Foto: Kristien Berghs
Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika sabiedriskajā medijā, un šis ir īstais laiks, kad sākt to veidot, par galveno kritēriju izvirzot radošumu un profesionalitāti.
Nākamā gada budžeta veidošanas procesā likumsakarīgi ierauti arī sabiedriskie mediji. Daudzu gadu garumā nav panākti skaidri un pietiekami neatkarīgi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas finansēšanas nosacījumi, līdz ar to politiskā ietekme uz sabiedrisko mediju darbu joprojām saglabājas. Politiskā līmenī ir uzsākta diskusija par abu mediju apvienošanu.
Atklātībā minēti potenciālie apvienošanas idejas virzītāji, notikusi diskusija valdības sēžu zālē, prese arī notvērusi kādu izteikumu no valdības mājas, kad, runājot par radio un televīzijas nākamā gada budžetu, minēts, ka sabiedriskie mediji nav prioritāte.
Šobrīd jautājums par abu Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu nodots parlamentam diskusijas turpināšanai un jaunā medija stratēģijas izstrādei. Un, kaut valsts budžets nākamajam gadam vēl tiek izstrādāts, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas vadībai jātiek galā ar piesolītajiem liesajiem skaitļiem un jāizlemj, kā strādāt tālāk.
Plurālisms un skaidri mērķi īstermiņā
Vairākās privātās auditorijās arī man ir bijis jāsaskaras ar jautājumu, ko es domāju par priekšlikumu apvienot sabiedriskos medijus Latvijā? Pirms vairākiem gadiem man bija iespēja vairākas dienas pabūt Zviedrijas Radio ziņu redakcijā Ekot, sekot līdzi žurnālistu darbam, dzirdēt viņu jautājumus amatpersonām pusseptiņos (!) no rīta tiešraides intervijā. Toreiz nospriedu — ja strādātu šajā redakcijā, būtu ļoti lepns par mediju un tā komandu. Un es vēlētos lepoties arī ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem.
Esmu pārliecināts, ka sabiedriskajiem medijiem ir būtiska loma gan demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanā un attīstībā, gan kvalitatīvas žurnālistikas veidošanā. Un man būtu liels prieks, ja Latvijas Radio un Latvijas Televīzija regulārās diskusijās mudinātu auditoriju apjaust abu mediju nepieciešamību un nozīmi. Un, iespējams, arī smeltos enerģiju un spēku no skatītājiem un klausītājiem, kas, šķiet, šobrīd ir gatavi aktīvi iesaistīties viedokļu apmaiņā par sabiedrisko mediju vietu un lomu. Par mediju apvienošanu man ir bažas no daudzveidības, plurālisma viedokļa. Iespējams, apvienot var dažādas mediju uzturošās funkcijas — ēkas, tehniku, grāmatvedību. Iespējams, arī kādas redakcijas, taču ne ziņu dienestus. Plurālismu nedrīkst pretstatīt ekonomiskajam izdevīgumam — demokrātija nav liekama uz naudas svariem.
Tā nu ir iznācis, ka mediju vides izmaiņas cieši iet roku rokā ar ekonomisko krīzi. Mediju lietošanas paradumi ir mainījušies, avīzes cieš finansiālus zaudējumus, internets tiek piesaukts kā jaunās dzīves turpinājums. Tomēr nepieciešamība pēc kvalitatīvas žurnālistikas saglabājas, ja vien joprojām vēlamies dzīvot demokrātijā. Un te būtiska loma ir tieši sabiedriskajiem medijiem.
Sabiedrisko mediju vadībai, domājot par darbu nākamajā gadā, ir jāskatās uz procesu ne tikai kā administratoriem, bet arī kā žurnālistiem. Ja pagaidām nav skaidra ilgtermiņa vīzija, jo tagad tikai sākušās diskusijas par apvienošanu jeb konverģenci, tad ir nepieciešami skaidri mērķi īstermiņā, pamatojoties uz to, ka 2010.gadā resursu nebūs daudz.
Sabiedrisko mediju mugurkauls ir ziņas, ziņu analīze un pētnieciskā žurnālistika. Balstoties uz šo viedokli, arī būtu jākārto nākamā gada prioritātes un iespējamās reformas, kas nenoliedzami būs jāveic. Nevaru iedomāties situāciju, kad, līdzīgi kā šogad daudzviet pieredzētajam, visiem darbiniekiem proporcionāli samazinātu atalgojumu.
Mediju vadītājiem būs jāpieņem nepopulāri lēmumi, kā arī jāuzņemas par tiem atbildība, ar savām komandām izejot cauri šim pārmaiņu un izaicinājumu laikam.
Ir jāpieņem lēmumi par programmu vai raidījumu slēgšanu, žurnālistu pārcelšanu uz citām redakcijām vai diemžēl — par atlaišanu. Un, iespējams, ir jāmeklē iespējas piesaistīt darbā pieredzējušus žurnālistus, kuru teiktajā sabiedrība ieklausās.
Latvijas Radio iespēja — krīze
Varbūt ir kaitinoši atgādināt, ka krīze nenozīmē apstāšanos un tas, iespējams, ir pēdējais brīdis, kad domāt par mainīšanos un attīstību. Tā kā mana profesionālā karjera ilgāku laiku bijusi saistīta ar Latvijas Radio, tad turpmāk pievērsīšos tieši šim medijam, kam finanšu krīze varētu būt labs iemesls, lai mainītos. Pēdējo divu gadu laikā Lartvijas Radio programmas nav pieredzējušas pārmaiņas, kas apliecinātu medija radošumu un vēlmi profesionāli attīstīties. No žurnālistikas viedokļa radio ir nonācis stagnācijā. Ir sajūta, ka trūkst iekšējas profesionālas žurnālistiskas diskusijas. Programmu un raidījumu saturs pamatā saglabā ierobežotu redzes leņķi, kas nav orientēts uz sabiedrības izmaiņām, nepiedāvā jaunu tematiku, ieslīgst esošu priekšstatu atražošanā.
Ziņu raidījumos dominē oficiozi paziņojumi, tiek atstāstīta politiķu darba diena, nereti ziņām nav konteksta, ziņu valoda pakārtojas jau minētajam saturam — ir oficiāla un grūti uztverama. Ir uzteicamas atsevišķu žurnālistu intervijas rīta ziņu raidījumos, taču tie ir izņēmumi, tāpēc labāk pamanāmi. Ziņu raidījumu saturs maz attiecināms uz ikdienas cilvēka dzīvi. Ārzemju notikumu īpatsvars ziņu raidījumos ir ļoti neliels un bieži liek uzdot jautājumu par ziņu atlases kritērijiem. Minētais gan attiecas arī uz Latvijas ziņām. Sabiedriski politisku diskusiju raidījumi nereti ir zaudējuši asumu, netiek uzdoti būtiski jautājumi, pētnieciskā žurnālistika, ar kuru, šķiet, nodarbojas vairs tikai divi žurnālisti, koncentrējas uz sīkiem sadzīves pētījumiem, kam nav turpinājuma un atrisinājuma. Kultūras raidījumos ir maz diskusiju un profesionāli vadītu sarunu, šie raidījumi vairāk seko kultūras afišām un publicitātes materiāliem. Izklaides raidījumos nav skaidri saprotama mērķauditorija, turklāt intervijas ar studijas viesiem var demonstrēt žurnālistikas studentiem kā izcilus piemērus, kā un ko nevajadzētu darīt.
Problēmas sagādā arī programmu formāti. Nedomāju, ka Klasiskās mūzikas kanālam būtu jāspēlē viss no A līdz Z klasiskās mūzikas jomā, jo arī šāda veida mūzikas stacijām ir noteikti formāti. Vēl nesaprotamāks ir svešvalodās — šobrīd gan pamatā tikai krievu valodā — raidošā Latvijas Radio 4 formāts, kas pat nav definējams.
Kopumā Latvijas Radio ir vājš no formas viedokļa — daudz tiešraižu no studijas, intervijas studijā, taču maz izmantotas radio skaņas priekšrocības, ar kura palīdzību iespējams radio kā mediju padarīt ne vien kā runājošu „balsi”, bet arī kā spilgtu ainu radītāju, kas stāsta ne tikai ar vārdiem, bet arī ar skaņām. Ļoti būtiska ir ētera personību jeb balsu problēma. Jau gadiem vieni un tie paši cilvēki vada vienus un tos pašus vai formas un satura ziņā ļoti līdzīgus raidījumus. Nereti viņi jau paši ir noguruši no tā, ko dara, vai arī iegrimuši paštīksmē. Ja biežāk mainītos saturs, forma, darba uzdevumi, ētera cilvēki noteikti „pamostos”. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai, veicot reformas, precizētu visu Latvijas Radio programmu formātus un piedāvātu klausītājiem kvalitatīvi jaunu saturu un, iespējams, arī kādas jaunas ētera personības.
Nākotne — profesionalitātei un radošumam
Ikdienā ir svarīgi nepārtraukti mainīties un pārsteigt klausītājus. Pārsteiguma brīdi no sabiedriskā radio pagaidām sagaidīt ir grūti. Ir jāveic strukturālas reformas gan programmās, gan raidījumos, gan internetā. Kļūšu nepopulārs, bet, manuprāt, daudzām lietām, ko šobrīd dara Latvijas Radio, trūkst žurnālistiska redzējuma. Tādēļ jo vairāk ir nepieciešama profesionāļu piesaiste no malas.
Domājot par nākotni un arī jau par šodienu, Latvijas Radio ir svarīgi neaizmirst arī interneta mājas lapu, kurai ir labas iestrādnes, bet vāja navigācija un klausītāju iesaistes iespējas. Sabiedriskā radio interneta vide arī nepiedāvā iespēju radio radītos produktus daudzpusīgi izmantot, piemēram, lejuplādēt MP3 formātā, lasīt (jo informācija pamatā ir tikai klausāma), komentēt, ziņot. Tāpat radio patlaban ļoti kūtri izmanto arī sociālo tīklu, piemēram, Twitter, Youtube, Facebook, dotās iespējas. Tāpēc patlaban ir iespējas īpaši padomāt arī par jauniešu auditoriju un tiem, kam komunikācija internetā ir viens no informācijas iegūšanas veidiem.
Iespējams, atliktu vien paskatīties apkārt un pavērot, kā strādā citu sabiedrisko mediju kolēģi Eiropā — par kādiem tematiem stāsta sabiedriskais radio, kā tas tiek darīts, kādi jautājumi tiek uzdoti, kādi kanāli tiek izmantoti, kādas ir vēstījumu formas gan pēc satura, gan tehniskā izpildījuma.
Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika sabiedriskajā medijā, un šis ir īstais laiks, kad to sākt veidot, par galveno kritēriju izvirzot radošumu un profesionalitāti. Mana pārliecība ir tāda, ka tikai izglītoti darbinieki ar plašu redzesloku var būt veiksmīgi žurnālisti. Un sabiedrisko mediju uzdevums ir plašā sabiedrībā radīt sajūtu, ka ar sabiedriskajiem medijiem var un ir vērts lepoties. Ka sabiedriskie mediji ir svarīga prioritāte, ka bez tiem nebūs demokrātijas, nebūs nākotnes.