Foto: Mike Bitzenhofer
Tieši maznodrošinātajiem iedzīvotāju slāņiem dzīve ir visgrūtākā, bet valsts nodokļu politika nepalīdz uzlabot viņu situāciju.
Igauniju regulāri sauc par pašu priekšzīmīgāko Zviedrijas skolnieci. Pēc šīs Skandināvijas valsts modeļa mēs ieviesām ģimenes ārstu sistēmu, radījām slimokasi, kas pārvalda medicīnai un ārstniecībai atvēlēto naudu, un pat lielākā vietējā banka pieder zviedriem. Tomēr „zviedru sociālisms” Igaunijā kaut kā nespēj un nespēj iedzīvoties. Tikko kā valstī sāk runāt par nepieciešamību mainīt nodokļu sistēmu, tā noskaidrojas, ka šajā ziņā tomēr Igaunija nekādi nevēlas līdzināties Zviedrijai. Pa to laiku debates par nodokļiem tuvo parlamenta vēlēšanu gaismā uzņem arvien jaunus apgriezienus.
Novembrī, šķiet, jau kādu piekto reizi dažu pēdējo gadu laikā Igaunijas parlamentam bija jābalso par progresīvā nodokļa sistēmas ieviešanu. Un atkal ar balsu vairākumu šī doma tika noraidīta, un ienākumu nodokļa likme palika visiem vienāda — 21%.
Progresīvais nodoklis patlaban ir ieviests vairumā Eiropas valstu. Lielbritānijā tā likme var sasniegt pat 50% no atalgojuma, savukārt Beļģijā tas svārstās no 25% līdz 50%, bet Itālijā — 23%-43% un Ungārijā — 18%-36% robežās, toties Zviedrijā, starp citu, šī nodokļa likme ir visaugstākā — tā var sasniegt pat 59,09%. To valstu, kas priekšroku dod vienotai likmei, ir palicis pavisam maz. Viņu vidū, piemēram, Krievija (13%) un Baltkrievija (12%), kurām, loģiski spriežot, vajadzētu būt pēdējām to valstu skaitā, kuru pieredzi Igaunija vēlētos pārņemt.
Ienākuma nodokļa pazemināšanas kursu pirms vairākiem gadiem uzņēma pašreizējais premjers Andruss Ansips un viņa Reformu partija. Ja vien pasauli nebūtu pārņēmusi krīze, reformisti, visticamāk, būtu turējuši savu solījumu un pazeminājuši nodokļa likmi līdz 18%. Bet vēl tikai pirms dažiem gadiem šī nodokļa likme bija līdzīgi kā Latvijā — 26%.
Prioritāšu jautājums
Strīdi par nodokļu sistēmu ir balstīti uz divu lielāko partiju — labējās Reformu partijas un vairāk tomēr pa kreisi stāvošās Centristu partijas — ideoloģiskajām nesaskaņām. Katrai no šīm partijām ir tā saucamais „jaunākais brālis”. Reformisti veido valdošo koalīciju ar labējo Tēvzemes un Republikas savienību, savukārt centristus nodokļu jautājumā atbalsta Sociāldemokrātiskā partija.
Jāatzīmē, ka, atrodoties pie varas, centristi neķērās klāt tematam par progresīvo nodokli. Pēdējo desmit gadu laikā viņi valdībā ir bijuši divreiz un abas reizes — kopā ar reformistiem. Un abas reizes ir atteikušies no saviem principiem. To pašu var teikt par sociāldemokrātiem, kas vairāk nekā tikai divreiz ir bijuši trešais partneris reformistu un Tēvzemes un Republikas savienības koalīcijā, bet ne reizi šajā laikā nav atcerējušies par progresīvo nodokli.
Igaunijas valdība ir paziņojusi, ka progresīvais nodoklis ir neizdevīgs visiem. Bez izņēmuma. Pēc premjerministra Andrusa Ansipa teiktā, šāds nodoklis acīmredzami ir labvēlīgs lētā darbaspēka piesaistei, taču tajā pašā laikā attur no kvalificētu darbinieku meklēšanas. Bet Igaunijā par prioritāti ir izvirzīta uz zinātni balstīta ekonomika, kas dod iespēju vairāk maksāt augstāk kvalificētiem darbiniekiem un spējīgiem vadītājiem.
Idejas mainās, sistēma paliek
Pamatideja, kas ierakstīta kreiso partiju programmatiskajās nostādnēs, paredz progresīvo ienākuma nodokli piemērot tiem, kas mēnesī saņem vairāk par 25 000 kronu jeb aptuveni 1133 latus. Šīm personām būtu 33% nodokļa likme, bet pamatlikme tiktu saglabāta 21% līmenī.
Šodien vidējā bruto alga Igaunijā ir tikai 11 874 kronas jeb ap 538 latiem. Ja tiktu ieviesta iepriekš minētā progresīvā nodokļa sistēma, tad lielāko nodokli nāktos maksāt kādiem 30 000 Igaunijas iedzīvotāju — aptuveni tik daudz cilvēku Igaunijā saņem vairāk nekā 25 000 kronu mēnesī, un tie ir tikai 5% no valsts strādājošajiem iedzīvotājiem. Pie tam aprēķināt 33% sāktu nevis no visas summas, bet tikai tās daļas, kas pārsniedz minētos 25 000. citiem vārdiem, ja cilvēks mēnesī saņem 30 000 kronu jeb ap 1360 latiem, tad no 25 000 summas viņš maksā 21% ienākumu nodokli, bet no „liekajiem” 5000 — 33%.
Skatot minētos ciparus, precīzi redzams, ka progresīvais nodoklis — tā ir kreiso partiju „sociāli orientētā” ideja. Taču vietējie labējie, kas tradicionāli aizstāv labāk nodrošināto iedzīvotāju slāņus, šai idejai kategoriski iebilst, un šodien viņu iebildumi skan daudz pārliecinošāk nekā agrāk. Jo iepriekš aprakstītā ideja bija izteikta pašos pirmsākumos, taču likumprojektā, kas parlamentā nonāca novembrī, bija jau nedaudz atšķirīgi aprēķini, no kuriem ieguvumu sev redzēja tikai ļoti neliela cilvēku daļa — tie, kas saņem pavisam nelielu atalgojumu. Centristi un sociāldemokrāti ierosināja 21% likmes vietā ieviest trīs dažādas — 18%, 26% un 33%. Saskaņā ar šiem priekšlikumiem, 18% maksātu tie, kas mēnesī saņem 5833 kronas jeb aptuveni 264 latus. Savukārt tie, kas saņem līdz 20 833 kronām jeb 944 latiem, maksātu 26%. Savukārt, ja atalgojums būtu vēl lielāks, tad nodokļa likme sasniegtu 33%. Šo likumprojektu noraidīja, pie tam koalīcija kā argumentu taisnīgi norādīja to, ka, ieviešot minēto sistēmu, ciestu lielākā daļa darbspējīgo iedzīvotāju. Piemēram, ārsti un skolotāji, kas tagad saņem vidējo algu vai tuvu tai, eksistējot šādai sistēmai, maksātu par 5% lielāku nodokli nekā patlaban.
Paņemt no nabadzīgajiem un atdot bagātajiem
Savā ziņā šāda daudzpakāpju sistēma Igaunijā līdzīgi kā Latvijā pastāv jau šodien, jo, ja mēs ļoti strikti raudzītos no ekonomikas teorijas viedokļa, tad par šādas sistēmas vienu pakāpi varētu uzskatīt arī ar nodokli neapliekamo minimumu. Pie tam Igaunijā tas ir augstāks nekā Latvijā — 2250 kronas, kamēr Latvijā — 35 lati. Taču arī šīs summas būtībā ir kapeikas. Un tieši maznodrošinātajiem iedzīvotāju slāņiem dzīve ir visgrūtākā, bet valsts nodokļu politika nepalīdz uzlabot viņu situāciju.
Latvijā patlaban ir pieņemts lēmums palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) no 21% uz 22%, bet šī nodokļa pazemināto likmi — no 10% uz 12%. Igaunijā šis nodoklis gan ir mazāks, bet arī tika palielināts pērn no 18% uz 20%. Tā nu PVN pazeminātās likmes Igaunijā nav vispār, un izdevēji, kultūras pasākumu organizētāji un pat paklājiņu tirgotāji ir spiesti maksāt nodokli pēc pilnas programmas. Un atšķirībā no Latvijas Igaunijai nav bijusi vajadzība ņemt starptautisko aizdevumu. Jā, un vēl interesanta sakritība — pēdējo divu gadu laikā PVN ir paaugstinājušas divas valstis, kas aizņēmušās naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, un tās ir Ungārija (no 20% uz 25%) un Grieķija (no 19% uz 23%). Latvija kļūs par trešo.
Savukārt Igauniju daļēji pa jokam, daļēji nopietni joprojām turpina saukt par bagātnieku paradīzi. Pie mums, piemēram, ar nodokli nav apliktas dividendes. Daži cenšas pārliecināt, ka atņemt nabagajiem un atdot bagātajiem Igaunijā tiek uzskatīts par normu. Īpaši aktuāls šis rūgtais jociņš kļuva pirms kādas nedēļas, kad tika pieņemts lēmums Īrijai piešķirt 2 miljardus kronu jeb vairāk nekā 90 miljonus latu. Tāda, lūk, ir maksa par dalību eirozonā. Pie tam sākotnēji vispār runa bija par pārmērīgu — sešas reizes lielāku — summu, kas būtu septītā daļa no visa Igaunijas budžeta. Un tas apstākļos, kad bezdarbnieka pabalsts Igaunijā ir 64 eiro (Ls 44), bet Īrijā — 800 eiro (Ls 560) mēnesī.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.