Foto: Pete Ashton
Man nebūtu nekas pretim, ja laulība tiešām varētu izglābt “demogrāfiju”, tomēr būtu jāsaprot, ka Labklājības ministrijas uzburtā aina par valsts kontrolētu ģimeni bija iespējama Mao Dzeduna Ķīnā.
Ģimenes politikas ziņā Latvija ir kā tāds apjucis vientiesis, kuram sāp vēders un kurš pamēģina te aspirīnu, te šņabi, te — abus kopā. Bet varbūt tomēr vajadzētu uzstiept uz operāciju galda un griezt? Ņemšanās ap “demogrāfiju” ir tik auglīga, cik potenciāli auglīgs ir pats termins. Reaģējot uz asajām demogrāfiska rakstura sāpēm, vieni veido nepieredzēti daudzskaitlīgas demogrāfijas komisijas Saeimā un Ministru kabinetā, savukārt citi spriež, ka ar vienīgo universālo „bērnu pabalstu” vajadzētu aizlāpīt budžeta caurumu.
Es gribu uzsvērt, ka problēma ir spontānā un neprātīgā rīcība ģimenes politikas jomā, un to labi ilustrē nesen Labklājības ministrijas (LM) izsūtītais un apspriešanai paredzētais rīcības plāns ģimenes politikas pamatnostādņu īstenošanai jeb Rīcības plāns pamatnostādņu „Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017.gadam” īstenošanai 2011.-2013.gadam. Kā redzams, nosaukums vien ir ko vērts!
Pamatu pamats — laulības institūts
Valsts par ģimenes politikas virsmērķi ir izvirzījusi sekojošu tēzi: “Veicināt ģimeņu stiprināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūtu un tās vērtības sabiedrībā”. Tiesa, labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS) gan ir izteikusies, ka pašreizējais ministrijas budžets neļaus programmu īstenot. Tomēr tajā paustās vīzijas ir publiskošanas vērtas, jo ilustrē valsts atvēzienu “demogrāfijas” uzlabošanai. Par to jārunā galvenokārt tāpēc, ka ir kauns lasīt tik vāji sagatavotu dokumentu valstī ar 20 gadu pieredzi demokrātiskas valsts pārvaldē.
Latvija jau 10 gadus īsteno ģimenes politiku. Tās rezultātus, veidojot jauno politiku, neviens nav mērījis un izvērtējis. Iespējams, tāpēc, ka kādu iemeslu dēļ šī politika nav bijusi lepošanās vērta. Jaunā programma iet soli sāņus un saista ģimenes stabilitāti, labklājību un dzimstību ar laulības institūtu. Šāda politikā iezīmēta saikne ir vērojama katoliskajā Itālijā, kur ģimeņu labklājība tiek nodota pašu ģimeņu rokās. Rezultāts ir zemi dzimstības rādītāji, jo valsts morālais atbalsts, kā izrādās, neveicina dzimstības rādītāju kāpumu. Ne jaunajās politikas pamatnostādnēs, ne rīcības plānā nav nekāda salīdzinājuma ar citu ES valstu ģimenes politikām un to rezultātiem.
Politikas veidošanai, izrādās, nevajag nekādu īpašu zināšanu, pierādījumu un efektivitātes mērījumu. Politiku var veidot, saaicinot kopā „interešu” grupas un pierakstot viņu viedokli tabulā. (Jā, zaļzemnieki, kurus valdībā pārstāv labklājības ministre, jau kopš vēlēšanām nosaka savas politiskās prioritātes ar sabiedriskās domas aptauju palīdzību, acīmredzot uzskatot, ka šādi kļūdīties nevar). Tā tabulā ailītē pie līdzekļiem var ierakstīt „valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu ietvaros”, bet rezultātos samurgot atdeves ziņā principā neizmērāmas lietas, tādas kā „izstrādāts informācijas izplatīšanas projekts (kampaņa), kā rezultātā sabiedrība ir kļuvusi informētāka par ar laulību saistītām tēmām”. Šis ir rezultāts darbībai zem tā saucamā „mērķa”: “Izveidot informatīvus materiālus un apmācību programmu personām, kuras gatavojas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.”
Jums likumīgas saites?
Kāda būs dzīve, ja ministrijai pēkšņi būs nauda plāna īstenošanai? Ne mazāk kā 30% skolasbērnu nāks mājā no skolas starojošām acīm un vecākiem pārstāstīs skolā saņemto informāciju par laulības nozīmi pilnvērtīgas personības veidošanā un bērnu audzināšanā. Laulības reģistrāciju varēs pieteikt caur internetu un ietaupīt uz puķu, drēbju un vakariņu rēķina, kas būtu tērējami saderināšanās gadījumā. Tā vietā laulājamiem un „visai sabiedrībai kopumā” tiks piedāvāta informācija par tēmām, kas „saistītas ar laulību”. Pie durvīm mums zvanīs ne tikai dažādu sektu sludinātāji, bet arī valsts apmaksātu NVO pārstāvji, kas uzdos jautājumu: „Vai dzīvojat likumīgā laulībā?” Ja atbildēsit negatīvi, tad saņemsit apmācību, kas būs „pieejama arī elektroniskā formātā, par iespējamām tiesiskajām sekām ģimenē, kuras nedzīvo laulībā, it īpaši attiecībā uz bērniem”.
Valsts izstrādās arī atbalsta pasākumus dažādiem ar laulību saistītiem gadījumiem, piemēram, uzvārda maiņai, neprasot nodevas un jaunas izziņas likumīgi laulātiem uzvārda mainītājiem un mainītājām. Bērnu reģistrācija notiks automātiski jau slimnīcā, un tiem, kuriem paternitāti neatzīs caur likumīgu laulību, nāksies piedzīvot savas rīcības tiesiskās sekas. Sievietēm, kas iedomāsies par abortu, tiks piestiprināts konsultants, kas informēs par valsts atbalsta iespējām šādā situācijā, proti — nekādām. Vēl tiks izstrādātas un attīstītas dažādas lietas, piemēram, atbalsts dzīvojamā fonda renovācijai, valsts finansējuma palielināšana mācību līdzekļu iegādei, bērna kopšanas atvaļinājuma pagarināšana līdz diviem gadiem, koncepcija kompleksai ģimenes mājokļa problēmu risināšanai un citām lietām, kuras vēlāk pēc rūpīgām debatēm izrādīsies budžeta iespējām nepaceļamas. Ja citās valstīs pie šādas atziņas nonāk, izpētot savu un citu valstu līdzšinējo pieredzi un sarēķinot izmaksu un ieguvumu attiecību, tad Latvija mēģinās iziet izmēģinājuma ceļu pati, lemšanu uzticot dažādām debatēm.
Prasiet padomu Čaušesku pārim!
Valsts apkaros arī vardarbību ģimenē, vācot par to statistiku. To būs grūti vākt, jo valsts institūcijas pēdējos desmit gadus nav spējušas vienoties par kopēju vardarbības definīciju un līdz ar to — par tās apkarošanas pasākumiem. Patiesībā vardarbība nebūs jāapkaro, jo visi cilvēki būs saņēmuši informāciju par „laulību nozīmi” un „tiesiskajām sekām” un vairs nebūs vardarbīgi. Drošībai valsts finansēs Adverse Childhood Experience Study — reliģiskas organizācijas — izstrādātu un popularizētu aptauju, kas pierādīs, ka vardarbība ceļas no nepareizas laulības vērtības izpratnes.
Pārzinot Eiropas valstu ģimenes politikas virzību un sociālos procesus, nav grūti prognozēt, ka plānā paredzētais brīnumlīdzeklis — laulība — „demogrāfiju” neglābs un tā vēl ilgus gadus turpinās būt par „auglīgu” debašu problēmu. Jautājums te ir par ierēdniecības profesionalitāti un elementāru spēju definēt mērķus, rezultātus un izmērīt katras plānotās rīcības efektivitāti. Man nebūtu nekas pretim, ja laulība tiešām varētu izglābt “demogrāfiju” un ļautu cilvēkiem dzīvot labāk. Tomēr profesionālam politikas jomas ekspertam (kādam būtu jābūt ministrijas ierēdnim, kas gatavo politikas dokumentus) būtu jāsaprot, ka programmā uzburtā aina par valsts kontrolētu ģimeni un dzimstību bija iespējama Mao Dzeduna Ķīnā. Ar padomu par dzimstības kontroles politikas pieredzi varētu vērsties arī pie rumāņu Čaušesku pāra[ 1 ], ja vien tauta abus nebūtu nolinčojusi šīs pašas kontroles dēļ. Valstī, kur cilvēki brīvi izvēlas partnerus un plāno ģimeni, šīm elementārajām lietām būtu jābūt skaidrām arī profesionālam politiķim. Ja vēders sāp un berzēšana ar zilo papīrīti nelīdz, vajadzētu vērsties pie ārsta.