Foto: russian_constructivism
Ukrainas konflikts un okupācijas konteksts kaitinoši atgādina, ka izpratne par padomju periodu vēl aizvien šķeļ Latvijas sabiedrību.
Šogad Eiropā daudzviet tiek atzīmēta 25. gadskārta notikumiem, kas sekmēja dzelzs priekškara krišanu un atbrīvošanos no komunisma. Šie rituālie pasākumi, tāpat kā dzimšanas dienas, postkomunistiskajām sabiedrībām atgādina, ka tās kļūst vecākas un ka daudzas no tām jau ir neērti saukt par „postkomunistiskām”. Taču notikumi Ukrainā ir piešķīruši papildus politisko jēgu šīgada atcerei. Latvijas publiskajā telpā tie ir aktualizējuši vēsturiskas līdzības ar padomju okupāciju 1940. gadā. Šādas analoģijas, protams, atvieglo domāšanu, jo balstās uz sociālajā atmiņā dziļi iesakņoto un nu jau paaudzēs pārmantoto padomju okupācijas paradigmu. Tiesa, tieši Ukrainas konflikts un okupācijas konteksts kaitinoši atgādina, ka izpratne par padomju periodu vēl aizvien šķeļ Latvijas sabiedrību.
Baltijas un Austrumeiropas valstu atmiņu politika jau kopš 90. gadu sākuma ir bijusi orientēta uz komunistiskās diktatūras nosodīšanu. Šis nosodījums savu veidolu ieguva ne tikai deklaratīvos politikas dokumentos, bet arī publiskās telpas dekomunizēšanā (ielu nosaukumu pārdēvēšana, iepriekšējā režīma pieminekļu demontāža) un pārejas laika taisnīguma politikā (komunisma noziegumu līdzdalībnieku tiesāšana, lustrācija, politiski represēto atbalstīšana). Īpaši asa pagātnes kritika ir caurvijusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu atceres kultūras, kuras, runājot vēsturnieka Stefana Trebsta vārdiem, balstās spēcīgā antikomunistiskajā konsensā.[ 1 ] Tomēr vienprātība visdrīzāk ir raksturīga politiskajai atmiņai jeb atmiņai, kas tiek definēta „no augšas”, turpretī atmiņā, kas veidojas „no apakšas”, jeb sociālajā atmiņā var novērot samērā kareivīgu pretnostatīšanos.
Sociālās atmiņas līmenī ir krietni sarežģītāk izdarīt tipizējošus vispārinājumus, kad runa ir par attiecībām ar komunistisko pagātni, jo šīs attiecības nosaka atšķirīgi faktori. Latvijā un Igaunijā nozīmīgākās priekšstatu atšķirības veidojas starp pamatnāciju un krievvalodīgo minoritāti, proti, tas, kādā valodā indivīds runā ģimenē, ļauj ar augstu varbūtību prognozēt viņa attieksmi pret padomju režīmu un izpratni par to, kā Baltijas valstis nokļuva PSRS sastāvā. Lietuvā, Polijā un Ungārijā sašķeltajai atmiņai ir vairāk ideoloģisks raksturs – attieksmi pret komunistisko pagātni lielā mērā nosaka tas, vai cilvēks identificējas ar kreiso vai labējo partiju idejām. Savukārt Ukrainā, kur atšķirībā no iepriekš piesauktajām valstīm valda ļoti vājš konsenss par padomju laiku, galvenais diferencējošais faktors ir reģionālā piederība, nevis nacionālā identitāte. Ja Austrumukrainas iedzīvotāji, īpaši Donbass reģionā un okupētajā Krimā, aizstāv prosovietisku pagātnes interpretāciju, tad Ukrainas Rietumos un arī vidienē, padomju režīms lielākoties izpelnītās nosodījumu.
Apzinoties katras postkomunistiskās sabiedrības specifiku, es tomēr uzskatu, ka etnolingvistiski sašķelta sociālā atmiņa, kāda tā ir Latvijā, daudz vairāk nekā ideoloģiskās nesaskaņas apdraud sabiedrības saliedētību. Augstāku apdraudējumu nosaka ne tik daudz latviešu un krievvalodīgo atšķirīgās pagātnes interpretācijas, cik ārējā spēka – Krievijas – interese izmantot šo sašķelto sociālo atmiņu tautiešu politikas interesēs. Un šeit atkal jāpiemin Ukrainas konflikts, kurā prosovietiskā vēstures shēma tika un tiek mērķtiecīgi izmantota no Krievijas puses, lai leģitimētu savu rīcību un diskreditētu uz Eiropu orientēto Ukrainas politisko eliti. Būtu naivi to neredzēt, tāpat kā būtu vienkārši naivi uzskatīt, ka Latviju neskar Krievijas pēdējos 15 gados apzināti kultivētais prosovietiskais naratīvs un ka tas neietekmē lielas Latvijas krievvalodīgo daļas politisko uzvedību.
Mēģinot saprast, ko darīt situācijā, kad Latvijas valstiskumam izšķirošas vēsturiskās epizodes (padomju okupācija, Otrais pasaules karš, PSRS izjukšana) lielās sabiedrības grupās joprojām tiek uztvertas radikāli atšķirīgi, ir milzīgs vilinājums domāt vienkārši: viss atrisināsies paaudžu nomaiņas rezultātā. Šādam skatījumam ir pat zināms pamats. Piemēram, 2009. gadā publicētais „Eirāzijas monitorings” parādīja, ka daudzās postpadomju valstīs jaunākajā paaudzē ir novērojama lielāka ignorance pret padomju periodu.[ 2 ] Taču paaudžu nomaiņa nevar būt panaceja apstākļos, kad šodienas Krievijas atmiņu politika ir orientēta uz padomju režīma pilnīgu reabilitāciju ne tikai pašā Krievijā, bet arī „tuvajās ārzemēs”. Negaidot uz paaudžu dinamikas izraisīto sociālo vielmaiņu, Latvijas integrācijas politikas veidotāji ir izvirzījuši konkrētus uzdevumus, kā stiprināt sabiedrību vienojošu sociālo atmiņu, t. sk. attiecībā uz padomju laiku, tomēr piedāvātās iniciatīvas drīzāk neļaus padziļināt sociālās atmiņas sašķeltību, nevis to vienos.[ 3 ]
Manuprāt, viens no virzieniem, kurā būtu vērts raudzīties konceptuālā līmenī, ir transnacionālā vēsture, kas etnolingvistiskajam faktoram neierāda izšķirošu lomu. Transnacionālā vēsture nozīmē daudzšķautnainu un iekšēji salīdzinoša pagātnes stāsta veidošanu, kur nacionālā identitāte ir tikai viens no atskaites punktiem līdzās citiem sociālajiem kontekstiem. Šāds stāsts palīdz daudz vieglāk un skaidrāk apjēgt, ka, piemēram, baltvācieši ir daļa no mums, tāpat kā daļa no mums ir tie ebreji, kas piedalījās Brīvības cīņās un kas tika iznīcināti holokaustā. Es saprotu, ka daudzviet pasaulē, t. sk. Latvijā, „padomju” bieži tiek vienādots ar „krievu”, taču tas nenozīmē, ka staļinisma noziegumu upuri vai padomju režīma brucinātāji bija tikai ne-krievi. Staļins uz Sibīriju izsūtīja Latvijas iedzīvotājus, starp kuriem bija latvieši, krievi, ebreji u. c. Pēc Staļina nāves padomju iekārtu kritizēja un izaicināja gan latviešu, gan krievvalodīgā inteliģence. Un ne jau tikai latvieši pirms 25 gadiem vēlējās neatkarību, kaut gan, ko tur slēpt, ievērojamā Latvijas krievvalodīgo daļā valdīja reakcionāras noskaņas.
Transnacionālā perspektīva mudina sarežģītās vēstures lapaspuses lasīt kopīgā valodā, taču, lai lasītu, šīs lapaspuses vispirms ir jāsaraksta; bet tās nevar sarakstīt, ja nav radīta kopīga Latvijas transnacionālās vēstures gramatika. Tādēļ ekspertiem un politikas veidotājiem būtu jāpiedāvā stratēģijas, kas veicinātu transnacionālu Latvijas vēstures stāstu radīšanu gan par padomju laiku, gan arī par agrākiem vēstures posmiem, kuros latvieši nespēlē centrālo lomu, un tādēļ tie faktiski ir palikuši ārpus pašreizējās vēsturiskuma apziņas.