Kad aiz loga ainavu sāk muļķot lapkritis un krustnagliņas ienirst siltās sārtās dzirās, mode mums grasās parādīt nākamo bikini. Un caurspīdīgus šifona svārkus. Vasaras kokteiļkleitas. Somas, kas nosauktas īsos sieviešu vārdos! Sandales. Baltas bikses.(Mēs tam esam gatavi.)

Jā, rīt jau atkal sākas nežēlīgais modes maratons. Industrijas bites un lapsenes aus kājās savus džimmijus čū un manolo blanikus un bruņosies ar aifoniem, blekberijām un 140 zīmēs labi ietērptu sarkasmu, lai dotos uz Linkolna centru—Ņujorkas modes nedēļas oficiālo šovu vietu. (Šajās dienās Ņujorkā tiks prezentētas vairāk kā 200 skates.) Un nākamajās nedēļās tiks apskrietas un aplidotas atlikušās modes metropoles, lai ievāktu 2012. gada pavasara/vasaras sezonas ražu.

“Es šo modes maratonu nesaprotu,” šonedēļ vienā no britu Karaliskās Operas namā notiekošajiem Deloitte Ignite vakariem teica runu vienmēr tik šarmantais runātājs un Lanvin nama radošais direktors Albērs Elbazs. “Šodien no dizaineriem sagaida lielāku, labāku, ātrāku un—šajās dienās—arī lētāku darba izpildi. Dziedātājs var pamest savu arodu tad, kad viņš vai viņa ir radījis desmit lieliskas dziesmas. Režisors var beigt strādāt tad, kad viņš vai viņa ir radījis piecas pārsteidzošas filmas. Rakstniekam vajag uzrakstīt trīs lieliskas grāmatas. Tagad palūkosimies uz dizaineriem—viņi rada no sešām līdz astoņām kolekcijām gadā, un lielākai daļai dizaineru ir 20 gadu ilga karjera, tāpēc man—šajā laikā—būtu jārada aptuveni 250 kolekcijas. Pat Danielle Stīla nespētu uzrakstīt 250 grāmatas.”

Skatoties uz amerikāņu rakstnieces un viņas daiļo meitu apetītēm pēc augstās modes delikatesēm, es domāju, ka Stīla spētu pat visas 300 sarakstīt, bet ne par to ir šis stāsts.

Modes industrija paģērē daudz. Un dizaineri nogurst un sadeg kā visi citi. Džons Galiāno sāka dzert un pārvērtās antisemītiskā monstrā. (Viņa nedienu sakarā jau rīt būs zināms tiesas spriedums, un Galiāno ir paziņojis, ka klātienē to neklausīsies.) Citi lietoja vai lieto, vai vēl tikai lietos narkotikas. Rehabilitēsies un sāks dzīvi no jauna.

Kā tovakar teica Elbazs: “Tu sāc saprast, kāpēc daži dizaineri dara dīvainas lietas, kāpēc daži dizaineri runā ar sevi, jo tev ir jāatrod veids kā ar to tikt galā.” Pēc runas par narkotiku nelietošanas—ou, tās viņš mīlētu, ja lietotu, un, visticamāk, kļūtu ne tikai par narkomānu, bet arī par dīleri, jo ir ebrejs—sekoja citas anekdotes, kuras britu Vogue ir savā mājas lapā rūpīgi atreferējis.

“Es neapmeklēju ballītes, jo es bildēs izskatos šausmīgi. Mans patvērums ir televīzija. Tā priekš manis ir kā meditācija.”

* * * * *

Vēl pagājušajā nedēļā, kad pikseļpasaulē uzgāju jauno, skaisti neveiklo Lanvin klipu, un par to nočiepstējos, saņēmu pretī gudrus prāta mezglus no drauga, franču modes un cepumu entuziasta. Proti, tā esot “modes pasaulei tik principiālās kārtu hierarhijas subversija.” Un, ka “runa nav par lūzuma punktu, bet drīzāk par simptomu līdzās sadarbībai ar H&M u.c. soļiem “modes demokratizācijas” virzienā.” Diskusiju iekš 140 zīmēm nācās ātri pārtraukt, jo tā bija nonākusi ļaunos ūdeņos. Tā no jauna lika prātot par ļaužu tieksmi piegriezt visu pēc vienas pamata piegrieztnes un kā jau Latvijā—ietērpt savu domu Rīgas Laika cienīgos vārdos. Bet šķiet, ka priekš Elbaza vienkārši vajag lielāka izmēra sirds atvērtību.

Albēram Elbazam piesiet elitāra, totalitāra vai buržuāziska paskata birku ir neiespējami. Tā pat kā viņa izredzētā statusu modē nonievelēt. “Man ir bijusi neticama veiksme strādāt ar labākajiem biznesā,” kā pagājušajā mēnesī rakstīja amerikāņu Harper’s Bazaar galvenā redaktore Glenda Beilija, kurai novembrī apritēs 10 gadi, kas sabūti šajā glancētajā amatā (un šo gadu sakarā tūlīt iznāks bilžu grāmata, bet par to būs drusku vēlāk atsevišķs raksts). Viņa turpināja: “Albērs Elbazs todien noīrēja autobusu, lai ierastos visi: no Lanvin direktora līdz pat apkopējai, jo priekš 2007. gada marta portfolio bija dota redakcijas direktīva, ka katram dizaineram jāparādās ar cilvēkiem, kas viņus atbalsta un inspirē.” Lai arī Elbazs pagājušajā rudenī pielika savu roku, lai paflirtētu ar H&M, kas viņam diezgan labi arī sanāca, mode priekš viņa nekad nav bijis statusa un varas apliecinājums, lai arī rezultāts un cenas var daudzus maldināt. Lieki piebilst, ka tās nav sevišķi “demokrātiskas.”

* * * * *

Bet septembris ir arī festivālu mēnesis. Notiek Telluraidas (ja pareizi latviskoju) un Venēcijas filmu festivāli. Un pašmāju Arsenāls un Baltijas Pērle aicina kinomīļus uz tumšām zālēm, lai nozustu uz neatminamām stundām—vai pat dažos gadījumos uz dienām un nedēļām—un tiktu pie labi sarkanām acīm. (Tās uz divām nedēļām būs modē.)

Man pirmais Arsenāls bija 2000. gadā. Tās izskaņā es biju tik noguris no filmu skatīšanās, ka aizmigu Kinogalerijā pie kādas gruzīnu filmas un lielāko tās sižeta daļu aizvadīju savos sapņos. Atceros, ka tas vakars afišā bija apzīmēta kā pasaules pirmizrāde un pats režisors sniedza īsu runu pirms seansa un kāds perkusionists uzmanīgi rībināja bungas, un ka cilvēks baltās drānas stāvēja ar seju pret daudzstāvu māju masīva. Pēdējais sižets notika filmā, bet vairāk gan neprasiet.

Dēļ filmām, kuras būtu jāredz, es nākamajā Arsenāla laidienā sastrīdējos ar draugu un mēs pat līdz Ziemassvētkiem nesarunājāmies. Tolaik caurumi starp seansiem tika pa dienas gaišo daļu aizpildīti Kronvalda parkā ar aizvakardienas ziņām no International Herald Tribune un Sūzijas Menkesas modes nedēļas reportāžām. Un pievakarē—Kongresa nama foajē ar svaigāko avīzes laidienu, kas pēc sešiem vakarā bija jau pieejams preses tirdzniecības vietās. (Bet ne katru dienu!) It kā toreiz nevarēja internetā to izlasīt ātrāk un par brīvu. Bet…

Baltijas Pērle šogad atdod godu labākajām modes mākslas filmām (kā Roberta Oltmena “Pret-a-porter”) un pēdējām dokumentālajām (no kurām stipri iesaku Pjēra Tortona pagājušā gadā tapušo filmu “Yves Saint Laurent, L’amour fou”).

Bet tas, kas nebūs šajā festivālā, ir šī žanra (ja tā var teikt) svaigākā filma, kura šonedēļ tika izrādīta Venēcijas un Telluraidas filmu festivālos. Tā ir dokumentālā filma par viena no lielākajām inspirācijām modes vēsturē—Diānu Vrīlendu. Ekstraordināru sievieti, kas 25 gadus aizvadīja amerikāņu Harper’s Bazaar modes redaktores ādā un pagājuša gadsimta sešdesmitajos tika aizvilināta uz žurnālu Vogue.

Filmas “Diana Vreeland: The Eye Has to Travel” režisore ir viņas mazdēla sieva. Tajā ir daudz laka biedru atmiņu (no Veruškas līdz pat Andželikai Hjūstonei) un fragmenti no sen tapušām intervijām. Jau pirmās …recenzijas ir novērtētējušas filmu diezgan pozitīvi.

Par Vrīlendi, kura kopš 1989. gada vairs nav starp mums, oktobrī iznāks jauna bilžu grāmata. Viņa ir reiz teikusi veidus vārdus: “Ja tev būs stils, tas palīdzēs tev nokāpt pa kāpnēm. Tas palīdzēs no rīta tev piecelties. Un tas ir dzīvesveids. Bez tā tu esi nekas. Un es šeit nerunāju par daudz drēbēm.” Kaut viņa pati nereti ieradās redakcijā ģērbusies vienā un tajā pašā brūnajā kleitā. Tā bija viņas darba uniforma. (Bet nelieciet man stāstīt par viņas koptajiem nagiem.)

Par šo savādo leģendu ir izdotas vairākas grāmatas (tai skaitā autobiogrāfija “Allure”) un uzņemta satīra 1957.g. mākslas filmas veidolā (Funny Face), bet līdz šim man vismīļākā ir Džona Īstena 2001. gadā izdotā grāmata “Diana Vreeland: Bazaar Years,” kurā ir iekļauti simts “Why Don’t You…?” padomi, ko viņa sāka žurnālam rakstīt 1936. gadā, kad valsts vēl atradās Lielās depresijas varā. Daži ieteikumi ir absurdi, bet reti, kad tie neliek lasītājiem gardi smieties. Šoreiz ar tiem, ne politiku, šeit beigsim.

“Kāpēc Tev neatcerēties—cik mēdz būt garšīgi šampaniešu kokteiļi pēc tenisa vai golfa spēlēm? Pat vidējas kvalitātes šampanietis tam labi der.”
Un “lai viņš neizaugtu par cilvēku ar provinciālām domām, kāpēc Tev neuzgleznot pasaules karti uz sava dēla istabas sienām?”