Foto: Felipe Alonso
Partiju priekšvēlēšanu programmas atspoguļo to, ko vēlas dzirdēt vēlētājs, kas ir noguris no cīņas ar birokrātiju un grib mazākus valsts pārvaldes izdevumus.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL) un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.
Pēc mitoloģiskajiem “treknajiem gadiem” un tiem sekojošās lejupslīdes un starptautisko aizdevēju prasības veikt strukturālās reformas, publiskā pārvalde ir ne tikai padarīta par vienu no lielākajiem resursu patērētājiem un valsts budžeta ēdājiem, bet arī par vienu no galvenajiem ekonomiskās lejupslīdes izraisītājiem. Šādā situācijā jebkurai politiskajai partijai var būt kārdinājums saviem potenciālajiem vēlētājiem solīt samazināt publisko pārvaldi[ 1 ] kā universālo plāksteri pret jebkurām kaitēm. Protams, pēc vēlēšanām gan šādi solījumi tiek piemirsti, jo nu pie varas tikušajām partijām ir vajadzīgs pārvaldes aparāts, lai veiktu garlaicīgo rīcībpolitiku izstrādes un ieviešanas darbu.
Par labu atklātai politisko partiju vēlmei samazināt pārvaldes aparātu strādā arī gadsimtos nostiprinājies sabiedriskais viedoklis, ka publiskā pārvalde ir visnotaļ slikta un nejēdzīga parādība, tāpēc nākotnes vārdā izskaužama. Turklāt pirms vēlēšanām biežāk nekā visparastākajā pelēkā rudens dienā politiskās partijas jūtas vienotas ar sabiedrību un saprot ikviena sabiedrības locekļa bailes, neizpratni un mulsumu ikreiz, kad ir jāpaceļ telefona klausule, lai zvanītu uz kādu iestādi, vai jādodas tikties ar ierēdni. Kādus parastais iedzīvotājs iedomājas cilvēkus, kuri atbild telefona klausules otrā galā vai ar kuriem jātiekas? Latvijā par to pētījumi nav veikti. Bet amerikāņu pētnieki ir noskaidrojuši, ka tādos brīžos sabiedrības parastajam cilvēkam liekas, ka runā ar „ar čūskām, haizivīm vai bezkrāsainām mazām zivtelēm”[ 2 ]
Abstrahējoties no mītos balstītiem uzskatiem par publiskās pārvaldes ļauno būtību, ir jāpieņem, ka publiskā pārvalde ir valstij nepieciešams izpildvaras administratīvais aparāts. Un, lai šis administratīvais aparāts atbilstoši strādātu, laiku pa laikam ir nepieciešami uzlabojumi. Latvijas gadījumā pēcvēlēšanu valdībai un Saeimai veicamo uzdevumu liste publiskās pārvaldes jomā nav dikti gara, bet kripatiņu gribas vajadzēs, lai tiktu galā ar aizsāktajām un visdziedinošāko spēku apveltītajām strukturālajam reformām, gan arī lai celtu publiskās pārvaldes spējas un prasmes aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā (ES). Turklāt nākotnes skatījums par publisko pārvaldi ir jāveido, gan ņemot vērā esošo situāciju (zems uzticēšanas līmenis publiskajai pārvaldei[ 3 ] ), gan arī izvirzot skaidru mērķi par publiskās pārvaldes lomu modernā valstī.
Publiskās pārvaldes modelis
Publiskās pārvaldes attīstība ir bijusi gan savulaik politiski prioritārs, gan arī pelts jautājums, likvidējot kādu ministriju. Tāpēc Latvijas publiskā pārvalde līdz šim ir būvēta, nevis saprotot pašmāju vajadzības, bet gan reaģējot uz ārējiem norādījumiem, piemēram, gatavojoties iestāties ES vai ievērojot starptautisko donororganizāciju norādījumus par nepietiekamo administratīvo kapacitāti. Turklāt papildus ārējiem norādījumiem politiķi un arī paši ierēdņi dažādos laikos ir centušies Latvijā “importēt” dažāda veida jauninājumus, kas gan visbiežāk nav iedzīvojušies Latvijas situācijā vai arī ir radījuši nepatīkamus pārsteigumus gan sabiedrībai, gan pašiem politiķiem, piemēram, bēdīgi slavenie vadības līgumi. Rezultātā Latvijas publiskā pārvalde ir kā mehāniski sakompilēts robots, kuram katra ķermeņa daļa ir no citas rūpnīcas vai pat galaktikas.
Taču nekad vēl nav bijis tik svarīgi izvēlēties publiskās pārvaldes modeli. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka to ātrāk nevarēja izdarīt šīs pašas partijas vai arī tām nebija saprašanas, kā to darīt. Bet gan tāpēc, ka starptautisko donoru un pašmāju sociālo partneru un politiķu reizēm tik apnicīgā dīkšana par strukturālajām reformām ietver ne tikai mehānisku iestāžu skaita samazināšanu un budžeta griešanu, bet savā būtībā radikālu sistēmas pārbūvi. Vienkārši runājot, esošajam robotam daudzas detaļas ir vienkārši jānomaina pret citām, atbilstošākām un kvalitatīvākām. Bez tam publiskajai pārvaldei beidzot par visiem laikiem ir jāpasaka, ka tā ir vienots organisms, nevis kā līdz šim, kad viena roka nezināja, ko dara otra. Nav svarīgi, kā vienotais publiskās pārvaldes modelis tiks nosaukts — par vienotu civildienestu vai vienotu pārvaldi —, bet svarīgi, lai tas aptver visus pārvaldes līmeņus — kā centrālo pārvaldi, tā pašvaldības. Visu pārvaldes līmeņu ietveršana vienotā sistēmā veicinātu šīs sistēmas integritāti no rīcībpolitiku ieviešanas perspektīvas. Ja vēl gan uz centrālo pārvaldi, gan pašvaldībām attiecinātu vienādus amatpersonu kontroles un atbildības principus, tad, šķiet, skandālu par nesaimniecisku rīcību būtu pulka mazāk.
Reforma reformas galā
Lai arī šis nav tieši ar publisko pārvaldi saistīts jautājums, bet vienreiz tomēr Saeimai un valdībai būs jāvienojas, ka atsevišķās nozarēs veiktās administratīvās reformas nedrīkst notikt vienas nozares feodālisma gaismā. Nozaru, piemēram, veselības, izglītības, lauksamniecības, iestāžu teritoriālais pārklājums un izvietojums ir veidots, nerēķinoties nedz ar reālu infrastruktūru, nedz pašvaldību robežām, nemaz nerunājot par iedzīvotāju iespējām nokļūt līdz attiecīgajai iestādei. Rezultātā var apgalvot, ka nozarē ir notikusi reforma, tikai vairāku nozaru pieejas administratīvo iestāžu izvietošanai reģionos nav iespējams salāgot. Atliek vien cerības, ka daļēji nozaru feodālismu izdosies lauzt ar „vienas pieturas aģentūru” ieviešanu, bet arī — tikai tad, ja izveidotā aģentūra, kiosks vai punkts (neatkarīgi no nosaukuma) tiks balstīts starpnozaru pieejā.
Paliek tikai viens neatbildēts jautājums — vai politiskās partijas vispār vēlēsies realizēt visu augstāk minēto, jo partiju priekšvēlēšanu programmas atspoguļo to, ko vēlas dzirdēt vēlētājs, kas ir noguris no cīņas ar birokrātiju un grib mazākus valsts pārvaldes izdevumus. Un, ja nevar apsolīt konkrētas, no birokrātu rokām un kabatām izrautas naudas summas, tad var apsolīt birokrātu attieksmes maiņu — „mazās zivteles” pārvērst par cilvēkiem. Tas arī tiek solīts.
_____________________