Foto: angela7dreams
Vai mums, no malas vērotājiem, ir tiesības deputātiem aizrādīt par divdomīgām frāzēm, par diskriminējošiem izteikumiem, necienīgu runu un aizvainojošu retoriku un ikdienišķu rupjību?
Iesākot šo komentāru sēriju par deputātu izteikumiem un runasveidu, jau mudināju lasītājus padalīties ar savām domām par to, kā deputātiem vajadzētu runāt un vai mums, no malas vērotājiem, ir tiesības tiem aizrādīt par divdomīgām frāzēm, par diskriminējošiem izteikumiem, necienīgu runu un aizvainojošu retoriku un ikdienišķu rupjību.
Šoreiz pavisam mazs komentārs par pēdējo no minētajiem. Neseno politisko notikumu rezultātā, dažādi sociālie mediji ir pilni piesniguši ar dažādām kolāžām, bildēm, vairāk un mazāk asprātīgiem komentāriem un pat video ierakstiem, kas dažādi apspēlē iesaistītos politiķus. Šeit, lūk, viens tāds sens piemērs:
Lai arī publicēts labu laiku atpakaļ, video aktuāls arī šobrīd un ne tikai materiālā iesaistīto personību dēļ. Šajā kontekstā tas ir daudzkārt nozīmīgāk valodas kultūras un attieksmes dēļ. Pievienojot atsauci, ka, visticamāk, abi politiķi nedomāja, ka vēl kāds cits bez viņiem pašiem šo dialogu dzirdēs, neatbildēts tik un tā paliek jautājums par to, vai politiķim piedien lietot šādus izteicienus un runasveidu, vismaz atrodoties savā darba vidē. Pat, ja tas ir pačukstēts kolēģim pa kluso.
Līdzīgi arī ar raksta sākumā minētā citāta kontekstu. Lai arī šeit situācija atšķiras ar to, ka viens deputāts vēršas pret otru un ļoti labi apzinās, ka viņu dzirdēs arī pārējie, pamata jautājums paliek tāds pats – kā publiskā telpā būtu jāuzvedas deputātam? Tāpēc arī šinī gadījumā arī nav tik liela nozīme tam, ka Urbanovičš vēlāk Mūrniecei par šo izteikumu atvainojās[ 1 ], kā tam, ka viņš to vispār atļāvās pateikt. Šeit dažas tālākās pārdomas:
1)Urbanovičš ar Mūrnieci ir darba kolēģi, kuru starpā teorētiski vajadzētu valdīt cieņpilnām attiecībām. Katram kādreiz gadās ar kādu sastrīdēties un apmainīties paskarbākiem vārdiem, bet šādi izsaukumi un komentāri no zāles kolēģa uzstāšanās laikā, neliecina par augstu profesionalitātes līmeni darba vietā;
2)Grūti spriest par to, cik ļoti aizvainota par to, ka tika nosaukta par zosi, deputāte Mūrniece bija. Iespējams, ka ne pārāk. Tomēr, no otras puses, mums nav ne jausmas, cik ļoti sāpīgu ietekmi viens vai otrs izteikums var atstāt uz līdzcilvēkiem. Iespējams, ka kādu mums nezināmu iemeslu dēļ, tieši šāda veida apsaukāšanās deputātei bija īpaši nepatīkama. Un tieši tāpēc, ka cilvēku emocionālais stāvoklis mums nav zināms, būtu nepieciešams, iespēju robežās, censties būt pieklājīgiem un cieņpilniem.
3)Kāpēc pieklājīgiem un cieņpilniem? Tāpēc, ka darba ražīgums aug brīdī, kad visiem iesaistītajiem kolēģiem ir iespējams vienam ar otru sarunāties un saprātīgi spriest, nevis apstākļos, kur ir normāli izkliegt nievājošas piezīmes, impulsīvi ļaujoties emocijām.
4)Protams, ka ‘katram jau gadās pa reizei’, arī man. Tomēr galvenās vadlīnijas par pieklājību nedrīkstētu būt „dari, kā tev sanāk” un „ir ok reizēm norauties no ķēdes’. Nē, nav ok. Arī tad, ja vienreiz. Un arī tad, ja ļoti, ļoti gribas.
Projekts „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.