Foto: Bernat Casero
Medijiem nebūtu iespējas akcentēt, kā svarīgu lēmumu pieņemšanas laikā politiķi guļ, ēd konfektes un atkal guļ, ja vien paši politiķi tieši to arī nedarītu.
Saeimas deputāti, kas kafejnīcā ietur maltīti, meklē, kur nopirkt puķu pušķi, sūta vēstuli portālā draugiem.lv un nodarbojas ar citām tikpat ikdienišķām nodarbēm, tika atspoguļoti pirmajā sižetā, kas Latvijas televīzijas (LTV) ziņu raidījumā Panorāma 26.februāra vakarā sekoja Valsts prezidenta paziņojumam, ka viņš valdības veidošanu uztic Jaunā laika pārstāvim Valdim Dombrovskim. Šāds sižeta pozicionējums liecina, ka iepriekšminētās tautas kalpu reakcijas uz V.Dombrovska nominēšanu raidījuma veidotāju izpratnē bija nozīmīgākas par sižetu, kurā žurnāliste centās skaidrot, vai V.Dombrovskim varētu pietikt politiskā atbalsta, lai izveidotu jaunu valdību.
Minētais ir piemērs žurnālistikas kultūras izmaiņām, kas novedušas līdz politikas trivializācijai. Tieši Panorāmas pieminēšana gan nenozīmē, ka LTV ziņu izlaidumos politika trivializēta vairāk nekā citos medijos. Šis ir tikai pēdējā laika izteiktākais piemērs, taču kopumā mans nesen veiktais pētījums par politikas trivializācijas žurnālistikas aspektiem 1 ] liecina, ka Latvijā skatītākie ziņu raidījumi komerctelevīzijās LNT un TV3 ziņu trivializācijā pat apsteidz Panorāmu. Šādu tendenci varētu skaidrot ar mediju satura komercializāciju. LTV kā sabiedriskajai televīzijai gan to nevajadzētu pieļaut vai vismaz, ņemot vērā Latvijas sabiedrisko mediju finansēšanas nepilnības, LTV un līdz ar to arī ziņu komercializācijai būtu jābūt krietni ierobežotākai.
[Personiski konflikti, ne diskusijas
Politikas trivializācija, kam pakļaujas arī kvalitatīvais mediju saturs, akadēmiskajā literatūrā, tiesa, reti, bet tomēr ir īpaši attiecināta uz televīziju. Apkopojot rakstīto par politikas trivializāciju, ko var vienādot arī ar politikas banalizācijas jēdzienu, šo konceptu definēju kā virspusēju politikas attēlošanu, nepievēršoties tās saturiskajai, materiālajai dimensijai un slēptajām nozīmēm.
Lai pētītu politikas trivializācijas pazīmes Latvijas medijos, veicu gadījuma studijas, analizējot, kā Latvijas lielākās televīzijas LTV, LNT un TV3 savos ziņu izlaidumos 2 ] atspoguļoja 2009.gada valsts budžeta pieņemšanu un pirmo šā gada budžeta grozījumu pieņemšanu valdībā un Saeimā. Tieši šos gadījumus analizēju tādēļ, ka šeit saduras divi aspekti — proti, šajās sēdēs tika pieņemti sociāli ļoti nozīmīgi lēmumi, taču lēmumu pieņemšanas process bija neierasts kaut vai tādēļ, ka sēdes ieilga līdz pat naktij. Šajā gadījumā bija būtiski saprast, kurš aspekts mediju atspoguļojumā ieņem prioritāru vietu.
[Kopumā televīziju naratīvu jeb stāstu personāžus var iedalīt piecās kategorijās: pozīcija, opozīcija, Valsts prezidents kā arbitrs, „eksperti” un „sabiedrība”, kas attēlota tikai kā protestētāji pie lēmumu pieņemšanas institūcijām. Tomēr galveno lomu spēlētāji šajos naratīvos ir opozīcijas pārstāvji, no kuru teiktā galvenokārt izvēlēti uz konfrontāciju vērsti citāti. Sevišķi izteikti tas atklājas Saeimas debašu atspoguļojumā, kur, salīdzinot televīziju ziņas, bija manāmas līdzības. Tātad, kas deputātiem jāpasaka, lai no visiem debatētāju desmitiem tieši viņi tiktu atspoguļoti ziņās? Lūk, daži piemēri:
Kārlis Šadurskis (Pilsoniskā Savienība): „Kad pajoliņš ar saukli „gāzi grīdā!” mežonīgā ātrumā joņo pa Latvijas ceļiem un, protams, ka degvielas bākā degviela ir izsīkusi. Protams, ka degviela ir jāielej. Bet, ja pajoliņš paliks pie stūres, tad mēs zinām, kur šī degviela aizies.” 3 ]
Aigars Štokenbergs (Sabiedrība citai politikai): „Tiem cilvēkiem, kas kaut ko iebilst, draud, kliedz viņiem virsū, draud atlaist, padzīt un, protams, kronis visam ir vakardienas ministru prezidenta Godmaņa publiski paustais apgalvojums, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs ir idiots.” [ 4 ]
Sandra Kalniete (Pilsoniskā Savienība): „Es gribētu veltīt arī sajūsmas vārdus finanšu ministram, kura poētiskais vēstījums, literāta iesācēja vingrinājums daiļvārdībā un rakstniecībā parāda, ka viņa sirds nu nemaz nav ar skaitļiem” [ 5 ]; „Slaktera budžets ir lēciens bezdibenī.” [ 6 ]
Tie ir tikai atsevišķi piemēri, kurus šajā rakstā izcēlu, lai raksturotu kopējo tendenci. Proti, kopumā, analizējot opozīcijas politiķu tiešā diskursa reprezentācijas, redzams, ka mediji tos pozicionējuši kā koalīcijas kritiķus konkrētu personāliju, nevis politikas satura līmenī. Šajā gadījumā redzams, ka televīzijas izvēlējušās rādīt tos politiķus, kas spēj izteikties ar tēlainiem literārās izteiksmes līdzekļiem, kritiku vēršot pret konkrētām personām. Tas nenoliedzami ir atraktīvāk un pievērš auditorijas uzmanību, taču tajā pašā laikā, tiecoties pēc reitingu celšanas, mediji nonivelē saturu un upurē kvalitāti. Tādā veidā televīzijas nodrošina tikai konfliktus personiskā līmenī, nevis konstruktīvu kritiku, lai veicinātu diskusiju, piemēram, par sociālās un fiskālās politikas jautājumiem.
Savukārt koalīcijas politiķi televīziju stāstos darbojas kā otrā plāna personāži. Visas televīzijas vizuāli īpaši ir akcentējušas, ka gan koalīcijas, gan opozīcijas deputāti, apspriežot budžeta jautājumus, nevis klausījās runātājos, bet gan šo laiku veltīja dažādām blakus nodarbēm, piemēram, savstarpējām sarunām, avīžu lasīšanai, gulēšanai vai staigāšanai pa Saeimas sēžu zāli. Tādējādi koalīcijas politiķi konstruēti kā pogu spiedēji jeb mehāniski balsotāji, kuri paši nav ieinteresēti kvalitatīvā lēmuma saturā, pat neņemot vērā šī lēmuma lielo sociālo nozīmību. Šajā gadījumā izņēmums ir premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) — viņi kā par valsts budžetu atbildīgās izpildvaras amatpersonas dominē mediju stāstos, kuros runā kā koalīcijas balss. Tiesa, citāti, kas piešķirti abām amatpersonām, arī tās attēlo kā politiķus, kas par politikas saturu nespēj radīt racionālus diskursus. Piemēram, plašu mediju uzmanību izpelnījās I.Godmaņa atbilde uz žurnālista jautājumu, kā viņš pats grasās taupīt naudu. Šim jautājumam sekoja nopūta, ilgs klusuma brīdis un pēc tam atbilde ar ciešanu izteiksmi sejā: „Mazāk braukāšu.” Vēl viens piemērs ir TV3 izvēlētais A.Slaktera citāts, stāstot par 2009.gada valsts budžeta pieņemšanu 1.lasījumā: „Neviens tuvākais lidlauks nav gatavs mūs uzņemt, bet benzīna daudzums bākā ir konkrēts un ierobežots. Ar to gan es gribētu teikt, ka mēs vēl nelidojam, bet vēlamies citu lidaparātu. (..) Maršrutā, kur aizvien vairāk jārēķinās ar gaisa bedrēm.” 7 ]
[Ēd, guļ, dzied, atkal guļ
Atsevišķi analizējams gadījums ir ekonomikas stabilizācijas programmas un 2009.gada valsts budžeta grozījumu pieņemšanas Saeimā atspoguļojums 2008.gada 12.decembra ziņu raidījumos. Tas pilnībā apstiprina teorētiķu pozīciju, ka politika mediju diskursā vismaz daļēji kļuvusi par izrādi un izklaidi, fokusējoties uz politiskās komunikācijas performatīvajiem aspektiem. 8 ]
[Jānorāda, ka iepriekš analizēto notikumu kontekstā sabiedriskajā televīzijā politikas trivializācijas tendences bija identificējamas mazākā apjomā nekā komerctelevīzijās. Piemēram, atspoguļojot valdības sēdi, kur tika pieņemts ekonomikas stabilizācijas plāns un lemts par grozījumiem likumos, LTV vienīgā no trim analizētajām televīzijām kā vienu no centrālajiem notikumiem pozicionēja nevis to, ka ministri un pat Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvji bija spiesti gaidīt pie premjera durvīm, bet gan sniedza detalizētu skaidrojumu, kā tiks mainīta nodokļu sistēma. LTV tiešraidē intervēja Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju Žaneti Jaunzemi-Grendi, tā skaidrojot valdības lēmuma racionalitāti un to, kādas varētu būt tā konsekvences. 9 ] Tomēr, atspoguļojot ekonomikas stabilizācijas programmas pieņemšanu Saeimā, trivializācija dominēja arī LTV saturā.
[Analīzes rezultāti liecina, ka par centrālajiem notikumiem mediju stāstos kļuva lēmumu pieņemšanas procesa dimensijā ietilpstošie notikumi, piemēram, politiķi sarunājas, politiķi strīdas, ir nakts, politiķi guļ, ir pilnmēness, Saeimas zālē sabojājas gaisa kondicionēšanas sistēma, deputāti dzied. Savukārt politikas saturiskajā dimensijā ietilpstošie notikumi, kam būtu jāpalīdz izskaidrot, ko īsti Saeimas deputāti ir nolēmuši, tika pozicionēti kā perifēri jeb atvirzīti otrajā plānā. Te gan izņēmums ir TV3, kas 12.decembrī īsi atgādināja, kādas būs nodokļu likmju izmaiņas un kā mainīsies valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma fondi, taču plašāku skaidrojumu par Saeimas lēmuma saturu un tā iespējamajām konsekvencēm nesniedza.
Šajā ziņā unikāls formāts ir LTV Panorāmas veidotais popūrijs ar dažādām Saeimas deputātu izpausmēm, piemēram, deputāti izdara ekspresīvas kustības, ēd konfektes, fotografējas, guļ 10 ]. Šāds popūrijs ir dažādu žanru saplūšanas rezultāts, turklāt arī piemērs tam, kā politiku var pārnest uz izklaides lauku un kādu ieguldījumu politikas trivalizācijā var sniegt iespēja vizualizēt notiekošo. Konkrētajā Panorāmas raidījumā žurnālists īpaši akcentēja, ka ir pilnmēness laiks, kad „paguruma un kāda debess spīdekļa iespaidā Saeimas darbs nevedās”. [ 11 ] Kā centrāls notikums tika izcelta arī sviluma smakas izplatīšanās Saeimas sēžu zālē, deputātu reakcijas un Saeimas priekšsēža norādījums: „Nav nekāda iemesla uztraukties, parlaments nedeg.” [ 12 ] Kopumā popūrija formāts, personāžu izlase un notikumu atlase šai Saeimas sēdei piešķīra drīzāk izklaides pasākuma, nekā sociāli un politiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanas arēnas raksturojumu. Konkrētajā raidījumā ne tikai neparādījās jebkāda pieņemto lēmumu analīze, bet pašu lēmumu pieņemšanai kā notikumam netika atvēlēta pat perifēra vieta.
[Savukārt LNT ziņas savā atspoguļojumā ietvēra līdzīgu naratīva struktūru notikumu līmenī kā Panorāma, taču atšķirībā no LTV sniedza vismaz formālu informāciju par pieņemtajiem lēmumiem, piemēram, atgādinot, kāds valsts parāds varētu būt 2009.gadā. Tajā pašā laikā, kaut vai raugoties no klasiskās apgrieztās ziņu piramīdas viedokļa, kad svarīgākā informācija ir ziņas sākumā, lielāka nozīme ir triviālajam saturam. Proti, ziņas sākumā žurnālists uzsver, ka Saeimas Budžeta un finanšu komisijas, kā arī valdības kopsēdē „emocijas sita augstu vilni”, „arī joku netrūka” 13 ]. Šī stāsta galvenais personāžs ir Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns, taču atspoguļoti tikai divi viņa citāti, kam ar lēmumu saturu nav nekā kopīga: „Nav ko te čukstēties visu laiku” un „daļēji atbalstām visus un izsakām komisijas redakcijā. Skaisti? Pat gudri. Paldies.” [ 14 ] Tas vēlreiz parāda, ka svarīgāk par konstruktīvu diskusiju televīzijai bijis sižetu padarīt atraktīvāku, atspoguļojot politiķu personiskās izpausmes, kas ietilpst politikas procesa dimensijā, un izvairoties no paša lēmuma būtības.
[Mediju profesionalitāte un politiskā kultūra
Politikas trivializācijai ir vairāki skaidrojumi. Kā jau iepriekš minēju, galvenokārt to var skaidrot ar mediju komercializācijas tendencēm un no tām izrietošo mešanos reitingu cīņā, jo lielāku auditoriju var piesaistīt ar atraktīviem sižetiem, politikas personalizāciju, nevis diskusiju par nenoliedzami sarežģītajiem ekonomiskajiem jautājumiem. Nevar izslēgt iespēju, ka politika tiek trivializēta arī žurnālistu neprofesionalitātes dēļ, jo žurnālistiem lielākoties nav padziļinātu zināšanu par ekonomiskajiem procesiem un tāpēc sižetos tiek atlasīti citāti, kas pašiem publikācijas veidotājiem ir saprotami, lai arī tiem nav nekāda sakara ar viņiem neizprotamo ekonomisko jautājumu būtību.
Taču būtiski, ka lielāks politikas trivializācijas īpatsvars ir avotu, nevis žurnālistu diskursos. Šai tendencei var būt divi skaidrojumi. Pirmkārt, pastāv iespēja, ka, atlasot triviālāka satura citātus, bet paša tekstā ģenerējot racionālākus diskursus, žurnālisti tādējādi uz mazāk racionālā fona liek sev izskatīties zinošākiem un kompetentākiem. Taču otrs skaidrojums šādai tendencei liek akcentēt, ka atbildība par politikas trivializācijas tendencēm nav adresējama tikai medijiem. Proti, plašākā pētījumā tai būtu jāmeklē cēloņi arī Latvijas politiskajā kultūrā. Medijiem nebūtu iespējas akcentēt, kā politiķi svarīgu lēmumu pieņemšanas laikā guļ, ēd konfektes un atkal guļ, ja vien paši politiķi tieši to arī nedarītu.