Foto: DRB62
Latvijas drošības un ilgtspējas labad ir būtiski valstsvīriem un valstssievām nepaļauties uz nācijas neizzūdamību un netīksmināties par līdz šim sasniegto.
Kamēr starptautisko masu mediju uzmanības lokā bija asinsizliešana Lībijā, nemieri Jordānā, Jemenā un Sīrijā, Baltijas valstu, ASV un Eiropas Savienības (ES) diplomāti, politiķi un akadēmiķi divas nedēļas nogales pēc kārtas sprieda par dziesmoto revolūciju, Baltijas valstu atgūšanos no ekonomiskās krīzes, drošības politiku un notikumiem austrumu kaimiņvalstīs. Tas norisinājās nesen ASV — Vašingtonā notika Apvienotās baltiešu komitejas[ 1 ] 50. gadadienai veltīta konference, bet Viskonsīnas Universitātē Oklērā — 12. Austrumeiropas simpozijs. No atsevišķu diplomātu runām klausītājam uz brīdi varēja rasties iespaids, ka Baltijas valstis ir nesatricināms pasaules centrs.
Šis raksts par nepretendē uz minēto diskusiju satura analīzi. Tas drīzāk ir apskats, kas iezīmēs dažus būtiskus tematus starptautisko referentu runās.
Ko Latvija var mācīt pasaulei
Ko ASV kongresmeņi var mācīties no Latvijas ekonomiskās situācijas stabilizācijas jomā? Kādu padomu Latvija, kurai ir Černobiļas kodolkatastrofas seku likvidēšanas pieredze, var sniegt Japānai, kas šobrīd cīnās ar atomelektrostacijas avārijas sekām? Šie Latvijas prezidentam Valdim Zatleram pēdējā ASV apmeklējuma laikā, kurā ietilpa arī uzstāšanās Apvienotās baltiešu komitejas konferencē, publiski uzdotie jautājumi izskan gandrīz kā komplimenti Latvijai. Pēc vairākiem krīzes gadiem, kad starptautiskajā presē par Latviju rakstītās publikācijas nebija tai pārāk glaimojošas, rādās, ka ārzemēs uz Latviju vairs neskatās kā uz slikto meiteni ciemā, bet gan kā uz valsti, kuras pieredzē ir vērts ieklausīties.
Apvienotās baltiešu komitejas rīkotās konferences referents, zviedru ekonomists Anders Oslunds (Anders Aslund), analizējot situāciju Baltijas valstīs, bet kā piemēru izceļot Latviju, uzsver, ka Latvijas ekonomiskās situācijas stabilizācija ar striktiem taupības pasākumiem starptautiskajiem ekonomistiem pierādījusi, ka krīzes situācijā vietējās valūtas devalvācija nebija nedz nepieciešama, nedz nenovēršama. Pēc viņa teiktā, Latvijas ekonomiskās situācijas stabilizēšanās apliecina, ka publicista Pola Krūgmena (Paul Krugmen) 2008. gadā izteiktā prognoze, ka Latvija kļūs par otru Argentīnu, ir bijusi vairāk nekā maldīga. Starp vairākām citām mācībām no Baltijas valstu ekonomikas atveseļošanās procesa Oslunds min atziņu, ka dziļas krīzes apstākļos populisms nav cieņā. To pierādījis apstāklis, ka gan Latvijas, gan Igaunijas pilsoņi pēdējās parlamenta vēlēšanās nobalsojuši par līdzšinējo valdības vadītāju pārstāvētajām partijām, kas uz saviem pleciem iznesuši valsts budžeta izdevumu samazinājuma smagumu, nevis par tiem, kas tikai vārdos solīja strauju augšupeju.
Aptverot mazliet garāku laika periodu, otru nozīmīgu mācībstundu Baltijas valstis var sniegt saistībā ar neatkarības atjaunošanu un demokrātijas ieviešanu, kas īpaši būtiska ir citām postpadomju valstīm, kurām 20 gados kopš Padomju Savienības sabrukuma tā arī nav izdevies nostāties uz noturīgas demokrātijas ceļa. Tieši šī iemesla dēļ Apvienotās baltiešu komitejas konferences dalībnieku vidū bija gan baltkrievi, gan moldāvi. Īpašu interesi par Baltijas valstu pieredzi konferencē izrādīja čerkesi, kas izvērsuši aktīvu kampaņu pret 2014. gadā gaidāmajām ziemas Olimpiskām spēlēm Sočos, ko čerkesi uzskata par savu krievu apspiestās nācijas galvaspilsētu. Viena no kampaņas līderēm Dana Vojoka (Dana Wojokh) norāda, ka viņu iedvesmo baltiešu, bet jo īpaši baltiešu diasporas, demonstrētā neatlaidība cīņā par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Iemesls, kāpēc trimdas aktivitātes čerkesiem ir tik saistošas, ir fakts, ka 90% čerkesu dzīvo ārpus savu senču dzimtenes, kuru pirms 147 gadiem savā kontrolē pārņēmuši krievi[ 2 ].
Problēma — sadarbības trūkums
Nav šaubu, ka Baltijas valstis ar savu piemēru un pieredzi var iedvesmot un palīdzēt citām nācijām, tomēr arī Latvija, Lietuva un Igaunija saskaras ar virkni problēmu, kas apdraud to drošību un stabilitāti ilgtermiņā. ASV Valsts Departamenta konsultants Austrumeiropas jautājumos Pols Goubls (Paul Goble) uzsver — pieņēmums, ka vēsture ir beigusies līdz ar aukstā kara beigām, ir “muļķības.” Viņš norāda, ka Baltijas valstīm ir jārēķinās ar faktu, ka tās atrodas ļoti sarežģītā reģionā — satraucošs, viņaprāt, ir ne vien radikālā nacionālisma uzplaukums Krievijā, bet arī situācijas pasliktināšanās Baltkrievijā.
Tikmēr Stratēģisko un starptautisko studiju centra pārstāvis, bijušais ASV vēstnieks Lietuvā un Igaunijā Kīts Smits (Keith Smith) atgādina par Baltijas valstu energoatkarību no Krievijas, kas ir ļoti plaši apspriests jautājums arī Eiropas Savienībā. Kā norāda Smits, viena no lielākajām Baltijas valstu problēmām ir to nespēja vienoties un sadarboties, lai šo problēmu atrisinātu. Baltijas valstu energoatkarība no Krievijas ir uzskatāma par lielu problēmu ne tikai tā iemesla dēļ, ka Kremlis energoresursus mēdz izmantot kā ietekmīgu ieroci starptautiskajā politikā, bet arī tāpēc, ka tā ievērojami palielina korupcijas risku Krievijas kaimiņvalstīs. “Ja jūs domājat, ka korupcija apstājas pie Krievijas robežas, tad jūs maldāties,” paskaidro Kīts Smits.
Attiecībās ar Krieviju Baltijas valstu diplomāti akcentē NATO sniegtās drošības garantijas. Tā, piemēram, Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs atsaucās uz pērn Latvijas teritorijā notikušajām NATO militārajām mācībām, kas, viņaprāt, raidījušas spēcīgu signālu Krievijai.
Tikmēr Igaunijas aizsardzības ministrijas pārstāvis Svens Sakovs (Sven Sakkov) mudina Baltijas valstis pašas daudz aktīvāk piedalīties NATO stratēģiskās partnerības stiprināšanā, proti, palielināt ekonomikas krīzes rezultātā apcirpto aizsardzības bužetu līdz 2% no IKP, kā to paredz NATO dalībvalstu savstarpējā vienošanās. Igaunija šogad aizsardzībai piešķīrusi 1,9% un cerot nākamgad aizsardzības budžetu palielināt līdz 2% no IKP. Jāatgādina, ka Latvija aizsardzības budžetam šogad atvēlējusi vien 1% no IKP, bet nākamajos gados to ierosināts samazināt līdz 0,7%. Igaunijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis aizrāda, ka ASV, kas šobrīd pašas saskaras ar budžeta problēmām, ir grūti argumentēt par labu aizsardzības finansējuma saglabāšanai esošajā apmērā, jo citas NATO dalībvalstis ir ievērojami atkāpušās no savstarpējās vienošanās.
Pēc Sakova teiktā, NATO dalībvalstīm steidzami jāuzlabo izlūkdarbība un savstarpējā informācijas apmaiņa, lai tās nepalaistu garām būtisku apstākļu maiņu kādā reģionā, kā tas noticis Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs saistībā ar tajās uzliesmojušajiem nemieriem. Tāpat, balstoties uz Igaunijas savulaik pieredzētajiem kiberuzbrukumiem, NATO dalībvalstīm svarīgi būtu vairāk pievērsties kiberdrošībai. Pēc vairāku referentu teiktā, NATO turpmākajā darbībā būtiski būtu arī panākt “gudras varas” (smart power) izmantošanu, kas, atbildot uz konfliktsituācijām pasaulē, apvienotu gan militāro spēku, gan diplomātiskos, ekonomiskos, juridiskos un kultūras līdzekļus.
Starp atceri un aizmiršanu
Trīs galvenās Baltijas valstu iekšpolitiskās problēmas, kas apdraud to drošību un stabilitāti nākotnē, pēc Goubla domām, ir to integrācijas politika, kas īpaši sarežģīta ir Latvijā un Igaunijā, dilemma starp vēstures atceri un aizmiršanu, kā arī Baltijas valstu atbildes reakcija uz globalizāciju. Goubls uzskata, ka sabiedrības integrācija ir viens no Baltijas valstu lielākajiem un sarežģītākajiem uzdevumiem, kuras pilnvērtīgai īstenošanai nepieciešams panākt vienotu izpratni par nācijas pamatvērtībām, pagātni, tagadni un nākotni. Politikas analītiķis norāda, ka Baltijas valstīs jo īpaši svarīgi ir atgādināt par 20. gadsimta notikumiem, tajā pašā laikā izvairoties no tā, ka atcere aizēno nākotni: “Mēs varam teikt, ka nācija, kas neatceras savu pagātni, drīz beigs pastāvēt kā nācija, bet nācija, kas dzīvo pagātnē, drīz zaudēs nākotni.”
Tikpat satraucoša esot “smadzeņu aizplūšana” uz citām valstīm, kas rada ievērojamu apdraudējumu Baltijas valstu pastāvēšanai nākotnē. Jāatzīmē, ka saskaņā ar nule Eurobarometer publicētajiem sabiedriskās domas aptaujas datiem aptuveni 34% Latvijas iedzīvotāju pieļauj iespēju izceļot no Latvijas nākamo desmit gadu laikā[ 3 ]. Tas ir trīs reizes vairāk nekā vidēji ES, kur iespēju pārcelties uz citu valsti pieļauj 11% respondentu[ 4 ].
Goubls arī uzsver, ka baltiešiem būtu jāsatraucas ne vien par iedzīvotāju emigrāciju uz ārvalstīm, bet arī par straujo urbanizāciju. Straujā lauku depopulācija potenciāla uzbrukuma gadījumā apgrūtinātu plašo lauku teritoriju aizsardzības iespējas, savukārt pilsētu kosmopolītiskā vide draud atsaukties uz Baltijas nāciju identitātes apziņu.
Nav šaubu, ka Latvijas pārejas posma pieredze un spēja stabilizēt uz bankrota robežas esošu valsts ekonomiku var būt vērtīga mācību stunda citām valstīm un iedvesmot 20. gadsimta likteņa brāļus citās postpadomju valstīs. Tomēr Latvijas drošības un ilgtspējas labad ir būtiski valstsvīriem un valstssievām nepaļauties uz nācijas neizzūdamību un amatpersonām netīksmināties par līdz šim sasniegto.
Baltijas valstis nav nesatricināms pasaules centrs. Tās vēl joprojām atrodas Krievijas energoresursu pavadā, situācija austrumu kaimiņvalstīs kļūst arvien nestabilāka, Amerikas ietekme pasaulē nākamajos gados, visticamāk, mazināsies, bet Baltijas valstīs notiek to drošībai nevēlamas demogrāfiskas pārmaiņas un līdz galam vēl nav atrisināti nacionālās integrācijas jautājumi. Šie ir apstākļi, ar ko Baltijas valstu politikas veidotājiem būs jārēķinās, domājot par nākotni.