Foto: Zen Sutherland
21. gadsimtā, kad masu mediju loma ir pierādīta daudzos naida kurināšanas gadījumos, LTV raidījumam De facto joprojām nav skaidrs, ka pārraidīts vārds nav tikai gaisa burbulis, bet tam ir ietekme uz sabiedrību.
Latvijas Televīzijas radījums De facto aizvadītajā 21.septembrī skatītājus iepazīstināja ar personāžu Indriķi Redzīgo, Saeimas 101. deputātu. Šo personāžu iemieso lelle, kura runā kāda, domājams, raidījuma autora izveidotu tekstu. Spriežot pēc pieteikuma, šī personāža mērķis varētu būt politiskā satīra par Saeimas partiju aktivitātēm un politiskajiem procesiem valstī. Ziņojums, ko šis De facto radītais personāžs sniedza 21. septembra vakarā, vēstīja, ka Saskaņas centra reitings ir tik labs, ka nākamajās vēlēšanās tas iekļūšot valdībā. Tāpat Indriķis Redzīgais paziņoja: „Bet kreisie, kreisie gan ir sarosījušies. Dzird, ka runā deputāti šur tur, kuluāros, protams, — bet tur jau tās patiesās runas notiek, ka, redz, ka uz jaunajām pašvaldību vēlēšanām top jauna krievu partija. Re ku’, Kargins sarosījies kopā ar Meļņiku (..). Nu, šiem abiem naudīgajiem ļautiņiem, runā, ka sen jau Rīgas mērā krēslā Birka kungs nepatīk. Nu, nav viņš viņiem topa politiķis. Un, ja jau letiņi var nodibināt divas jaunas partijas, ar ko tad krievi sliktāki? Так сказать, не понемать ли.”
Tātad, ko šis De facto sižets vēsta? Ziņa ir par to, ka Saskaņas centram ir labi reitingi, ka nākamajās vēlēšanās tas varētu nokļūt pozīcijā Saeimā un ka Kargins[ 1 ] un Meļņiks[ 2 ] grasoties uz pašvaldību vēlēšanām dibināt partiju, kā arī šajās vēlēšanās piedalīties. Problēmas ar šo ziņu De facto radītā Indriķa Redzīgā sniegumā parādās, vērtējot informāciju pēc tās pasniegšanas un pozicionēšanas veida.
Indriķis Redzīgais runāja nepatīkamās intonācijās, piemēram, nepārprotami ar ebrejisku akcentu izmēdot Rozenvalda[ 3 ] uzvārdu, un šāda rīcība ir kvalificējama ne tikai kā indivīda aizskārums, bet arī norāda uz antisemītiskām tendencēm. Tāpat šokējoši sižeta beigās bija dzirdēt frāzi krievu valodā, kuras mērķis, šķiet, bija izņirgāties par runāšanu krievu valodā. Nav skaidrs motīvs, kāpēc De facto veidotāji uzskatīja, ka tas būtu lielisks joks. Man kā skatītājai tas izklausījās pēc vienas Latvijas sabiedrības daļas, kam krievu valoda ir dzimtā valoda, izsmiešanas. Latvijā dažādās vidēs tiek runāts par to, kā būtu jāveicina starpkultūru izpratne un cieņa vienam pret otru. Taču De facto Indriķa Redzīgā sniegumam bija pilnīgi pretējs vēstījums — Latvijā sabiedriskās televīzijas ēterā var izsmiet un aizskart tos, kas runā krieviski! Latvieši, domājams, justos aizskarti, ja tiktu izmēdīti kādā ziņu raidījumā krievu valodā. Jājautā, vai tiešām 21. gadsimtā, kad masu mediju loma ir pierādīta daudzos etniskās neiecietības un naida kurināšanas gadījumos, kas noveduši pie vardarbības, Latvijas televīzijas raidījuma De facto veidotājiem joprojām nav skaidrs, ka pārraidīts vārds nav tikai gaisa burbulis, bet tam ir ietekme uz sabiedrību.
Informācija par jaunas partijas dibināšanu uz pašvaldību vēlēšanām ir ziņa. Bet jautājums ir par to, kāds bija De facto sižeta veidotāju motīvs, uzsverot to, ka šī partija būšot „krievu” partija, un stāstītā kontekstā liekot noprast, ka Rīgas pašreizējais mērs Jānis Birks un līdz ar to viņa pārstāvētā Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, būšot šīs jaunās partijas uzbrukuma mērķis. Šāda vēstījuma pasniegšana sev līdzi nes konkrētas sekas. Tā radīja iespaidu par mistisku „krievu” spēku, kura nodoms ir uzklupt „latviešiem”. Interesanti, kāpēc De facto raidījuma veidotāji par centrālo vēstījumu izvēlējās tieši uzsvaru uz etniskajām atšķirībām, nevis uz, piemēram, konkurējošām saimnieciskajām interesēm? Efekts šādam vēstījumam ir tieši pretējs jebkam, ko mēs saucam par pilsoniskās sabiedrības saliedēšanu Latvijā. Tā ir treknas svītras vilkšana starp krieviem un latviešiem Latvijā. Liekas īpatnēji, ka situācijā, kad būtu jāveicina vienotu pilsonisko vērtību iedibināšanās, sabiedriskā televīzija uzskata par pieņemu savā raidījumā dzīt ķīli starp Latvijas krievu un latviešu kopienām, tādējādi piedaloties divkopienu sabiedrības uzturēšanā.
De facto 21.septembra sižeta teksta
atšifrējums:
„Es esmu deputāts, 101. deputāts
Redzīgais, Indriķis Redzīgais.
Turpmāk jūs mani redzēsiet bieži.
Redziet, De facto ir manā dzīvē ļoti
svarīgu vietu ieņēmis. Bet tā kā
žurnālisti īsti neizprot, kas tad notiek
tur, Saeimas mājā, tādēļ es pildīšu
savu tautas kalpa pienākumu un katru
svētdienu jums stāstīšu, kas īstenībā
notiek Saeimā. Pašlaik gan es pie
nevienas frakcijas nepiederu, bet
vajadzēs pieslieties pie kreisajiem,
jo, redziet, saskaņieši jau ilgu laiku
ir reitingos pašā pirmajā vietā. Un
varu saderēt, pat galvu likt ķīlā,
nākamajā valdībā viņi būs iekšā,
kā likts. Un tur, tur jau nu es gribētu
piedalīties. Nu jā, runā, ka mani un
citus deputātus vada kāda melna
roka no augšas. Meli! Tas ir izrunāts,
neticiet! Bet kreisie, kreisie gan ir
sarosījušies. Dzird, ka runā deputāti
šur tur, kuluāros, protams, — bet
tur jau tās patiesās runas notiek,
ka, redz, ka uz jaunajām pašvaldību
vēlēšanām top jauna krievu partija.
Re ku’, Kargins sarosījies kopā ar
Meļņiku, un pat uzrunājuši
polittehnologus Rajevski un
Rozenvaldu. Tie arī būšot tie
galvenie partijas stutētāji un bīdītāji.
Nu, šiem abiem naudīgajiem ļautiņiem,
runā, ka sen jau Rīgas mēra krēslā
Birka kungs nepatīk. Nu nav viņš viņiem
topa politiķis. Un, ja jau letiņi var
nodibināt divas jaunas partijas, ar ko
tad krievi sliktāki? Так сказать, не
понемать ли.”
Veselais saprāts saka, ka Latvijas televīzijai kā visu dažādo tautību Latvijas iedzīvotāju nodokļu finansētai organizācijai būtu jāgādā par visu šo cilvēku interešu atspoguļošanu, kas ietver arī cieņpilnu attieksmi pret savu dažādo auditoriju.
De facto Indriķa Redzīgā sižets nepārprotami partijas Latvijā sadala „krievu” un „latviešu” partijās. Nav saprotams, kādu kritēriju ir izmantojuši sižeta veidotāji, izvēloties šādu raksturojumu. Jāatgādina, ka partijas Latvijā apvieno dažādu tautību cilvēkus. Daudzi Latvijas partiju biedri nāk no etniski jauktām ģimenēm, kas etnisko apzīmējumu „piekāršanu” padara sarežģītu. Etniskā un pilsoniskā identitāte ir daudz komplicētāka parādība, nekā izskatās. To iespējams, nav sapratuši minētā De facto sižeta veidotāji, šo parādību vienkāršojot, un tas degradē izpratni par valstī notiekošo. Balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju vidū jau šodien ir krievu jaunieši, kas ieguvuši izglītību latviešu valodā un kurus ir socializējusi neatkarīgās Latvijas izglītības sistēma. Te jājautā De facto sižeta veidotājiem — pie kuras partiju grupas pēc etniskā dalījuma šie jaunieši būtu pieskaitāmi? Un kā būtu ar tiem jauniešiem, kas absolvējuši pēc 1991. gada nodibinātās, piemēram, poļu un ukraiņu mazākumtautību skolas? Kurā divu etnisko tipu partiju blokā De facto ieskaitītu viņus? Jāatzīst, ka tas būtu ļoti satraucoši, ja patiešām politiskās partijas Latvijā sāktu etnisko tīrīšanu, lai kvalificētos kā krievu un latviešu partijas pēc etniskās piederības principa. Tas būtu solis pretī vardarbīgai neiecietībai starp etniskajām grupām Latvijā.
De facto raidījums ar savu pirmo Redzīgā Indriķa sižetu ir demonstrējis vārgu izpratni par savu kā sabiedriska masu medija atbildību objektīvi un analītiski atspoguļot valstī notiekošo. Tā vietā šis sižets ir pielicis roku dēmoniska „krievu” mīta kultivēšanai. Un kurš no tā iegūst? Jāšaubās, vai tā ir Latvijas pilsoniskā sabiedrība.