Foto: Vitó
Latvijā ir samērā daudz dažādu atklātības normu un rīku, kurus radījušas lielākas vai mazākas krīzes. Tomēr trūkst kritiskas diskusijas par šo mehānismu mērķtiecību, piemērotību problēmu risināšanai, lietderību un ietekmi.
Izpaliek arī atziņa, ka atklātība nav vienkārši saukļa “ātrāk, augstāk, spēcīgāk” analogs politiskajā retorikā, bet ka, tikai iesaistoties tiem, kuri atklātību pieprasa, kopējais rezultāts varētu patiesi veidot sistēmas un rīcībpolitiskus risinājumus, kas atbilst sabiedrības interesēm.
Rakstā ir pievērsta uzmanība pagātnes autoriem, kuru citātus bieži izmanto atklātības aizstāvji, piemirstot viņu domas par priekšnoteikumiem, kas nepieciešami, lai atklātība sniegtu iecerētos rezultātus; ir raksturotas mūsdienu populārās interpretācijas par atklātības nozīmi un pielietojumu. Šo uzskatu un interpretāciju kontekstā tiek vērtēta tā pieeja atklātībai, kas dominējusi līdzšinējā Latvijas politikā.