skices (kad viņš vēl tik tikko sāka strādāt pie Diora). Man liekas, ka joks slēpjas tajā, ka šī ikoniskā fotogrāfija (kas ir pretnostatīta Annas Vintūras pēdējām modes lapām) ir tapusi 50.tajos priekš Harper’s Bazaar – Vogue ilggadējā konkurenta. Abi žurnāli ilgus gadus bija kā pretpoli, caur kuru izvilkto asi griezās visa modes pasaule. Bet, protams, tas rakstā nav minēts. Vēl runājot par konkurenci, tā ir arī cīņa starp Rūperta Mērdoka WSJ. un The New York Times ne tik seklo naudas bedri – glancēto T Style Magazine. Pēdējam ir jauna redaktore – Sallija Singera, kura bez greiziem skatieniem no saviem kolēģiem nu nekādi nevarētu uz vāka uzlikt Annu Vintūri, jo vēl pa visam nesen strādāja par žurnāla Vogue modes ziņu un rakstu redaktori.

Un otrs portrets ir iespiests Intelligent Life, kas iznāk zem The Economist lietussarga. Tas ir par Greisu Kodingtoni – ilggadējo žurnāla Vogue radošo direktori. Ja esat redzējuši RJ Kultera dokumentālo filmu (2009.g.) par to kā tapa visu laiku visresnākais amerikāņu Vogue numurs jeb The September Issue, tad jūs (un Jūs) labi zināt, kur mājo īstā žurnāla dvēsele. Šogad Greisai paliek 70. Un tiek rakstīts viņas memuārs. Tās līdzautors ir Džejs Fīldens – jaunais Town&Country redaktors, kura mājās pagājušā gada beigās izcēlās ugunsgrēks un līdz ar mitekli nodega gandrīz visa viņa iedzīve. Pēc ugunsgrēka Fīldens laikrakstam The Women’s Wear Daily apgalvoja, ka viņa pirmā prioritāte bija izvest sveikā no ēkas sievu un bērnus, bet otrā – paglābt topošās grāmata manuskriptus.

„Mode nav tikai kleitas,” tā savā profilā atklāj Greisa Kodingtone, bet arī „tas – kā mēs iekārtojam savas mājas un savu dārzus. Ko mēs ēdam un dzeram.” Un tas, laikam, arī šoreiz ir viss.