Foto: Tony the Misfit
Valsts prezidentam jābūt politiskai autoritātei un sabiedriskās domas līderim, kas var ietekmēt politiskos procesus un spēj piedāvāt savu politisko dienaskārtību.
Pēc neatkarības atjaunošanas par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem parlamentārisma dienaskārtībā kļuvušas Valsts prezidenta vēlēšanas. Pat Valsts prezidentu pārvēlēšanas nav iztikušas bez politiskiem sarežģījumiem un konstitucionālām diskusijām. Ierasts, ka favorīti šajās vēlēšanās reti kad pārliecinoši uzvarējuši. Bieži vien ievēlētie Valsts prezidenti pārsteiguši ne vien sabiedrību, bet arī politikas analītiķus. Tāpat arī dažkārt atklājušās interesantas politiskās vienošanās, un Valsts prezidenta vēlēšanu ietekme uz politiskajiem procesiem ir bijusi tālejoša.
Ne velti Valsts prezidents Valdis Zatlers savā atskaites runā Latvijas Universitātes Lielajā aulā uzmanību veltīja arī savas ievēlēšanas apstākļiem, proti, „pirms četriem gadiem mēs visi guvām labu mācību — Valsts prezidenta ievēlēšana nedrīkst būt tikai politisko partiju darījums! Es nevaru lepoties ar to, kā tika izvirzīta mana kandidatūra prezidenta amatam.”[ 1 ] Tāpat vairāki politiķi nākuši klajā ar priekšlikumiem, lai mainītu Valsts prezidenta vēlēšanu tradīcijas un šajā gadā gaidāmās vēlēšanas būtu atšķirīgas no iepriekš pieredzētajām.
Pirms gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām varētu mēģināt aplūkot Valsts prezidenta amata nozīmi mūsu demokrātiskajā tiesiskajā valstī. Šādā kontekstā droši vien varētu mēģināt noskaidrot, kas tad Valsts prezidenta amatā ir tik īpašs un kādam vajadzētu būt labam prezidentam.
Valsts prezidents Satversmē
Valsts prezidents Satversmes sistēmā neienāca viegli. Līdz Satversmes spēkā stāšanās dienai jaunā Latvijas Republika tīri labi iztika bez atsevišķa prezidenta amata — ar valsts galvas funkcijām veiksmīgi tika galā Jānis Čakste, pildot gan Latvijas Tautas padomes prezidenta, gan Latvijas Satversmes sapulces prezidenta pienākumus. Šādas kārtības saglabāšanu arī atbilstoši Satversmei aizstāvēja sociāldemokrāti. Piemēram, viens no viņu vadošajiem konstitucionālo tiesību lietpratējiem Fēlikss Cielēns Latvijas Satversmes sapulcē uzsvēra: „Mēs varam iztikt bez atsevišķa Valsts prezidenta uz priekšu tāpat, kā līdz šim esam iztikuši. Visas tās reprezentatīvās funkcijas, kuras valsts galvai būtu jāizpilda, tās varētu izpildīt tikpat labi kā līdz šim likumdevējas iestādes prezidents.”[ 2 ]
Tomēr Latvijas Satversmes sapulces vairākums iestājās par atsevišķa Valsts prezidenta nepieciešamību Satversmes sistēmā. Un līdz pat Satversmes projekta lasīšanai pa pantiem Latvijas Satversmes sapulces sēdēs saglabājās Satversmes komisijas principiāla izšķiršanās, ka Valsts prezidents ievēlams tiešās vēlēšanās. Atbilstoši Satversmes komisijas iecerei, kā norādīja Satversmes komisijas izvēlētais referents Jānis Purgals, Valsts prezidentam piešķirama „neitrālā un izlīdzinošā vara, kuras uzdevums zināmos gadījumos ir noturēt līdzsvaru starp citām varām”.[ 3 ]
Diskusijas par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvaru apjomu bija vienas no komplicētākajām un politiski sarežģītākajām Latvijas Satversmes sapulcē.[ 4 ] Tikai ar dažu balsu vairākumu Latvijas Satversmes sapulce izšķīrās par Saeimas vēlētu Valsts prezidentu, kā arī koriģēja atsevišķas Valsts prezidenta pilnvaras.
Kopš šiem principiālajiem Latvijas Satversmes sapulces lēmumiem Satversmes regulējums būtiski nav grozīts. Starpkaru periodā un pēc Satversmes darbības atjaunošanas gan regulāri izskanējuši aicinājumi pārskatīt Valsts prezidenta vietu Satversmes sistēmā, reformas ietvaros grozot Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvaru apjomu, tomēr līdz šim tas nav noticis.
Taču tas nenozīmē, ka Valsts prezidents šodienas Satversmes sistēmā funkcionē tieši tādā veidā, kā to bija iecerējuši Latvijas Satversmes sapulces deputāti. Salīdzinot Valsts prezidentu politisko darbību un īstenotās funkcijas, var atzīt, ka pēc neatkarības atjaunošanas Valsts prezidenti secīgi uzņēmušies arvien lielāku iniciatīvu sabiedriskās dzīves jautājumu izlemšanā un mūsdienu Valsts prezidenta politiskā ietekme nav samērojama ar starpkaru perioda Valsts prezidentu varu.
Valsts prezidenta pilnvaru pārskatīšanas un varas nostiprināšanas diskusijās vēl joprojām aktuāls varētu būt Raiņa redzējums Latvijas Satversmes sapulcē: „[Satversmes sapulces vairākums] ir tādos uzskatos, ka valsts būs stipra tikai ar stipras dūres vīru. Mēs diezgan esam jutuši stipras dūres un nu vēl pēc Satversmes likuma būtu jādibina jauna vara klāt, kura atkal parādītos stiprā dūrē? [..] Tātad, ja būs vēlēts prezidents, tad pilsonībai ir jāzina mazākais tas, ka tai personai jābūt radošam garam. Ja viņam tāda gara nav, tad viņa funkcijas ir pilnīgi liekas un tās var izpildīt kurš katrs ierēdnis. Bet, ja tāds gars pilsonībai būs, tad viņam jābūt sevišķi kulturālam garam, tad viņam jābūt nevis tai stiprai dūrei, kas tikai apspiež tautu, bet viņam jābūt tai galvai, kas var dot kulturālas mantas. Mēs kā valsts varam pastāvēt tikai tad, ja mēs esam kulturāla valsts”.[ 5 ]
Valsts prezidenta funkcijas
Latvijas Satversmes sapulce Valsts prezidentam atvēlējusi neitrālās varas funkcijas. Šo konstitucionālo tiesību koncepciju savulaik veidojis franču valststiesībnieks Benžamēns Konstāns.[ 6 ] Atbilstoši viņa iecerei valsts galvas vara atrodas pāri likumdošanas, izpildu un tiesu varām kā patstāvīga vara, nodrošinot valsts varas vienotību. Neitrālajai varai jādarbojas tajos brīžos, kad visi trīs valsts varas atzari nonāk konfliktā, kā arī nosakot citu varu darbības sākumu un beigas. Līdz ar to neitrālajai varai piešķiramas funkcijas visu triju valsts varas atzaru kompetenču jomās, tai skaitā arī politiski kontrolēt parlamenta darbību.[ 7 ]
Savukārt konstitucionālajā praksē Valsts prezidentam tika rezervētas Satversmes sargātāja funkcijas.[ 8 ] Šī koncepcija Latvijas konstitucionālajās tiesībās pārņemta no vācu profesora Karla Šmita darbiem.[ 9 ] Konstitūcijas sargātāja funkcijas neaprobežojas ar tikai ar konstitūcijas aizsardzību, bet prasa aizsargāt tieši valsts politisko vienotību. Tieši tādēļ to var nodrošināt vienīgi prezidents kā neitrāls arbitrs. Prezidenta kā konstitūcijas sargātāja funkcijas ietilpst ne vien konstitūcijas piemērošanas pareizības izvērtējums un parlamenta darbības kontrole, bet arī kompetence rīkoties izņēmuma situācijās, lai aizsargātu valsts iekārtu un konstitūciju. No konstitūcijas sargātāja statusa Karls Šmits atvasināja visas konstitūcijā neminētās Vācijas reiha prezidenta funkcijas, kas bija nepieciešamas republikas funkcionēšanas nodrošināšanai.[ 10 ]
Lielā mērā tieši uz Satversmes sargātāja idejas bāzes mūsdienu konstitucionālajās tiesībās attīstīta Valsts prezidenta rezerves funkcijas koncepcija. „Valsts prezidentam Satversmes sistēmā ir arī rezerves funkcija. Tā nozīmē, ka Valsts prezidents „uznāk uz skatuves” it sevišķi tad, ja ir iestājusies nopietna parlamentāra krīze. Tad viņš mēģina ar savu autoritāti un iespēju atlaist parlamentu šo krīzi atrisināt. Šāda rezerves funkcija prezidentam Satversmē ir gan ietverta, taču tā pastāv tikai formāli, jo ir sasaistīta ar Valsts prezidenta risku zaudēt savu amatu, tādēļ viņš parasti nevarēs rīkoties kā neitrāls arbitrs.”[ 11 ] Šo koncepciju atzinusi arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija, norādot, ka Valsts prezidentam ir arbitra un rezerves funkcijas. „Valsts prezidenta arbitra funkcijas nozīmē, ka politisku domstarpību gadījumā starp valsts konstitucionālajām institūcijām Valsts prezidenta uzdevums ir mēģināt panākt vienošanos vai domstarpības izšķirt. Valsts prezidenta rezerves funkcijas nozīmē, ka Valsts prezidents sāk darboties tikai kā pēdējā instance, ja domstarpības nav bijis iespējams novērst citādā veidā.”[ 12 ]
Var atzīt, ka Satversmes sargātāja koncepcija jeb Valsts prezidenta rezerves funkciju teorija Satversmes sistēmas ietvaros kļuvusi par nacionālo konstitucionālo tiesību īpatnību. Tā paver plašas iespējas modificēt Valsts prezidenta Satversmē noteiktās funkcijas un leģitīmi attaisno Valsts prezidenta politiskās ietekmes pieaugumu Satversmes sistēmā.
Valsts prezidenta politiskā autoritāte
Tomēr jāņem vērā, ka efektīva Valsts prezidenta rezerves funkciju izmantošana un politiskās ietekmes mērķtiecīga īstenošana ir cieši saistīta ar Valsts prezidenta personību. Valsts prezidentam jābūt politiskai autoritātei un sabiedriskās domas līderim, kas var ietekmēt politiskos procesus un spēj piedāvāt savu politisko dienaskārtību. Šajā gadījumā papildus tam nepieciešams uzsvērt, ka būtisks veiksmīgas prezidentūras priekšnoteikums ir Valsts prezidenta personiskā autoritāte un leģitimitāte politiskajās aprindās un sabiedrībā.
Demokrātiskā valstī prezidents nav kārtējais vai augstākais amats valsts amatpersonu hierarhijā. Pasaules valstu prakse liecina, ka prezidenta amata pienākumu veikšana prasa īpašus politiķa talantus un prasmes. Prezidenta amats prasa arī atšķirīgu politiķa uzvedības standartu, kā arī uzliek nozīmīgus ierobežojumus gan pašam politiķim, gan arī viņa ģimenei.
Prezidents vēsturiski radies, lai aizvietotu valsts galvas statusā monarhus. Atsakoties no monarhijām, daudzas tikko dibinātās republikas bija spiestas risināt jautājumus, kas saistīti ar monarha pilnvaru nodošanu kādam citam valsts varas orgānam.[ 13 ] Jau ASV tēvi — dibinātāji — visnotaļ ātri nosliecās par atsevišķas amatpersonas nepieciešamību, kurai varētu uzticēt klasiskās valsts galvas funkcijas.[ 14 ] Tomēr nav vienkārši klasiskās monarha pilnvaras nodot uz termiņu vēlētai amatpersonai, neskarot valsts galvas un jo īpaši monarha nozīmi valsts dzīvē.
Ikvienā monarhijā valdošais monarhs lielā mērā personificē valsti un sabiedrību, ir tās simbols un morālā autoritāte. Republikas izveidošana šajā ziņā neko negroza. Sabiedrībai, politiķiem un arī citām valstīm ir vēsturiska nepieciešamība dzirdēt viena nācijas līdera balsi, kurš, iespējams, pat nav apveltīts ar plašām pilnvarām vai stāv tālu no ikdienas politikas. Taču šā cilvēka politiskās prioritātes, aizstāvētās vērtības un personiskais vēstījums bieži vien ir ārkārtīgi nepieciešams republiku dinamiskajā politiskajā ikdienā un gandrīz vienmēr paliek vēl ilgi pēc viņiem.
Profesors Kārlis Dišlers jau starpkaru periodā analizēja prezidenta vietu parlamentārā sistēmā, kurā parlamentam piešķirta centrālā valsts varas orgāna loma, savukārt izpildvara nodota parlamenta uzticību baudošas valdības kompetencē. Šādā iekārtā prezidents, „kamēr viņš patiešām vēl ir izpildu varas orgāns un pie tam parlamentam nepadots — paliek it kā ārpus parlamentārās iekārtas. [..] parlamentārā sistēma vairs negrib ciest šo parlamentārisma garam pretējo jaunievedumu”.[ 15 ] Var piekrist, ka ar formālām pilnvarām apveltītu prezidentu grūti iedomāties parlamentārās demokrātijas sistēmā. Tajā pašā laikā — aizstājot prezidenta formālās pilnvaras ar morālās autoritātes funkcijām, varam nonākt pie pilnīgi pretēja secinājuma, ka prezidents ir absolūti nepieciešams institūts parlamentārās demokrātijas sistēmā.
Uz šo paradoksu uzmanību savulaik vērsis arī Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks: „Satversmē prezidentam paredzēta cita loma. Mūsdienu valodā to varētu saukt par ieprogrammētu reitingu karali. [..] Valsts prezidentam [jārūpējas] par to, lai būtu kāds politiķis, kuram varētu ticēt. Valsts prezidentam jādarbojas kā katalizatoram, kurš veicina sabiedrības integrāciju. Vieno, nevis šķeļ. Tas nav vadonis, kurš aicina pievienoties savai aktīvajai pozīcijai. Drīzāk ombuds, kurš pauž varas iejūtību. Varas simbols ar simbolisku varu.”[ 16 ]
Nesen oskarotā filma Karaļa runa (The King’s Speech) uzskatāmi atgādināja vienas īstā brīdī teiktas runas nozīmi valsts dzīvē. Bieži vien karaļu un prezidentu runas vēsturiskos brīžos dzīvo ilgāk par valdību un politisko partiju piedāvātajām attīstības stratēģijām un reformu programmām. Taču nepieciešams ne tikai labi uzrakstīts runas teksts. Nepieciešams kāds, kurš šim tekstam var piešķirt dzīvību un ticamību. Līdz ar to parlamentārās republikās principiāli svarīgs jautājums ir par tiem kritērijiem, pamatojoties uz kuriem tiek izvēlēti prezidenti.
Kā meklē prezidentus
Pasaules valstu pieredze liecina, ka iespējamas dažādas politiskās stratēģijas prezidentu atlasē. Izraēlas konstitucionālajā regulējumā noteiktas tikai dažas prasības prezidenta amata kandidātiem, proti, tiem jābūt Izraēlas pilsoņiem un jādzīvo šajā valstī. Pamatlikums par prezidentu pat nenoteic minimālo vecumu, kuru sasniedzot persona var kandidēt par Izraēlas prezidentu. Taču tradicionāli Izraēlas prezidenta amatā tiek izvirzītas personas, kurām ir lieli nopelni valsts labā un kuras bauda lielu autoritāti sabiedrībā. Līdz ar to Izraēlas prezidenti spējuši kļūt par valsts „morālajiem tiesnešiem”, kuru ietekmi noteic viņu personiskā autoritāte, nevis formālās pilnvaras.[ 17 ]
Savukārt Francijas III republikā parlamentārais vairākums izraudzījās prezidenta amata kandidātus, lai nepieļautu Francijas II republikas bēdīgās pieredzes atkārtošanos.[ 18 ] Lai arī atbilstoši konstitucionālajām normām republikas prezidentiem bija piešķirtas plašas pilnvaras, faktiski viņi neiejaucās valdības un parlamenta īstenotajā politikā. Vērtējot šo Francijas III Republikas īpatnību, docents Roberts Akmentiņš rakstīja: „Ja mēs uzstādīsim jautājumu — kādus un cik no divu valstu Amerikas Savienoto Valstu un Francijas valsts prezidentiem mēs atceramies, tad laikam gan es nemaldīšos, ka daudzi atcerēsies Vašingtonu, Franklinu, Džefersonu, Teodoru Rūzveltu, Vilsonu un varbūt arī citus, bet maz būs personu, kas varēs nosaukt kaut vienu no bijušajiem Francijas Republikas prezidentiem. Neilgi atpakaļ Francijas valsts prezidenta vēlēšanās Nacionālā sapulcē kandidēja uz šo amatu izcilus personība, visai pasaulei pazīstama liela stila valsts vīrs Aristīds Briāns. Varēja likties, ka viņš stāv ārpus konkurences, bet parlamenta vairākums ievēlēja bālu, maz pazīstamu personu, kura vēsturē paliks, tikai pateicoties ārprātīga krieva Gorgulova šāvienam, pie kam stipri jāšaubās, vai šī nošautā sirmgalvja vārdu kāds atcerēsies. [..] Un tur nav ko brīnēties: to var izskaidrot ar parlamenta kā galvenā valsts politiskā faktora stāvokli — viņš nevēlas sev līdzās populāru personu.”[ 19 ] Tāpat droši vien nav jābrīnās, ka Francijas III Republika noslēdzās ar varas nodošanu Anrī Petēnam un Višī režīma izveidošanos.
Latvijas parlamentārās tradīcijas Valsts prezidenta vēlēšanās vēl joprojām tikai veidojas. Valsts iekārtas turpmākā attīstība varētu būt cieši saistīta ar to, kādas personas Valsts prezidenta amatā tiks ievēlētas.
_________________________