Kas ir laime? – Providus

Foto: greg westfall

Iepazīstoties ar laimes fenomenu Eiropas tiesību filozofijā, jāsecina, ka nav vienas vispārējas izpratnes, taču ir „ceļa zīmes” attiecībā uz virzienu, kur laime ir meklējama.

Iemesli, kuru dēļ dažādus uzskatus pārstāvoši filozofi pievērsušies laimes problemātikai, ir ļoti atšķirīgi. Tomēr ir iespējams secināt, ka laime ir vispārīgs kopīgais mērķis, neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ filozofiskie meklējumi (pētījumi) tikuši uzsākti. Proti: vai tie ir ideālās valsts meklējumi, viena kopīgā pirmsākuma teorija (dogma vai pamatnorma), vai diskusija par morāles vai ētikas jautājumiem, – visiem šiem meklējumiem ir viens augstākais mērķis, bet ļoti dažādi ceļi un metodes šī mērķa sasniegšanai. Doktrīna vien noteic vērtību veidu, līdzekļus (instrumentus) un veidus, kā sasniegt mērķi, taču nenoliedz paša mērķa esamību.

Tādējādi var būt ticība kādai acīmneredzētai augstākai varai vai cilvēku radītai labklājības valstij, vai neticība ne vienam, ne otram; atšķirīga izpratne par taisnīgumu, labumu un ļaunumu, kā arī mieru vai karu, tomēr virsmērķis paliek – kā sasniegt tādu stāvokli, kas vienlaikus spētu pastāvēt un sniegt cilvēkiem to, ko viņi vēlas.

Atliek vien atbildēt, vai laime ir tā, ko cilvēki vēlas? Ja tā ir, tad kādi ir laimes sasniegšanas ceļi, kādi starpsoļi ceļā uz mērķi?

Hēgelis uzsvēra, ka nevienam cilvēkam nevar piespiest būt laimīgam (Гегель Г.В.Ф. Философия права. Пер.с нем.:Ред и сост. Д.А.Керимов и В.С.Нерсесянц. Москва: Мысль, 1990.). Tātad cilvēkam ir brīva izvēle, būt laimīgam, vai nē. Lai cilvēks būtu laimīgs viņam jābūt brīvam, jo brīvība un cieņa (saskaņā ar Hēgeli) ir divas neatsavināmas vērtības. Fihte uzskatījis, ka cilvēks vienmēr atrodas starp dabiskās nepieciešamības un tikumiskās brīvības jēdzieniem, kas nozīmē, ka brīvā griba un morālais pienākums liek tiekties pēc ideāla (brīvības), taču to sasniegt nav iespējams, tāpēc cilvēki nevar būt absolūti labai vai absolūti brīvi.

Tādējādi cilvēka brīvība var tikt vērtēta divējādi: no tiesiskā viedokļa (vai cilvēks ir juridiski brīvs, piemēram, nav vergs), vai cilvēks sevi pats uzskata par brīvu (attieksme pret savu „es”), pie tam, viens neizslēdz otru. Cilvēks var būt „juridiski nebrīvs”, bet būt brīvs pēc pārliecības.

Ja cilvēks iegrimst garīgā aklumā un neredz tālāk par savu ikdienu, tad „nemirstīgā psihe paliek zemei piekalta un tās spārni ir saistīti”, -norādījis Fihte, – „ja mēs tiecamies tikai pēc tā, kas var realizēties tikai šajā pasaulē, tad mums neeksistē patiesa brīvība”.

Arī ceļi uz laimi ir dažādi, vienam prieks rada mīlestību, kas savukārt noved pie laimes; citiem bauda, caur apmierinājumu ir ceļš uz laimi. Taču no cita redzes punkta raugoties prieks ir ļoti līdzīgs baudai, bet mīlestība ir viens no apmierinājuma (garīga, fiziska) veidiem, tādējādi abi ceļi uz laimi nemaz nav tik atšķirīgi. Viens no laimes priekšnosacījumiem ir miers. Absolūtā brīvība ir arī brīvība no bailēm, kuras nosacījums ir miers: „nesatricināmais miers arī ir cilvēka dzīves ideāls” (šeit un turpmāk šajā rindkopā avots: Kārs T.L. Par lietu dabu. Rīga: Zvaigzne, 1995.). Miers nozīmē būt brīvam no nāves bailēm. „Bailes no nāves ne tikai traucē dvēseles mieru, bet arī izraisa nebeidzamas skumjas, iekšēji sagrauj cilvēku gan kā dzīvu, gan morālu būtni: viņš zaudē kauna jūtas, godu, nodod savus draugus, vecākus un tēviju”. Tits Lukrēcijs Kārs uzskatījis, ka ir attaisnojami, rast mieru un laimi vismaz paglābjoties savā garīgajā pasaulē, ja kara un posta dēļ to nav iespējams gūt fiziskajā un, ka tas nebūt nenozīmē, ka gudrajiem (kas norobežojas) radītu baudu citi cilvēku mokas, bet drīzāk emocionālā drošība: „Jauki ir arīdzan skatīties varoņu skarbajās cīņās, kaujas laukā, kas norit, ja pats esi tālu no briesmām. Taču vistīkamāk cilvēkam mierīgi dzīvot bez rūpēm augstajos zinību tempļos, ko gudrie ir cēluši droši. Tad varam mierīgi skatīties lejup un vērot, kā citi maldās visapkārt…”.

Tādējādi šī pētījuma mērķis ir:

• izzināt, kā dažādu uzskatu un sistēmu filozofi ir definējuši savu attieksmi pret laimi, kā pret sabiedrībā pastāvošu fenomenu;

• izzināt, kādiem apstākļiem ir jāpastāv, lai „laime” būtu teorētiski sasniedzama un to varētu praktiski sasniegt.

• izvērtēt laimes fenomena būtību un nozīmi dažādu filozofu darbos, tai skaitā – laimes un tiesību jēdziena saikni, laimi korelācijā ar ģimeni, sabiedrību un valsti.

Pētījuma izstrādē pielietotas šādas zinātniskās metodes: salīdzinošā, vēsturiskā, analītiskā, loģiskā un citas.

Aristoteļa „visaugstākais labums”: laime kā cilvēka mērķis

Aristotelis uzskatīja, ka jebkura zinātne tiecas uz apzinātu izvēli, jeb „labumu”. Labums ir definēts mērķis, kas nav darbība, bet rezultāts ārpus darbības. Saskaņā ar Aristoteli ir uzdevumi (darbības, lai sasniegtu mērķi) un pats „gala mērķis arī ir visaugstākais labums” (šeit un turpmāk šajā sadaļā avots: Aristotelis. Nikomaha ētika. Rīga: Zvaigzne, 1985.). Visaugstākais labums, uz ko tiecas cilvēki, ir laime. Laimi cilvēki (saskaņā ar Aristoteli) uztver dažādi – vieniem tas ir kāds taustāms labums (bauda, bagātība, gods), bet citiem tā ir veselība (slimībā) vai bagātība (trūkumā).

Aristotelis uzskatījis, ka laime (arī labklājības sajūta) ir atkarīga no cilvēka vērtībām, proti – kādas ir cilvēku vērtības, tāda ir arī laime un labklājība, tai skaitā izvēlētie ceļi šīs labklājības sasniegšanai.

Laimes pamatā neizglītotiem ļaudīm var būt dažādas baudas, bet izglītotiem gods. Taču arī gods netiek uzskatīts par viennozīmīgu kategoriju: „gods ir vairāk tajos, kas godā, nevis tajā, kurš tiek godāts, bet pēc mūsu pieņēmuma, jēdziens „labais” ir kaut kas pašam piemītošs un neatdalāms”.

Tāpēc dažkārt gadās tā, ka tie, kurus godā vēlas, lai viņus godā tikumiski cilvēki, jo tā gūst pārliecību, ka paši ir tikumiski un krietni. Taču tikumība pati par sevi vēl nav laime jeb labums, jo laime prasa aktīvu rīcību.

Arī bagātība nevar būt mērķis, tas ir tikai līdzeklis, kāda augstāka mērķa sasniegšanai. Lai nejauktu mērķus un līdzekļus tiek piedāvāts definējums „labajam”, kā apzināšanās gulst laimes sasniegšanas pamatā. Tā var būt „labais pats par sevi” un „labais kā līdzeklis”. Ja tiek jaukti vietām šie jēdzieni, var nonākt pie rezultāta, kad līdzeklis (kas arī ir labums) tiek noturēts par mērķi. Bet jāņem vērā, ka līdzekļi ir tādas lietas „kuras varētu uzskatīt par labumiem, kuriem ir vērtība pašiem par sevi, kaut arī mēs tiecamies pēc tiem kā līdzekļiem citu mērķu dēļ”. Tikai tas mērķis, kas vienmēr ir pašmērķis un nekad nav līdzeklis, arī ir galīgais mērķis. „Tāds galīgais mērķis visvairāk šķiet laime, jo to mēs izvēlamies vienmēr kā pašmērķi un nekad kā līdzekli. Turpretim godu, baudu, domāšanu un jebkuru tikumu mēs vēlamies gan kā pašmērķi, gan arī kā līdzekli, lai sasniegtu laimi”.

Aristoteļa „visaugstākais labums”: laime kā vislabākais, ko cilvēks var paveikt

Dzīve, kādu cilvēks vēlas un kurā cilvēkam nekā netrūkst, ir laimīga (pašpietiekama). Tādējādi laime, kuras sasniegšanai pūlas cilvēks, ir pilnība pati par sevi. Bet vai laime cilvēkam ir pats labākais? Cilvēka uzdevums ir būt labākajam savas unikalitātes sfērā, ar ko cilvēks atšķiras no dzīvniekiem un augiem – ar domāšanu. Ja cilvēks ir izcils domāšanā un ar tās rezultātiem saistīto darbību īstenošanā, tad cilvēks sasniedz dzīves augstāko labumu: „Katra lieta ir laba, ja realizējas tai piemītošā izcilība…cilvēka dzīves augstākais labums ir sasniegts tad, ja dvēseles aktivitāte izpaužas augstākajā kvalitātē”. Tātad laimes sasniegšanai ir nepieciešama pārdomāta cilvēka darbība augstākajā tās kvalitātē. Minētā dēļ laimīga cilvēka dzīvi dēvē par labklājību. Laime ir dvēseles aktivitāte, kurā izpaužas tikumība: „kā olimpiskajās spēlēs uzvaras vainagu saņem nevis visskaistākie vai visstiprākie, bet tie, kas cīnās (jo no tiem nāk uzvarētāji), tāpat arī dzīvē, skaisto un labo sasniedz tie, kas aktīvi darbojas”. Bauda un labsajūta ir dvēseles stāvoklis, bet prieku katram sagādā tas pret ko viņš izturas ar mīlestību.

Epiktēta iekšējā brīvība un tās saistība ar laimi: laime sevis izpratnē

Epiktēts no Hierapoles (55.-138.g.m.ē.) savos darbos pievērsies gan loģikai, gan fizikai, taču viņa galvenais pienesums attiecināms uz ētiku, jo sevišķi jautājumiem, kas skar cilvēka iekšējās brīvības sasaisti ar laimi. Epiktēts, līdzīgi kā Aristotelis, uzsvēris, ka cilvēka brīvību nodrošina iekšējā un ārējā brīvība, bet nespējot īstenot pirmo, otrajai nav nozīmes. Cilvēku dara laimīgu (vai nelaimīgu) nevis kaut kādas konkrētas lietas, bet tas, kā cilvēks attiecas pret tām: labais un ļaunais nav lietās, bet cilvēku attieksmē pret tām, tāpēc laimes vai nelaimes ir sajūtas, kas tiešā veidā ir atkarīgas no paša cilvēka: „Ir lietas, kas ir mūsu varā un lietas, kas nav mūsu varā. Mūsu varā ir mūsu uzskati, tieksmes, iekāres, vairīšanās, proti, itin viss, kas ceļas no mums pašiem. Mūsu miesa, īpašums, slava, amati, proti, itin viss, kas neceļas no mums pašiem, nav mūsu varā” (šeit un turpmāk šajā sadaļā avots: Epiktēts. Rokasgrāmata. Rīga: Zvaigzne, 1991). Tādējādi, lai cilvēks būtu laimīgs ir jāattīsta viss, kas ir mūsu varā, bet tas, kas nav „tas ir gan aizkavējams, gan atņemams”. Epiktēts savus uzskatus par brīvību uz laimi, sasaistot šos fenomenus savstarpēji, ilustrējis ar spilgtiem piemēriem. Šie piemēri ir pierādījumi, ar kādām darbībām cilvēks parasti liek sev vilties (iedomība, savas pašcieņas ignorēšanas, dzīves mērķa nesaskatīšana vai tukšas iedomas) un attālinās no savas iekšējās brīvības un laimes. Viņš uzskatāmi parāda, ka jādod priekšroka paša cilvēka aktīvai rīcībai, nevis jāgaida no citiem tas, ko citi iespējams nevarēs, negribēs vai nespēs dot: „Kad tu esi vienkāršo ļaužu vidū un tev gadās cilāt kādu filozofisku jautājumu, tad cik iespējams klusē. Jo pastāv lielas briesmas, ka tu vari sākt runāt par lietām, kuras vēl neesi sagremojis. Un, ja kāds tev saka, ka tu nekā nezini, un tevi tas nekādi neuztrauc, tad zini, ka iesākums tev ir labs. Jo arī aitas neizvemj barību, lai parādītu ganam, cik daudz tās apēdušas, bet sev iekšā to pārstrādā, lai dotu vilnu un pienu. Arī tu neapžilbini vienkāršos ļaudis ar filozofijas gudrībām, bet pierādi savu taisnību ar darbiem”.

Epiktēta iekšējā brīvība un tās saistība ar laimi: Brīvība un spēja pazīt sevi sniedz iespēju būt laimīgam. Nespēja pazīt sevi noved nebrīvē un nelaimē.

Cilvēkam ir ļoti būtiski apzināties savu mērķi un uzdevumus tā sasniegšanai – spriedums, kas ļoti līdzinās Aristoteļa „labais pats par sevi” un „labais kā līdzeklis”. Ja cilvēks to neapzinās viņu ļoti viegli var ietekmēt citi un tādējādi padarīt nelaimīgu, vai attālināt no laimes. Turklāt būtiski ir apzināties savu brīvību, prast to novērtēt un izmantot laimes sasniegšanai.

Piemēram, vergs vispirmām kārtām vēlas brīvību, lai būtu laimīgs. Tomēr, kad saimnieks atlaiž vergu brīvībā, pirmais, ko vergs dara ir meklē kādu kam izpatikt, lai saņemtu ēdienu, jo saimnieks viņu vairs nebaro, ēdiena dēļ vergs ir gatavs nodoties dažādām riebeklībām.

Kamēr bijušais vergs ir atradis sev daudz maz pienācīgu mitekli un pārtiku, viņš jau ir paspējis iekļūt daudz dziļākā nebrīvē nekā iepriekš. Ja tāds cilvēks sāk kļūt bagāts, viņš sev pagādā mīļāko, kas visdrīzāk ir kāda izlaidīga sieviete. Tad viņš sajūtas atkal nelaimīgs un ar nostaļģiju sāk atcerēties tos „labos” laikus, kad bija vergs, jo tad par viņu rūpējās, deva viņam ēdienu, apkopa, kad bija slims, un arī darbs jau atmiņās nešķita tik ļoti smags. Viņš domā, ka pretstatā pagātnei, tagad gan viņam ir daudz nelaimju – bija viens saimnieks, bet tagad viņš jūt, ka viņam ir daudz saimnieku. Cik daudziem cilvēkiem viņam ir jāizpatīk ikdienā, lai kļūtu bagāts. Un tad viņš kļūst bagāts, iznesot kā ciešanas, visu, kas jādara bagātības iegūšanai; viņš dodas karā, kur atkal izcieš mokas, tad atgriežas, bet lai saglabātu savu augstāko stāvokli, viņam atkal jācieš, un viņš kļūst par Senatoru. Bet patiesībā par ko viņš ir kļuvis? Viņš ir aizvien vēl tas pats vergs, kas tagad iet nevis strādāt uz lauka, bet uz Senāta sanāksmēm. Tikai viņa važas ir mainījušas izskatu, tagad ir spožas un skaistas, bet spiež tieši tikpat sāpīgi kā agrāk. Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam jādomā, kas ir īstais dzīves labums. Ja cilvēks katru savu dzīves soli spertu saskaņā ar taisnības un labsirdības principiem, kas slēpjas katra cilvēka dvēselē, tad iegūtu patiesu brīvību, prieku, apmierinājumu ar dzīvi un laimi (Эпиктет. В чем наше благо? Перевод В.Г. Черткова. Москва, 1904.).

Hēgeļa ētika un cilvēka laime

Hēgeļa ētika ir iekļauta tiesību filozofijā: abstraktās tiesības, morāle, tikumības jēdziens, kurā ietilpst ģimene, pilsoniskā sabiedrība un valsts. Tikumības pamatā Hēgelis liek brīvo gribu, kas savā dialektiskajā attīstībā piedzīvo trīs stadijas: dabisko gribu, patvaļu un saprātīgo gribu. Tikumiskā brīvība ir iepazīta vēsturiskā nepieciešamība. Individuālā griba tiek pakļauta vispārējai gribai un visbeidzot valsts varai. Jebkura cilvēka rīcība ir mērķēta uz vajadzību apmierināšanu, bet apmierinātas vajadzības ir labums (labklājība). Bez labuma īstenošanas cilvēks nevar īstenot savu morālo pienākumu. Morālais pienākums ir izprotot labo, īstenot to savā darbībā. Labklājība (labums) ir cilvēka personiskās un sabiedriskās morāles vienota attīstība kopējas labklājības sasniegšanai. Pati svarīgākā cilvēka vērtība ir dzīvība. Labums un ļaunums ir dialektiski saistītas kategorijas, tāpat kā citas kategorijas: nodoms un vaina, nolūki un labums, labestība un sirdsapziņa, laime un pienākums.

Patiesa, nevis formāla sirdsapziņa, saskaņā ar Hēgeli, ir cilvēka tikumiskā paškontrole, kas vērsta uz labuma (visa labā) un pienākuma realizāciju.

Saskaņā ar Hēgeli labais ir realizēta brīvība, kas arī ir pasaules absolūti galvenais mērķis, bet realizēta brīvība ir laime. Taču Hēgelis norāda, ka labums bez likuma nav labums, bet ir ļaunums (Гегель Г.В.Ф. Философия права. Пер.с нем.:Ред и сост. Д.А.Керимов и В.С.Нерсесянц. Москва: Мысль, 1990.). Tādējādi ir nepieciešama valsts, lai pastāvētu forma, kurā realizēties tiesībām, tāpēc saskaņā ar Hēgeli „valsts ir visu iepriekšējo esamības formu augstākā īstenošanās, pēc kuras jāseko pārejai uz pašu augstāko gara izpausmi – absolūto garu..” (Broks J. Tiesības filosofija. Doktrīnas, koncepcijas, diskursi. Rīga: Turība, 2008.). Tomēr Hēgeļa etātisms ir izrietošs no cilvēka, kā no saprātīgas būtnes pašrealizācijas. Franču filozofs Renē Dekarts ir teicis: domāju, tātad esmu. Ja šādā veidā būtu jāizsakās ar Hēgeļa filozofijas nostādnēm, tad tas skanētu : „domāju, tātad ir valsts” (turpat). Tādējādi cilvēks var realizēties kā indivīds, bet tikai sabiedrībā. Sabiedrībai ir vajadzīgi likumi, lai īstenotu brīvību un ir vajadzīga valsts. Ja cilvēks uzvedīsies veidā, kas var kalpot citiem par uzvedības principu, cilvēks būs brīvs valstī (ģimenē, pilsoniskā sabiedrībā), kur tiek ievērotas tiesības, tātad laimīgs.

Noslēguma piezīmes

Iepazīstoties ar dažāda laika un atšķirīgiem autoru darbiem, kas pārstāv dažādas filozofijas sistēmas ir iespējams secināt, ka nav viena vispārnoteikta ceļa uz laimi. Vēl vairāk – nav arī vienas vispārējas laimes izpratnes. Neraugoties uz to ir konstatējamas samērā līdzīgas „ceļa zīmes” attiecībā uz virzienu, kur laime ir meklējama: prieks (arī bauda) ved uz mīlestību kā prieka un baudas avotu, kas noved pie laimes. Pie tam, pastāv nemainīgs nosacījums – brīvība, kas izpaužas divās formās: brīvība kā tiesību normās nosacīts statuss (tai skaitā personas drošība no citu personu prettiesiskiem tīkojumiem) un cilvēka iekšējā brīvības sajūta (emocionāli – tikumisks stāvoklis attiecībā pret sevi).

Lai nodrošinātu brīvību visās tās formās, ir nošķirami labā un ļaunā jēdzieni, kā arī piešķirama attiecīga loma tiesībām, kā brīvības mēram: „Visu cilvēku kopējas laimes apjomu veicina arī tas, kas atbilst kāda indivīda labumam. Sabiedrības labums veicina vispārējās laimes apjomu ikvienam tās loceklim” (turpat).

Teksts pirmo reizi publicēts Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūras studiju ietvaros.