Foto: pulpolux
Grieķijas jautājuma risināšanas ilgums norāda uz pareizā signāla nosūtīšanu citām finanšu krīzes rezultātā cietušajām valstīm Eiropas Savienībā. Jau kādu brīdi notiek t.s. manevri – no vienas puses vērojam ES „stingrā policista” nostāju, un otras – faktiski maksātnespējīgas valsts centienus dažādos veidos atrast pēc iespējas „nesāpīgāku” izeju.
Grieķijas finanšu situācija jau krietnu laika sprīdi ir viens no galvenajiem diskusiju objektiem pasaules finanšu tirgos. Neskatoties uz to, ka šajā valstī ir tikai apmēram 10 miljoni iedzīvotāju, Grieķijas problēmas risinājums ietekmēs arī visas Eirozonas stabilitāti. Ir skaidrs, ka dažām, arī lielākām Eiropas valstīm potenciāli var rasties ievērojamas finansiālas grūtības. Tomēr, vēl nozīmīgāk ir saprast, ka Grieķijas problēmu risināšanas veids kalpos par ļoti svarīgu signālu citām valstīm. Tas arī ir galvenais izskaidrojums – kāpēc salīdzinoši nelielā Grieķija piesaista sev tik daudz uzmanības.
Vērojot neprognozējamo notikumu attīstību, ārvalstu finanšu notikumu komentētāji neskopojas ar asprātībām, piemēram, atzīmējot, ka pagājušās nedēļas laikā Grieķija ir mainījusi savu statusu no izglābtas līdz bankrotējušai ātrāk, nekā jūs varat izrunāt vārdu „Papandreu”[ 1 ]. Iespējams, ka ironija šeit ir nevietā, tomēr šis citāts visai precīzi atspoguļo valdošo neziņu par tālāko notikumu attīstību. Kaut arī, rakstot šīs rindas, šķiet, ka bēdīgi slavenais Grieķijas referendums, kas tik ļoti saviļņoja pasaules finanšu tirgus, visticamāk nenotiks, tomēr varam būt droši, ka dažādi negaidīti pavērsieni mūs sagaida arī turpmāk.
Tā kā likmes ir augstas, notikumu vērotājiem arvien biežāk rodas jautājums – vai risinājuma ilgstošā meklēšana nozīmē, ka to var arī neatrast? Šeit būtu vērts atgādināt, kas notiek ar Eiropas Savienības ekonomiku kopumā. Atšķirībā no Latvijas, kuras straujās ekonomiskās izaugsmes laikā katastrofāli pasliktinājās ārējās tirdzniecības bilance, vienlaicīgi pieaugot privātā sektora parādam (tā daļu vēlāk bijām spiesti apmaksāt ar valsts budžeta starpniecību), Eiropas Savienība, pateicoties lielākā eksportētāja – Vācijas un dažu citu valstu pūlēm, kopumā saglabā sabalansētu ārējās tirdzniecības bilanci. Tātad – Eiropas un arī eirozonas krīzes risinājums drīzāk ir jāuztver kā Eiropas iekšējais jautājums. Proti, lai finansētu nesamērīgi lielu importu, Eiropas Savienībai kopumā nav jāaizņemas nauda no citām pasaules valstīm. Tomēr tajā pašā laikā jāatceras, ka Eiropas budžets nav vienots. Atšķirīgas ekonomiskās situācijas dažādās dalībvalstīs var nozīmēt, ka risinājumi ir visai sarežģīti no politiskā viedokļa. Ja mēs vienkāršojam šos faktus, tad drīzāk problēmas būtība skanētu šādi – kura(s) no veiksmīgākajām ES valstīm eksporta jomā būs gatavas sniegt savu finansiālo palīdzību Eiropas vienotās valūtas un, iespējams, pat Eiropas vienotības idejas saglabāšanai?
Šķiet, ka Grieķijas jautājuma risināšanas ilgums norāda uz pareizā signāla nosūtīšanu citām finanšu krīzes rezultātā cietušajām valstīm ES iekšienē. Ir skaidrs, ka Grieķija pati pārskatāmā nākotnē nespēj tikt galā ar saviem parādiem (to zinājām jau pirms gada un pat agrāk). Ir zināms, ka daļu parāda gatavs norakstīt ir arī privātais sektors (t.i. Eiropas bankas). Tajā pašā laikā Vācija un citas vadošās Eiropas valstis nedrīkst ļaut Grieķijai no maksātnespējas izkļūt pārāk viegli. Tas radītu motivāciju arī citām Eirozonas valstīm ignorēt sagaidāmos konsolidācijas pasākumus, un cerēt uz parādu norakstīšanu. Tādejādi tiktu radītas vēl lielākas problēmas nekā tās ir ar samērā nelielo Grieķiju. Šādā apburtajā lokā jau kādu brīdi notiek manevri – no vienas puses vērojam „stingrā policista” nostāju, un otras – faktiski maksātnespējīgas valsts centienus dažādos veidos atrast pēc iespējas „nesāpīgāku” izeju. Par nelaimi Grieķijai, Eiropa šobrīd īsti nevar atļauties Atēnām viegli tikt vaļā no saviem parādiem, jo, šķiet, ka arī citi (un ievērojami lielāki) domino kauliņi jau ir krišanas gatavībā. Visticamāk Grieķija tuvākajā laikā būs spiesta izbaudīt vismaz daļu no tiem konsolidācijas pasākumu blakusefektiem, ar kuriem jau labi pazīstami ir Latvijas iedzīvotāji – bezdarba pieaugums, radikāla izdevumu samazināšana, emigrācija…
Latvijas skatījums
No Latvijas viedokļa situācijas risinājums Grieķijas un citu parādu gūstā iekļuvušo Eiropas valstu jautājumā sniegtu atbildi uz jautājumu par to, kā nākotnē tiks risinātas iespējamās problēmas eirozonā. Starptautiskā aizdevuma programma Latvijā tika izveidota ar mērķi iestāties eirozonā 2014.gadā. Tobrīd tas nozīmēja ļoti radikālus fiskālās konsolidācijas pasākumus vairāku gadu garumā. Neiesaistoties detalizētā diskusijā par šo pasākumu ietekmi uz tautsaimniecību, varam secināt, ka fiskālie pasākumi lielā mērā ir īstenoti. Tomēr šāda situācija arvien vairāk var pastiprināt skepsi par eiro ieviešanas nepieciešamību. Citiem vārdiem sakot – Latvijas vidējais vēlētājs drīz arvien biežāk uzdos jautājumu – cik ilgi pēc iestāšanās eirozonā man būs jāmaksā par to, lai citu eirozonas dalībvalstu iedzīvotājiem budžeti būtu jākonsolidē mazāk? Lai skeptisko vēlētāju pārliecinātu, ļoti labi varētu palīdzēt kāds pozitīvs signāls no „stingrā policista”. Tomēr līdz šim indikatīvie signāli par pieejamo finansējumu nākamajam plānošanas periodam no 2014.gada pagaidām nešķiet daudzsološi.
Kad krīze būs beigusies…
Noslēgumā nonākam pie galvenā jautājuma, uz kuru atbildi ES vēl arvien turpina meklēt. Kādā veidā nodrošināt, lai Grieķijas (un dažu citu valstu) bēdīgā pieredze neatkārtotos? Šis ir fundamentāls jautājums – ja kādai no esošajām problēmvalstīm ļaus salīdzinoši viegli izkļūt no šīs situacijas, palielināsies risks, ka vēl citas valstis vēlēsies iet šo pašu ceļu, šantažējot „finansiāli sekmīgākās” valstis. Tas būtu skaidrs ceļš uz eirozonas sabrukumu. Risinājumu varianti no daudzu dalībvalstu viedokļa diemžēl nav pārāk vilinoši. ES stingrāka kontrole pār dalībvalstu budžetiem, iespējams, pat pilnīga fiskālās suverenitātes zaudēšana. Vai šāds ceļš ir savienojams ar neatkarīgu valstu pastāvēšanas ideju Eiropas Savienībā ? Vai visas Eirozonas dalībvalstis ir gatavas uz daudz ciešāku integrāciju? Alternatīva pieeja būtu orientēta uz stingrākas disciplīnas īstenošanu katrā dalībvalstī. Tomēr, fiskālās disciplīnas likumu pieņemšana un stingra ieviešana valstu līmenī var būt nepietiekams solis, jo galavārds tomēr paliek nacionālo parlamentu rokās. Ja eirozona ir ilgtermiņa projekts, tad, neskatoties uz pašlaik pieaugošajām iekšējām pretrunām, agri vai vēlu Eiropai būs jāturpina virzība uz vienotas ekonomiskās telpas principu ieviešanu. Un tas automātiski nozīmēs arī pakāpenisku suverenitātes zaudēšanu fiskālās politikas jomā.