Foto: Richard Rutter
Ja politiskā partija ir baudījusi varas saldo garšu, jo vairāk publiskās pārvaldes darbinieku vēlas būt ne tikai biedri pie varas esošajā politiskajā partijā, bet arī grib pretendēt uz likumdevēja krēslu.
Nedēļu pirms vēlēšanām, pārlūkojot kandidātu sarakstus, intereses pēc sāku rēķināt, cik daudz publiskās pārvaldes darbinieku[ 1 ] kandidē uz Saeimu. Tiesa, varbūt rēķināt kandidātu parādus, uzkrājumus un īpašumus būtu bijis interesantāk un saistošāk, jo tā ar salīdzināt deputātu kandidātu turīgumu un padomāt, kur, nez’, viņi tādu naudu ņēmuši? Taču šajā gadījumā manas intereses pamatā bija vienkārša ziņkārība, lai pārbaudītu apgalvojumu, ka, tiklīdz kāda politiskā partija ir varas — ir ievēlēta parlamentā, veido valdību vai vismaz piedalās valdības veidošanā —, tā palielinās publiskās pārvaldes darbinieku proporcija starp šīs partijas deputātu kandidātiem. Droši vien skeptiskāks cilvēks varētu novīpsnāt un teikt — kas tur liels, ja birokrāts kandidē! Principā, nekas liels jau nav, tikai dažas sakarības gan lec acīs.
Salts aprēķins un veiksmes vilnis
Tātad, zemāk esošajā tabulā ievietoju datus[ 2 ] par 9. un 10. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātiem — valsts pārvaldes un pašvaldību darbiniekiem, kuriem ir bijusi un patlaban ir vēlme izmēģināt laimi iekarot Saeimu.
Šķiet, dati tomēr apstiprina sākotnējo pieņēmumu — ja politiskā partija ir baudījusi varas saldo garšu, jo vairāk publiskās pārvaldes darbinieku vēlas būt ne tikai biedri pie varas esošajā partijā, bet arī grib pretendēt uz likumdevēja krēslu. Šādu tendenci var novērot Saskaņas centram, kura „valdīšana” Rīgas domē uz Saeimas vēlēšanām „pievelk” birokrātus, iespējams, cerībā, ka iepriekšējo pašvaldības vēlēšanu veiksmes vilnis kandidātus ieskalos parlamentā. Arī ZZS ir pievilcīga birokrātu acīs — arī šīs partijas kandidātu rindās ir pulka birokrātu. Turklāt ZZS ir partija, kuras kandidātu rindās ir vislielākā ierēdņu proporcija, kas izskaidrojams gan ar ilgo gozēšanos varas virsotnēs, gan līdzdalību valdībās. Minētais ļauj secināt, ka ZZS gadījumā, kandidāti no birokrātijas rindām nepaļaujas uz Fortūnu, kā to, šķiet, dara SC kandidāti-birokrāti, bet gan vairāk paļaujas uz zināmu prognozējamību, ko izstaro partijas līdzšinējās sekmes, nodrošinot sev dažas vietiņas likumu kaltuves namā. Visbeidzot, arī Vienotība ir papildinājusi savas rindas ar duci kandidātiem-birokrātiem.
Lai arī ZZS un SC rindas ir pakuplinājuši ierēdņi, tas gan nav lāgā atstājis pozitīvu ietekmi uz attiecīgo politisko partiju programmu kvalitāti, jo, raugi, SC vēlas „konsekventi izskaust politisko partiju ietekmi uz valsts un pašvaldību amatpersonām”, bet ZZS sola ”samazināt valsts birokrātiju”. Grūti teikt, ar kādiem instrumentiem SC būs iespējams izskaust partiju ietekmi uz birokrātiju. Savukārt ZZS gadījumā solījumus var izdoties pat izpildīt, jo birokrātija tiek samazināta jau situācijā, ja pat tikai viens ZZS deputātu kandidāts-birokrāts tiek ievēlēts.
Tikai Vienotībai ir izdevies panākt gana visaptverošu un precīzu publiskās pārvaldes jautājumu atspoguļojumu savā priekšvēlēšanu programmā. Iespējams, nākotnes pētījumos būs jāpārbauda šī rudens redzamākais pieņēmums par politiskās partijas priekšvēlēšanu programmas precizitāti un šīs partijas (vai partiju apvienības) biedra atrašanos Ministru prezidenta krēslā.
Tuvu sarkanajai neitralitātes robežai
Kāds vārds jāsaka arī par PCTVL, kuras rindās ir ļoti maz birokrātu. Pieļauju, ka šeit tomēr ir nozīme politiskās partijas ideoloģijai. Starp citu, lai arī nav daudz tādu pētījumu, tomēr savulaik kādā pētījumā tika noskaidrots, ka Latvijas publiskajā pārvaldē dominē latvieši[ 3 ]. Tas arī izskaidro, kāpēc salīdzinājumā ar citām politiskajām partijām, PCTVL rindās ir niecīga birokrātu proporcija. Tiesa, mazais kandidātu-ierēdņu skaits nozīmē arī to, ka PCTVL var būt liegta pieeja tai informācijai, kuru saņem partijas, kurās deputātu kandidātu-birokrātu proporcija ir lielāka.
Īpaša ir apvienība Par labu Latviju (PLL), kas sastāv no TP, kura arī iepriekšējās vēlēšanās startēja ar mazu kandidātu-birokrātu proporciju, un LPP/LC, kurai, savukārt, kandidāti-ierēdņi reiz šķita tīkami. Tagadējā kandidātu-birokrātu proporcija atspoguļo abu apvienības partiju „vidējo aritmētisko” nepieciešamību starp kandidātiem iekļaut arī centrālā un vietējā pārvaldes līmeņa darbiniekus.
Pārsteidzoši ir tas, ka iepriekšējās Saeimas vēlēšanās gan Visu Latvijai! (VL), gan TB/LNNK bija gana plaša kandidātu-birokrātu pārstāvniecība. Turklāt TB/LNNK šī ierēdņu proporcija (piektā daļa uz 9.Saeimas vēlēšanām) ir vērā ņemama. Tiesa, uz 10.Saeimas vēlēšanām šo divu partiju apvienība iet ar krietni mazāku kandidātu-birokrātu daudzumu.
Savukārt, mēģinot atrast pierādījumus tam, vai kādā sarakstā nav uzkrītoši daudz kādas iestādes darbinieku, kuri kandidē parlamenta vēlēšanās, cietu neveiksmi. Vismaz aplūkojot kandidātu sarakstus, nevar apgalvot, ka kāda politiskā partija ir laidusi dziļas saknes kādā konkrētā iestādē. Lai to pierādītu, ir vajadzīgi cita veida pierādījumi. Piemēram, birokrāts, nonācis parlamenta gaiteņos un sastopoties ar garlaicīgo likumu darināšanas procesu, neapjuks, jo ministriju birokrātiem normatīvo aktu radīšana ir ikdiena, bet padotības iestāžu un pašvaldību birokrāti labi pārzina visu likumu un rīcībpolitiku ieviešanas spozmi un postu. Daudz sāpīgāk un nepatīkamām būs tad, ja birokrāts, esot vai neesot politiskas partijas biedrs, sāks izmantot savu iestādi (vai pašvaldību) un darbā iegūto informāciju politiskās partijas interešu aizstāvēšanai. Tad runāt par birokrāta politisko neitralitāti vairs nebūs iespējams.
____________________________
Birokrātijas zivteles pārvērst par cilvēkiem