Latvija tiek uzskatīta par demokrātisku valsti, taču, vai fakts, ka reizi 4 gados cilvēki var nobalsot par saviem priekšstāvjiem daudzpartiju sistēmā, pats par sevi vien garantē patiesu demokrātiju? Vai svarīgi īstas demokrātijas elementi nav cilvēku tiesības neatkarīgi pieņemt savus lēmumus un paust viedokļus? Tieši saistībā ar šo demokrātijas elementu respektēšanu Latvijā ik pa laikam redzamas problēmas visaugstākās politiskās varas līmenī.
Uz šīm pārdomām mani vedināja divi neseni precedenti.
Pirmais – balsojums Saeimā par eiro pieņemšanas likumu, kurā Jānis Dombrava no koalīcijas deputātiem vienīgais atļāvās nobalsot “pret”. Tam sekoja histērisks “Vienotības” paziņojums, portretējot deputātu kā teju valsts nodevēju (“balsojis pret Latvijas neatkarības, drošības un ekonomiskās izaugsmes nostiprināšanu”) un prasība “Nacionālajai Apvienībai” izvērtēt viņa rīcību.
Šāda it kā demokrātiskas un liberālas vērtības aizstāvošās “varas partijas” reakcija ārkārtīgi pārsteidza, jo drīzāk līdzinās kompartijas stilam – atšķirīga viedokļa nepieļaušana, tā paudēja pasludināšana par valsts ienaidnieku un vēlme panākt represijas. Par laimi, tik tālu Latvijas demokrātija ir tikusi, ka šādas represijas pret Dombravu nebija iespējamas – bet, ja “pret” būtu nobalsojis kāds no “Vienotības” deputātiem? Droši vien šīs partijas sastāvā viņa politiskā karjera būtu galā, jo, balsot saskaņā ar savu viedokli, ja tas atšķiras no pārējiem, “Vienotībai” acīmredzot šķiet krietni smagāks pārkāpums par, piemēram, krāpšanos ar PVN shēmām, iegādājoties auto.
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa Latvijas Radio 1 raidījumā “Krustpunkti” 12. februārī, atbildot uz jautājumu: “Ja deputātam ir no koalīcijas atšķirīgs viedoklis kādā jautājumā, vai viņš Saeimā drīkst balsot saskaņā ar savu sirdsapziņu, vai arī viņam ir jāliekuļo un jābalso pretēji savām domām?” atbildēja apmēram tā – deputāts drīkstot balsot saskaņā ar sevi tikai, ja nepārkāpj likumu un deputāta zvērestu, nez kāpēc kā piemēru piesauca Kabanova (kurš nekad nav bijis koalīcijas deputāts) balsojumus un atzina, ka vispār “par šo jautājumu būtu nepieciešama diskusija”. Tad nu piedāvāju šo diskusiju sākt, par pamatu ņemot tieši Dombravas precedentu. Ja reiz tas izsauca tik asu “Vienotības” reakciju, jājautā – kur šajā gadījumā tika pārkāpts likums vai deputāta zvērests? Tad jau drīzāk šādu kritiku varēja vērst pret tiem deputātiem, kas nobalsoja par eiro ieviešanas likumu, jo atteikšanās no iespējas realizēt suverēnu monetāro politiku diez kā neiet kopā ar deputāta zvērestā ietverto solījumu stiprināt valsts suverenitāti.
Padomāsim – kāpēc vispār Saeimā ir 100 deputātu, nevis, piemēram, 10? Vai tikai tāpēc, lai labāk atainotu vēlētāju balsojuma proporciju un vieglāk saprastu koalīcijas/opozīcijas aprises? Vai tomēr arī tāpēc, lai balsojumi būtu pēc iespējas demokrātiskāki (tautu pārstāvošāki), jo tajos ar savu spriestspēju, savu galvu piedalītos simts, nevis pāris cilvēku, kas rada lielāku iespēju, ka balsojums saskanēs ar lielas sabiedrības daļas viedokli. Taču šis princips izzūd, ja simts deputātu tiesības lemt uzurpē daži partiju līderi, kas nosaka, kā būs balsot svarīgākajos jautājumos un no deputātiem pieprasa dzelžainu “koalīcijas disciplīnu” tā izpildē, pat ja individuāli daļa no tiem domā atšķirīgi (piemēram, šajā gadījumā nekad tā arī neuzzināsim, cik vēl deputātu labprātāk būtu nobalsojuši pret eiro ieviešanas likumu, ja vien nebaidītos no represijām). Faktiski tas pārvēršas par demokrātijas parodiju, kas ir daudz tuvāka autokrātijai, nekā demokrātijai, jo visa parlamenta vietā lēmumus nosaka daži cilvēki (partiju līderi un ietekmīgākās personas).
Otrs gadījums, kas liek aizdomāties, cik dzīvs ir demokrātijas patiesais gars Latvijā, bija dažu (atkal “Vienotības”) politiķu reakcija uz Tiesībsarga Jura Jansona nesen izteikto viedokli par nepieciešamību ratificēt pārskatīto Eiropas Sociālo hartu visā pilnībā, nevis izņemot no tās laukā būtiskus pantus. Tiesībsargs paziņoja, ka Latvijā “šobrīd noteiktās minimālās darba algas apmērs ne tuvu nav uzskatāms par taisnīgu” un, ka “kritiski jāvērtē to, ka bailes no Eiropas Padomes institūciju brīdinājumiem par hartas nepildīšanu attur valsti uzņemties konkrētas saistības, kas uzlabotu iedzīvotāju sociālo un ekonomisko tiesību nodrošināšanu”.
Tiesībsarga izteikumi radīja lielu neapmierinātību politiķu vidū. Labklājības ministre Ilze Viņķele kādā intervijā izteicās, ka Tiesībsargs “tracinot tautu”, savukārt Pēteris Viņķelis Tviterī jau centās meklēt variantus, kā neērto ierēdni varētu atlaist, jautājot: ” Vai likums lauj Saeimai atsaukt tiesibsargu ari pirms pilnvaru termina beigam?”
Vai likums lauj Saeimai atsaukt tiesibsargu ari pirms pilnvaru termina beigam?
— Pēteris Vinķelis (@PeterisVinkelis) February 1, 2013
Ko tas jums atgādina? Vismaz man rodas līdzības ar Kalvīša nesekmīgo, bet pēc tam Godmaņa veiksmīgi pabeigto bijušā KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atbrīvošanu no amata. Lai gan patiesībā Jansons, tāpat kā savulaik Loskutovs, tikai labi dara savu darbu un visdrīzāk būtu pelnījis pārvēlēšanu amatā. “Tiesībsargam vajadzētu būt kā naglai uz valdības krēsla”, pagājušā gada martā izteicās toreizējā Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine.
Ievērojiet, ka abos – gan Dombravas, gan Jansona – gadījumā runa nav tikai par asas, neadekvātas kritikas izteikšanu no valdošo politiķu puses, bet gan par vēlmi realizēt jau konkrētas represijas pret šiem cilvēkiem. Lai cik nepamatota varētu šķist asā kritika un uzbrukumi Dombravam un Jansonam, jāatzīst, ka, protams, “Vienotības” politiķiem ir tiesības to paust, ja viņiem tiešām šķiet, ka tautu tracina Tiesībsarga rūpes par tās interesēm (un nevis politiķu augstprātība un nevēlēšanās risināt neērtas problēmas, ne vien neratificējot Eiropas sociālo hartu, bet gadiem ilgi ignorējot arī Satversmes 107. pantā noteikto, ka “Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu” (kā skaidrojusi Satversmes tiesa, “valsts noteiktais minimums” šajā pantā ir nevis “minimālā alga”, bet gan atalgojums, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai)), vai, ja viņiem tiešām šķiet, ka visi, kas iestājas pret eiro ieviešanu, ir valsts interešu nodevēji. Taču, ja tiek nonākts līdz prasībām vērtēt deputāta rīcību (par to, ka tas balsojis saskaņā ar savu viedokli, kas būtu ikviena deputāta pienākums) vai spriedelējumiem, kā priekšlaicīgi atlaist no amata aktīvi strādājošu Tiesībsargu, tas jau ir visai bīstams signāls demokrātijas veselībai.