Foto: key lime pie yumyum
Attīstība zinātnē cilvēkiem ir ļāvusi veidot jaunas pārtikas sagādes ķēdes. Tās ļauj nogādāt pārtiku tālāk, praktiski jebkurā pasaules vietā. Līdz ar to lauksaimniecība no pilsētām ir izstumta.
Kopš 2007. gada pilsētās dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju, un pilsētās dzīvojošo cilvēku proporcija tikai turpina palielināties. Arī Latvija nav nekāds izņēmums. Lai gan veselos skaitļos cilvēku skaits pilsētās pat nedaudz samazinās, procentuāli pilsētās dzīvojošo daļa arvien palielinās [ 1 ] Šāds intensīvs urbanizācijas process atstās savas sekas, no kurām lielu daļu mēs varam izjust jau šobrīd.
Viens no iemesliem, kas vēsturiski ir iegrožojis pilsētu vēlmi augt, ir to grūtības sevi apgādāt ar pārtiku. Jo vairāk veidus kā sevi nodrošināt ar pārtiku pilsēta spēja atrast, jo vieglāk tai bija funkcionēt. Tomēr arī dažādi pārtikas piegādes ceļi ne vienmēr spēja tās nodrošināt. Pilsētas bija cieši saistītas ar to, cik lauksaimniecībai veiksmīgs ir bija konkrētais gads. Savukārt, ja pilsēta nespēja nodrošināt tās iedzīvotāju vajadzības, tas varēja kļūt par iemeslu varas maiņai – elitei bija jāspēj pabarot šīs pilsētas mobilizētā masa. Lai mazinātu atkarību no apkārtnes, daļa lauksaimniecības vēsturiski atradās pilsētās[ 2 ].
To visu mainīja mūsdienu tehniskie sasniegumi – spēja ātrāk un tālāk pārvietot pārtiku, zināšanas par to, kā to ilgāk uzglabāt, spēja izaudzēt vairāk. Attīstība zinātnē cilvēkiem ir ļāvusi veidot jaunas pārtikas sagādes ķēdes. Tās ļauj nogādāt pārtiku tālāk – praktiski jebkurā pasaules vietā. Līdz ar to lauksaimniecība no pilsētām ir izstumta. Visticamāk, ka Latvijā cilvēkiem būtu grūti iedomāties, ka kāds varētu Rīgas centrā turēt cūkas vai vistas (mājdzīvnieki ir eksotisks priekšnesums, ko eksponēt pilsētas centrā Ziemassvētkos). Šodienas pilsētniekiem pārtika ir kaut kas pašsaprotams, par ko nav vērts daudz lauzīt galvu… ja nu vienīgi tikai par tās veselīgumu.
Un tomēr – šī neredzamā pārtikas ražošanas un sagādes sistēma, par kuru mēs mēdzam domāt ļoti vienkāršoti, varētu būt viens no nozīmīgākajiem veidiem, kā cilvēki ietekmē vidi sev apkārt. Padomājiet par visiem neredzamajiem aspektiem, kas atrodas aiz viena pārtikas produkta, kuru pircējs veikalā izvēlas – intensīvās audzēšanas ietekme uz vidi, vienas sugas kultivēšana, produkta pārstrāde, iepakojuma ražošana un iepakošana, termisko apstākļu nodrošināšana, transportēšana, lielveikala uzturēšana, pircēja ceļš uz katru veikalu, produkta pagatavošana, iepakojuma izmešana (nešķirojot vai šķirojot), pārtikas produktu atlikumu un vecās pārtikas izmešana. Visi uzskaitītie faktori (un tie nav visi) atstāj nozīmīgu iespaidu uz apkārtējo vidi un par katru no tiem, ja vien mēs piedomājam, varam ikdienā izdarīt kādas izvēles. Vienlaikus, bez ekoloģiskajiem aspektiem, mūsu patēriņš atstāj arī nozīmīgas sociālas un politiskas sekas. Cik atkarīgi mēs esam no starptautiskām pārtikas piegādēm, un vai mūs ietekmē globālās cenu svārstības? Kā mainās lauku vide, ražošanai koncentrējoties atsevišķās intensīvās saimniecībās? Uz šiem jautājumiem atbildes ir garas un bieži vien ne pārāk glaimojošas konvencionālajām pārtikas sistēmām.
Lai saprastu šo jautājumu mērogu, Karolīna Stīla (autore vienai no pārdotākajām grāmatām par šo tematu) iesaka padomāt, cik maltīšu dienā ir jānodrošina, lai pabarotu pilsētu Londonas lielumā[ 3 ]. Protams, Londonas apjomi ir daudz iespaidīgāki, tomēr, izvēloties tuvāku piemēru, mēs varam domāt par Rīgu. Balstoties uz Centrālā Statistikas biroja datiem, Rīgā 2013. gadā dzīvo 643 615 iedzīvotāji. Lai katru dienu tos trīs reizes pabarotu ir nepieciešami gandrīz 2 miljoni maltīšu. Tās ir nepieciešams saražot (izaudzēt), piegādāt, nopirkt, pagatavot, izmest. Un tā katru dienu – neredzama roka pilsētā nogādā 2 miljonus maltīšu, ar kurām tiek veiktas nebeidzamas procedūras. Tas ir par daudz, lai varētu atļauties par to nedomāt.
Par to, kas notiek ar šiem 2 miljoniem maltīšu atbildes meklē pavisam nesen Baltic Studies Centre pabeigtais pētījums „Pilsētu un urbāno reģionu ilgstpējīgs pārtikas nodrošinājums” (SUPURBFOOD). Latvijā tas koncentrējas uz Rīgas plānošanas reģiona gadījuma izpēti. Pētījumā pētnieki, sadarbojoties ar maziem un vidējiem uzņēmumiem, analizē jaunas iniciatīvas īso pārtikas ķēžu jomā, atkritumu izmantošanā ekoloģiskas pārtikas ražošanā un pilsētas zemes resursu izmantošanā pārtikas audzēšanai.
Pētījumā kopā ir iesaistītas septiņas Eiropas pilsētas, kas veido savu pārtikas politiku un eksperimentē urbānās lauksaimniecības jomā: Roterdama (NL), Roma (IT), Ģente (BE), Vigo (ES), Bristole (UK), Cīrihe (CH) un Rīga (LV). Arī citu pilsētu pētnieciski pārskati drīz būs publiski pieejami projekta mājas lapā. Kamēr tie tur vēl nav, var teikt, ka Rīga nebūt nav sliktākā situācijā kā citas Eiropas pilsētas.Varētu pat teikt, ka daudzējādā ziņā mēs esam nedaudz labākā. Vēsturiski mums ir saglabājušās ciešas saiknes starp pilsētu un laukiem un, arī no kultūras viedokļa skatoties, iedzīvotājiem ir pieņemams darboties savos dārziņos. Tas veicina pašaudzētas un lauku vecmāmiņu sarūpētās pārtikas apriti radu un draugu lokā. Vēl joprojām ir aktuālās mazdārziņu biedrības un funkcionējošas dārzkopības biedrības.
.
Blakus šiem vēsturiskajiem pārtikas piekļuves veidiem, veidojas arī jaunas formasi – cilvēki, nevalstiskās grupas, uzņēmumi un citi iesaistītie aģenti mēģina saīsināt pārtikas ķēdes un nodrošināt iespējas piekļūt tādai pārtikai, kas būtu veselīga un atstātu mazāku ekoloģisku, sociālu un politisku ietekmi. Uzņēmīgi aktīvisti veido tiešās pirkšanas grupas, kas nodrošina tiešu komunikāciju starp patērētāju un pārtiku audzējošajiem zemniekiem; pašvaldības arvien biežāk domā – kā iepirkumos atbalstīt vietēji audzētus produktus. Savukārt lielāki spēlētāji mēģina organizēt tirdziņus, kuros būtu iespējams iegādāties vietējo produkciju.Ir arī ideālistiski uzņēmēji, kas veido ēdināšanas uzņēmumus mācību iestādēm, dodot bērniem iespēju par salīdzinoši zemām cenām ēst lokālas, sezonālas un veselīgas maltītes. Šie ir tikai daži piemēri aktivitātēm, kas nemanot norisinās Rīgā un Latvijā.
Tomēr mums vēl ir tāls ceļš ejams! Citu valstu pieredze mums arī rāda, cik daudz mēs vēl varam lietas labā darīt. Tas, cik reti šie jautājumi ir aplūkoti politikas dokumentos, liek domāt, ka politikas veidotāju ieinteresētība varētu būt lielāka. Arī iepriekš minētās, jaunās iniciatīvas drīzāk raksturo tikai mazu sabiedrības daļu. 2010. gada DnB Nord Latvijas barometrs ziņo, ka 70% iedzīvotāju pirkumus, galvenokārt,veic lielveikalos, savukārt 79% galvenais kritērijs, pēc kā izvēlēties produktus, ir cena[ 4 ]. Atsevišķi pētījumi arī rāda, ka lielveikalu ietekme nostiprinās, un atsevišķas veikalu ķēdes nosedz arvien nozīmīgu daļu no Latvijas pārtikas tirgus[ 5 ]. Kopējā aina ir komplicēta. Tomēr ir skaidrs: doma, ka mūsu patērētā pārtika atstāj ietekmi tikai uz mūsu izsalkumu vai apalīgumu ir maldīga.
Pētījums(Pilsētu un urbāno reģionu ilgstpējīgs pārtikas nodrošinājums” Rīgas reģiona gadījuma izpēti (SUPURBFOOD)pdf)
___________________________________________
SUPURBFOOD ir Eiropas Komisijas finansēts pētījums par urbāno lauksaimniecību, ilgtspējīgas pārtikas politiku un pilsētu ilgtspējīgu nodrošināšanu ar pārtiku. Pētījuma „Pilsētu un urbāno reģionu ilgstpējīgs pārtikas nodrošinājums” zinātniskais partneris Latvijā ir Nodibinājums Baltic Studies Centre, kas sadarbojas ar SIA Kalnciema iela (Kalnciema kvartāls).