Foto: Robert Parviainen
Kur šeit ir nobriedušais vēlētājs? Tā ir balsošana par personību, ne politikas virzienu, programmu. Tas ir uzticības balsojums cilvēkam.
Vēlēšanas ir aizritējušas. Ir uzvarētāji, ir zaudētāji — gan starp politiķiem, gan polittehnologiem, gan, protams, arī starp žurnālistiem, kas tieši vai netieši atbalstīja vienu vai otru kandidātu. Viens atbalstīja pārliecības, cits — naudas un citu labumu dēļ. Mūsu gadījumā nav tik svarīgi, kāpēc atbalstīja. Galvenais, ka atbalstīja. Stāsts par nobriedušo vēlētāju, protams, pieder pie uzvarētāju retorikas. Zaudētājiem retorika cita. Tāda, kas operē ar taisnošanos, pat ar zināmu apvainošanos uz šo „nobriedušo” vēlētāju. Bet ko nu par zaudētājiem — guļošos nesit. Runāsim par uzvarētājiem un viņu argumentiem.
Meklējot nobriedušo vēlētāju
Ja šajās Saeimas vēlēšanās nobalsojušo vēlētāju kopumu uzskatām par 100%, tad kur īsti šeit ir atrodams tas politiski nobriedušais, ar kuru polittehnologi nevar manipulēt? Droši vien, ka viņu nav starp tiem 7,6%, kas nobalsoja par apvienību Par labu Latviju (PLL). To atmetam uzreiz.
Vai starp Saskaņas centra (SC) vēlētājiem? Tomēr tad tā dīvaini sanāk — 9.Saeimas vēlēšanās SC līderis Jānis Urbanovičs kandidēja četros vēlēšanu apgabalos, un krustiņu viņa vārdam pretī pielika 23 321 vēlētājs jeb 18,8% no visiem, kam bija tāda iespēja. Savukārt šoreiz viņš kandidēja tikai Rīgā un saņēma 59 021 krustiņu jeb citiem vārdiem — 50,5% SC vēlētāju Rīgā izvēlējās viņu atbalstīt īpaši. Bet vēl tikai dažus mēnešus pirms vēlēšanām krievu elektorāts kā optimālo premjera kandidātu minēja SC Rīgas mēru Nilu Ušakovu, bet par tādu Jāni Urbanoviču gandrīz neatcerējās (Jāņa Urbanoviča kā premjera kandidāta reitinga izaugsmi var vērot 1.attēlā). Atcerējās tikai tad, kad skaidri tika paziņots — Ušakovs ir mūsu mērs, bet Urbanovičs — mūsu premjers. Un kad Vienotība uzsāka savu „aptauju”, pozicionējot premjeru Valdi Dombrovski pretī Jānim Urbanovičam. Tātad būtībā šie krustiņi, šī popularitāte ir kopīgs SC un Vienotības kampaņas veidotāju nopelns, tik bieži minot Jāni Urbanoviču kā iespējamo premjera amata kandidātu. Tātad ar SC vēlētāju briedumu un nemanipulējamību mēs būtu tikuši skaidrībā.
It kā ir kārdinājums apgalvot, ka nemanipulējamais vēlētājs balsoja par Nacionālo apvienību VL!-TB/LNNK. Par to it kā liecinātu apvienības mazākais reklāmas budžets un TB/LNNK kandidātu svītrošana. Un pat TB/LNNK satiksmes ministra Kaspara Gerharda akcija, pametot TV5 studiju, nekā viņam nedeva! Tikai tad ir jājautā, kam šis vēlētājs ir nobriedis? Protesta balsojumam? Tas it kā Latvijas politikā nebūtu nekas jauns, tajā skaitā — arī nacionālistiski noskaņotajā elektorātā — vispirms vienas nacionālistu sejas (LNNK) nomainīja nākamās (TB), un tagad rotācija turpinās. Daudz lielākā mērogā to pašu redzējām 8.Saeimas vēlēšanās, kad parādījās Jaunā laika (JL) fenomens un neskaitāmus krustiņus saņēma partijas līderis Einars Repše, bet politikā ienāca jaunu politiķu plejāde. Arī tā bija netradicionāla kampaņa. Un ik pa laikam ievērojama daļa vēlētāju ir spējusi rīkoties par spīti TV kampaņām. Bet ir taču skaidrs, ka no nacionālās apvienības ir ievēlēti visai neprognozējami politiķi — tik neprognozējami, ka Vienotība nezina, ko ar viņiem pasākt — īsti nevar ne valdībā ņemt, ne aiz borta atstāt.
Varbūt nobriedušais vēlētājs balsoja par Zaļo un zemnieku savienību (ZZS)? Šī apvienība, kuras rīcība kritiskos brīžos kustību ekonomijas ziņā spēj sacensties ar tādu dzīvnieku kā sliņķis, ir klasisks mazākais ļaunums. Un arī tas viss jau daudzkārt Latvijas politikā ir bijis — mazākais ļaunums bija Latvijas ceļš, bet Tautas partija (TP), lai gan ne pārāk sekmīgi, mēģināja pārliecināt, ka viņi ir vēl mazāks ļaunums. Ja šādu mazākā ļaunuma izvēli vēl kombinējam ar naivu ticību, ka „smagos noziegumos apsūdzētais” (pēdiņās nevis tāpēc, ka nebūtu apsūdzēts, bet tāpēc, ka šī frāze kļuvusi par klišeju) ZZS „premjera amata kandidāts” (pēdiņās tāpēc, ka visērtākais statuss viņam ir tieši šāds, nekad nekļūstot par premjeru) Aivars Lembergs ir nevainīgs skauģu nomelnots labais saimnieks, tad laikam līdz politiskajam briedumam būs patālu.
Tad nu paliek tikai viens variants — nobriedušie vēlētāji balsojuši par Vienotību. Galu galā 31%. Un tos krustiņus Dombrovskim 70% no tiem, kam bija iespēja tos pielikt, laikam pielika tīras cilvēkmīlestības dēļ, bez jebkādas polittehnologu un reklāmistu ietekmes.
Tomēr šķiet, ka tā īsti nebūs taisnība — visai precīzi situācijas izmaiņas raksturo 1.attēls. 1000 respondentiem visā Latvijā tika uzdoti jautājumi, kam jābūt Latvijas premjeram un kam nē. Atšķirībā no Vienotības organizētās „aptaujas” ar diviem kandidātiem šeit respondentiem bija iespēja nosaukt jebkuru politiķi — gatavas atbildes viņiem vispār netika piedāvātas. Redzam, ka Valdis Dombrovskis piedzīvojis ievērojamu atpazīstamības kāpumu kā nākamais premjers — pieaudzis gan viņa atbalstītāju, gan neatbalstītāju skaits. Ievērojama daļa no šī pieauguma notikusi vēl līdz vasarai, kad kampaņa nebija sākusies. Un tomēr — arī Vienotības kampaņas ietekme nekādi nebūs noliedzama — septembrī Valdi Dombrovski jau respondenti nosauca biežāk nekā Aivaru Lembergu. Un kampaņa bija īpaša — ļoti plaša tiešā reklāma, kas tika pasniegta kā tautas aptauja. Protams, Jānis Urbanovičs šajā gadījumā bija optimāls „konkurents”. Ja viņa vietā būtu, piemēram, valsts kontroliere Inguna Sudraba vai Nils Ušakovs, rezultāti atšķirtos būtiski, bet ja Aivars Lembergs — Dombrovskis, visdrīzāk, zaudētu.
1. attēls
Tas pats autors — Pauls Raudseps — tajā pašā žurnālā tikai citā rakstā skaidri norāda: „Vienotības sekmes 10. Saeimas vēlēšanās, kurās tā ieguva otru labāko rezultātu atjaunotās Latvijas vēsturē, ir lielā mērā sasniegtas, pateicoties tieši viņa [Valda Dombrovska] personiskajai popularitātei”[ 2 ].
Tad kur šeit ir nobriedušais vēlētājs? Tā ir balsošana par personību, ne politikas virzienu, programmu. Tas ir uzticības balsojums, ja vēlaties. Bet uzticības balsojums cilvēkam — Marsz, marsz, Dąbrowski
Marš, marš, Dombrovski,
No itāļu zemes uz Poliju.
Tavā vadībā
Apvienosimies ar tautu. [ 3 ]. Un šīs nav prezidenta, bet gan parlamenta vēlēšanas. Līdz ar to būtībā var sacīt, ka Vienotības kampaņas veidotāji vienkārši pieņēma spēles noteikumus — vēlētājs balso par personībām. Līdzīgus spēles noteikumus pieņēma arī vairums konkurējošo partiju un pat mediji, savstarpēji sacenšoties, kam sanāks labākas premjeru kandidātu sacīkstes. Spēles noteikumus, savukārt, noteica vidējā vēlētāja izpratne par politiku. Un šī izpratne joprojām centrējas uz labo caru, vadoni vai mesiju — sauciet, kā gribat.
Kad uzvar „mūsējie”
Protams, man ir saprotams, ka citāts, ko izmantoju raksta sākumā, kurā pietrūkst vienīgi „Visu zemju demokrāti, savienojieties!”, ir tikai no konteksta izrauts efektīgs raksta nobeigums. Raksts jau ir par ko citu. Būtībā par to, kā nostiprināt nupat sasniegtos „demokrātijas iekarojumus”. Un Pauls Raudseps piedāvā divas lietas. Pirmkārt, aizliegt politisko reklāmu elektroniskajos medijos. Otrkārt, pastiprināt deputātu piesaisti noteiktiem reģioniem (kas varētu nozīmēt pat 13 vēlēšanu apgabalus) [ 4 ].
Skaidrs, ka Raudsepa kungs ne sliktāk par mani saprot, kā Latvijā ir ar to demokrātijas briedumu. Skaidrs, ka šajās vēlēšanās Vienotība uzvarēja tāpēc, ka tā sanāca — bija labvēlīga daudzu apstākļu sakritība nevis kāds nebūt nobrieduša vēlētāja lēmums. Un līdz ar to skaidrs, ka citreiz tā var vairs nesanākt. Tāpēc arī tiek piedāvāts mehānisms, kā nodrošināt, lai tomēr sanāktu. Vispār jau tas ir ceļš, kādā nāk pie varas diktatori — uzvar demokrātiskās vēlēšanās, nereti pateicoties tām vai citām nejaušībām, un tad pakāpeniski nostiprina savu varu, ierobežojot pilsoņu iespējas uzzināt par tiem vai citiem opozīcijas kandidātiem, kā arī veicot sev labvēlīgas izmaiņas vēlēšanu likumdošanā.
Nedomāju, protams, ka Valdis Dombrovskis ir potenciāls diktators. Pirmkārt, tāpēc, ka viņam tas diez vai būtu vajadzīgs. Taču līderi pagaidām pie mums mainās straujāk par vēlēšanu likumdošanu. Un Valda Dombrovska reitingi nepopulāro lēmumu dēļ var nokristies gada laikā tik strauji, ka viņa vietā neizbēgami nāktu kāds cits.
Reklāmas ierobežojumi ne tikai ierobežo naudas varu politikā. Tie mazina cilvēku iespējas uzzināt. Savukārt vēl izteiktāka Latvijas sadrumstalošana vēlēšanu apgabalos ne tikai piesaista deputātu konkrētam apgabalam, bet arī vēl vairāk pārkāpj vēlēšanu proporcionalitāti. ASV vēsturē jau ir bijuši gadījumi, kad proporcionāli vēlēšanās uzvar viens prezidenta amata kandidāts, taču savdabīgās vēlēšanu sistēmas dēļ ievēlēts ticis cits. Jau 5 vēlēšanu apgabali Latvijā šobrīd var radīt nozīmīgas disproporcijas, taču 13 visdrīzāk šīs vēlēšanas vairs neļaus saukt par proporcionālām.
Nenoliegšu, ka Paula Raudsepa piedāvātie grozījumi principā var sekmēt demokrātiskas kultūras ieaudzināšanu Latvijas vēlētājos un politiķos. Tieši tā — ieaudzināšanu ar autoritārām „drīkst/nedrīkst” metodēm. Taču var arī radīt pilnīgi pretēju efektu, jo ir izdevīgi varas turētājiem — viņu ietekme caur elektroniskajiem medijiem palielinās (ziņas atšķirībā no reklāmām taču neaizliegs), kā arī, ja viņi bijuši pie varas ilgāku laiku, viņiem ir vairāk „svaigu”, pazīstamu kandidātu visu 13 vēlēšanu apgabalu „noklāšanai”.
Te būtībā ir stāsts par to birku piekarināšanu, ko nereti izmanto amerikāņi — „demokrātiskās opozīcijas līderis” cīnās pret „autoritāro prezidentu” un tamlīdzīgi. Tā lai uzreiz būtu skaidrs, kurš te ir „mūsējais”, bet kurš „sliktais” — Holivudas grāvēju garā. Un, ja šoreiz ir uzvarējušie „mūsējie”, tad pielietosim demokrātijas ieaudzināšanas līdzekļus un ierobežojumus, lai „mūsējie” var darīt labos darbus, kas viņiem jādara.
Man, starp citu, nekas nav pret pašreizējiem „mūsējiem”. Tikai jāatceras, ka „sliktie” arī nesēž rokas klēpī salikuši. „Mūsējiem” par labu veiktās izmaiņas „sliktie” kādā brīdī var izmantot vēl efektīvāk pretēju mērķu sasniegšanai. Un vēl kas — „labie mūsējie” dažreiz paši kļūst par „sliktajiem”.
____________________________
* vēlēšanās balsoju par Vienotību.
4. maijs. Pēc divdesmit gadiem
Bija interesanti! 7 vēlēšanu tendences
Celies, vadoni, es esmu vadāms!*