Foto: Achmad Ridzki Noviansyah
Ja nemainīsies izpratne par žurnālistu profesionālās darbības un informācijas avotu aizsardzības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, kādam nākotnē var rasties vēlme demonstrēt represīvo varu pret neērtas informācijas publiskošanu.
Policijas veiktā kratīšana steidzamības kārtībā raidījuma De facto žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, izmeklējot no VID sistēmas noplūdušo datu publicēšanu, ir izraisījusi Latvijas žurnālistu sašutuma vētru. Saprotami, jo Ilze Nagla, šķiet, ir pirmā Latvijas žurnāliste, kuras dzīvoklī veikta kratīšana, izmeklējot lietu, kas ir saistīta ar žurnālistes profesionālo darbību.
Daļa sabiedrības nosoda policijas rīcību, taču interneta komentāri un aptaujas liecina, ka ir arī tiesībsargājošo institūciju atbalstītāji. Šīs sabiedrības daļas viedokli atspoguļo sekojošs komentārs interneta portālā Delfi: „Jā, bet likumpārkāpēji un datu bāzu apzadzēji ir jāatklāj un jāaiztur. Žurnālists, protams, var sadarboties ar noziedzniekiem, bet nekādas diplomātiskās imunitātes žurnālistam nav. Žurnālists ir tāds pats ierindas pilsonis kā visi pārējie.”
Policijas vadība kā pamatojumu savām darbībām min Kriminālprocesa likumu un publiskajā retorikā arī pauž netiešas norādes, ka žurnālisti nav kāda īpaša kasta, kas nebūtu pakļauta izmeklēšanas darbībām.[1] Šāda viedokļu dažādība radīja ierosmi aplūkot plašāk žurnālistu profesionālās darbības un to avotu aizsardzības nepieciešamību un regulējumu citās valstīs.
Sabiedrības intereses
Patiesība šajā gadījumā nav melna vai balta, un, kā apliecina citu valstu prakse, var būt gadījumi, kad policijai ir tiesības pārmeklēt žurnālista dzīvesvietu un tiesai prasīt žurnālistam atklāt informācijas avotus. 2010. gada 7. maijā Kanādas Augstākā tiesa lietā, kurā laikraksts National Post interešu konfliktā apsūdzēja kādreizējo valsts premjerministru Žanu Kretjēnu (Jean Chretien), atzina, ka žurnālistiem nav absolūtu tiesību neatklāt savus avotus izmeklēšanas procesā, taču šādas aizsardzības nepieciešamība ir jāvērtē katrā konkrētajā gadījumā.[2] Tomēr vienlaikus tiesa uzsvēra nepieciešamību izvērtēt nozieguma sabiedrisko bīstamību iepretim sabiedrības interesei aizsargāt žurnālistu informācijas avotus. Tāpat tiesa norādīja uz izmeklējošās jeb pētnieciskās žurnālistikas ieguldījumu valsts institūciju atbildības un darbības caurskatāmības nodrošināšanā.
Latvijas policijas veiktā kratīšana žurnālistes dzīvoklī steidzamības kārtībā, nesaņemot tiesneša sankciju, un policijas vadības publiskajā telpā paustais viedoklis, ka, lemjot par kratīšanas veikšanu, žurnālistes profesionālā darbība nav bijusi svarīga, vedina domāt, ka policija diez vai ir vērtējusi sabiedrības intereses žurnālistu profesionālās darbības aizsardzībā un šāda lēmuma ietekmi uz žurnālistu darbību nākotnē. Tādēļ žurnālistiem ir pamats zvanīt trauksmes zvanu par preses brīvības apdraudējumu Latvijā. Ar pēdējo gan nedomāju kādas masveida organizētas kampaņas pret masu mediju pārstāvjiem, bet tiesību piemērotāju izpratnes trūkumu par preses lomu un sabiedrības tiesībām uz informāciju demokrātiskā sabiedrībā. Drošības policijas ierosinātā krimināllieta pret Ventspils augstskolas lektoru Smirnovu[3] un viņa aizturēšana par viedokļa paušanu vēl ir pavisam nesenā atmiņā, taču vai iespēja mācīties no kļūdām ir izmantota?
Žurnālistu protests šoreiz vērtējams ne tikai kā žurnālistu vēlme pasargāt savus amatbrāļus no līdzīgām tiesībaizsardzības iestāžu darbībām un nodrošināt iespējas pilnvērtīgi īstenot presei uzticētās funkcijas, bet skatāms arī no sabiedrības tiesībām saņemt informāciju par tai būtiskiem jautājumiem. Šis aspekts, kā arī žurnālistu pienākums sabiedrībai šādu informāciju sniegt ir viens no pamatprincipiem, kuru vairākkārt uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).[4] Jau par klasiku kļuvušajā lietā Goodwin v. The United Kingdom tiesa norāda, ka „žurnālistu avotu aizsardzība ir viens no pamatnosacījumiem preses brīvībai,” jo „bez šādas aizsardzības informācijas avoti var atturēties atbalstīt presi sabiedrības informēšanā par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.”[5] Vienā no jaunākajiem spriedumiem lietā Financial Times and others v. The United Kingdom ECT atkārtoti atzīmē stindzinošo jeb atturošo efektu, ko preses brīvībai rada lēmums par žurnālista avota atklāšanu.[6] Tiesa ir noraidījusi valdības argumentu, ka no laikrakstiem pieprasītie dokumenti nesniedz tiešu atsauci uz informācijas avotu, bet varētu novest pie avota identificēšanas tikai pēc rūpīgas dokumentu izpētes. Kā uzsver tiesa, „atturošais efekts rodas jebkurā situācijā, kas rada priekšstatu par žurnālistu līdzdalību anonīmā avota identifikācijā.”[7] Turklāt konkrētajā lietā bija skaidrs, ka informācija tika pieprasīta ar mērķi atklāt žurnālistu avotu.
Īpaši likumi avotiem
Šos principus, kas izriet no ECT prakses, ir jāņem vērā arī Latvijas tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem, piemērojot Kriminālprocesa likumu vai jebkuru citu Latvijas tiesību normu. Šobrīd nav iespējams interpretēt Kriminālprocesa likumu vai Krimināllikuma normas atrauti no Latvijas Satversmē ietvertajām pamattiesībām un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem un to piemērošanas prakses.
Varētu argumentēt, ka Latvijā ar žurnālistu avotu aizsardzību viss ir kārtībā, jo tā ir nostiprināta Preses likuma 22. pantā un izriet arī no Satversmes 100. panta. Taču, kā pētījumā par žurnālistu avotu aizsardzību pasaulē norāda starptautiskā nevalstiskā organizācija Privacy International, daudzās valstīs tiesībsargājošajām institūcijām līdzīgas normas izdodas apiet, veicot žurnālistu noklausīšanos un kratīšanu plašsaziņas līdzekļu birojos un žurnālistu mājās. Tas iespējams, jo ne visās valstīs pastāv īpaša tiesiskā aizsardzība attiecībā uz kratīšanu, kas vēsta pret plašsaziņas līdzekļiem.[8] Tādēļ, lai nodrošinātu žurnālistu iespējas informēt sabiedrību par tai būtiskiem jautājumiem un aizsargātu žurnālistu informācijas avotus, vairākas Eiropas valstis ir pieņēmušas īpašus tiesību aktus. Šāds tiesiskais regulējums nostiprinātu preses brīvības garantijas un padarītu skaidrāku tiesisko regulējumu arī Latvijā.
Piemēram, Francijas parlaments pavisam nesen pieņēma likumu Par anonīmo avotu aizsardzību. Tas paredz žurnālistu tiesības neizpaust savus informācijas avotus, kā arī izvirza papildus prasības attiecībā uz kratīšanas veikšanu pret plašsaziņas līdzekļiem vai žurnālistiem.[9] Likums gan pieļauj atkāpes, ja to prasa sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Ierobežotākas iespējas tiesībaizsardzības iestādēm prasīt žurnālistiem atklāt informācijas avotu vai veikt kratīšanu paredz Beļģijas 2005. gada likums Par žurnālistu avotu aizsardzību.[10] Šī likuma izstrādāšanu rosināja ECT spriedums lietā Ernst and others v. Belgium,[11] kurā tiesa atzina, ka Beļģija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, nenodrošinot pietiekamas garantijas žurnālistu avotu aizsardzībai. Likums nosaka, ka izņēmuma gadījumos tiesnesis var uzlikt par pienākumu izdevniecības pārstāvjiem vai žurnālistiem atklāt informācijas avotu, ja vienlaikus ir izpildīti trīs priekšnoteikumi. Pirmais — informācija attiecas uz noziegumu, kas rada nopietnus draudus vienas vai vairāku personu fiziskai integritātei. Otrais — pieprasītā informācija ir vitāli svarīga šī nozieguma atklāšanai. Trešais — šo informāciju nav iespējams iegūt jebkādā citā veidā. Izņemot gadījumus, kad pastāv iepriekš nosauktie apstākļi, likums arī aizliedz veikt tādas izmeklēšanas darbības kā kratīšana, telefonsarunu noklausīšanās, informācijas izņemšana attiecībā uz datiem, kuri ir saistāmi ar informācijas avotu.[12]
Pļāpīgie miliči
Piemēri, kad žurnālistu profesionālā darbība un informācijas avoti tiek apdraudēti, nav tālu jāmeklē. Šī gada aprīlī Krievijas laikraksts The New Times nopublicēja rakstu Omona vergi.[13] Tajā vārdā nenosaukti Maskavas speciālās uzdevuma vienības miliči redakcijai pauda viedokli par vadības nelikumībām: ierindas personāla „iznomāšanu” privāto kotedžu un „likumīgo zagļu” apsardzei, kā arī par izcenojumiem kādas firmas biroja pārņemšanai un līdzīgiem darījumiem. Speciālo uzdevumu vienības vadības atbilde uz publikāciju bija tūlītēja. Tika ierosināta krimināllieta pret laikrakstu par nepatiesas informācijas izplatīšanu un tika nopratināta žurnāla redaktore. Viņa publiski atklāja, ka izmeklētāju galvenā interese ir bijusi noskaidrot avotu, no kura žurnāls saņēmis informāciju. Izmeklētāji arī lūdza izsniegt atļauju kratīšanai žurnāla birojā. Ja žurnālistu informācijas avoti tiks atklāti, tuvākajā nākotnē diez vai kāds uzdrošināsies informēt sabiedrību par nelikumībām milicijas specvienībā.
Līdzšinējā tiesību aizsardzības iestāžu prakse neliecina, ka šāds scenārijs varētu notikt Latvijā. Taču, ja nemainīsies izpratne par žurnālistu profesionālās darbības un informācijas avotu aizsardzības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, kādam nākotnē var rasties vēlme demonstrēt represīvo varu pret neērtas informācijas publiskošanu arī šādos gadījumos. Ar žurnālistes Ilzes Naglas dzīvokļa kratīšanu saistītie lietas apstākļi pagaidām nav līdz galam skaidri. Taču iepriekš grūti izskaidrojamie policijas lēmumi, lai ierobežotu vārda brīvību Ventspils augstskolas lektora Dmitrija Smirnova lietā un žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās apliecina, ka preses pārstāvju rosinātā diskusija par tiesību aktu un to piemērošanas izmaiņām ir nepieciešama. Emocionālā gaisotne un priekšvēlēšanu periods gan liek būt uzmanīgiem, jo pārdomātus un ilgtermiņā vērstus lēmumus būs iespējams pieņemt, tikai saprotot problēmas būtību un iesaistot diskusijā visas ieinteresētās puses.
_________________________
[1] Latvijas radio 2010. gada 13. maija ziņu dienesta komentārs „Eksperti: Policija, iespējams, ir pārkāpusi Satversmi” un intervija Latvijas Radio ar Valsts policijas vadītāju Valdi Voinu 2010. gada 14 maijā. Pieejama: http://www.latvijasradio.lv/zinas/g00183.htm
[2] Lietas fakti saistās ar 2001. gadā izdoto rīkojumu laikrakstam National Post izsniegt anonīmi saņemtus un, iespējams, viltotus bankas aizņēmuma dokumentus, pamatojoties uz kuriem, žurnāls izvirzīja versiju par toreizējā Kanādas premjerministra Žana Kretjēna (Jean Chretien) interešu konfliktu un iesaistīšanos, lai nodrošinātu bankas aizņēmuma saņemšanu kādam hotelim. Plašāka informācija par tiesas spriedumu pieejama: http://icedtrish.com/2010/05/08/canada-drops-the-ball-on-journalistic-source-protection/
[3] Ventspils augstskolas pasniedzēju Dmitriju Smirnovu policija aizturēja, jo viņš publiski pauda viedokli par lata devalvāciju, iesakot tautai turēt savu naudu citās valūtās.
[4] ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 41. punkts.
[5] ECT 1996. gada 27. marta spriedums lietā Goodwin v. United Kingdom, 46. punkts. Šajā lietā žurnālists no sava informācijas avota ieguva ziņas par kādas kompānijas finansiālajām problēmām. Šīs ziņas bija balstītas uz kompānijas iekšējiem dokumentiem, kuriem bija slepenības statuss. Pamatojoties uz kompānijas argumentiem, ka to publiskošana mazinās klientu uzticību un radīs kompānijas bankrotu, Lielbritānijas tiesas pieņēma lēmumu par publicēšanas aizliegumu un pienākumu žurnālistam atklāt informācijas avotu. Par atteikumu atklāt avotu žurnālistam tika piespriests 5000 mārciņu liels naudas sods. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka risks kompānijas darbībai tika novērsts, aizliedzot informāciju publicēt, un lēmums par informācijas avota atklāšanu nevar tikt pamatots ar tādiem papildus mērķiem kā, piemēram, kompānijas vēlmi atmaskot nelojālo darbinieku, ņemot vērā vitāli svarīgās sabiedrības intereses žurnālistu avotu aizsardzībā.
[6] ECT 2009. gada 15. decembra spriedums lietā Financial Times Ltd. And others v. The United Kingdom, 70. punkts. Šajā lietā ECT atzina, ka Lielbritānijas tiesas ir pārkāpušas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, uzliekot par pienākumu vairākiem vadošajiem laikrakstiem izsniegt Beļģijas alus ražošanas kompānijai dokumentus. Tajos žurnālistiem tika sniegta konfidenciāla informācija par kompānijas darbībām, lai pārņemtu Dienvidāfrikas alus ražošanas uzņēmumu. Dokumentu saņemšana ļautu kompānijai visdrīzāk atklāt anonīmo informācijas avotu.
[7] Turpat.
[8] David Banisar, Silencing sources: An International Survey of Protections and Threats to Journalistic Sources. Pieejams: http://www.privacyinternational.org/article.shtml?cmd[347]=x-347-558384
[9] Corentin Wauters, New bill on protection of sources „imperfect,” say French journalists. Pieejams http://www.ejc.net/magazine/..
[10] Beļģijas likuma „Par žurnālistu avotu aizsardzību” teksts ir pieejams: http://www.ifj.org/en/articles/belgium–draft-bill-on-protection-of-sources
[11] ECT 2003. gada 15. jūlija spriedums lietā Ernst and others v. Belgium. Lietas pamatā bija četru Beļģijas žurnālistu sūdzība par policijas amatpersonu plaši veiktajām kratīšanām laikrakstu birojos un žurnālistu mājās, izmeklējot krimināllietu pret Beļģijas tiesu varas un policijas amatpersonām par informācijas noplūdi vairākās sabiedrībā plaši apspriestās krimināllietās.
[12] Beļģijas likuma „Par žurnālistu avotu aizsardzību” 5. pants.
[13] Барабанов Илья , Аронов Никита, Рабы ОМОНа, Бойцы ОМОНа рассказали, в чем суть бизнеса под названием “охрана общественного порядка”. Pieejams: http://newtimes.ru/articles/detail/14721