Foto: Jayel Aheram
No vārdiem pie darbiem. Ko darīt, lai LTV atjaunotu "sabombardēto radošumu"?
Atšaudīties ir nesamērojami grūtāk, nekā šaut virsū. Pie šādas atziņas esmu nonākusi jau salīdzinoši pasen. Tomēr visu laiku šaut virsū nav produktīvi. Ir jāpieliek zināmas pūles, lai, kritizējot dažādus procesus, tas nekļūtu vienkārši par ieradumu, bet pamatu jaunām, uz sabiedrisko labumu vērstām darbībām.
Pēdējos gadus šķiet, ka LTV dažādos veidos – ar labiem, sliktākiem vai pat katastrofāliem piemēriem, poētiski izsakoties, „sauc pēc palīdzības”. Absolūti neapskaužamā situācijā, manuprāt, šobrīd nonākusi Dagnija Neimane,kura līdz šim pildījusi Ziņu dienestā producentes, raidījuma vadītājas un korespondentes amatus. Viņai, nonākot Ziņu dienesta vietas izpildītāja krēslā, jāsaslauka tā „zupa”, ko laipni uz krēsla izlējis viņas priekšgājēji – Dzintris Kolāts un Mareks Gailītis. Šefpavāra godā būtu jāieceļ bijušais LTV ģenerāldirektors Edgars Kots. Zupas sastāvs – kadru aiziešana no Ziņu dienesta un grūtības piesaistīt jaunus, profesionālus žurnālistus, kā arī gadiem, ar nolūku, samazinātais radošums Zaķusalas sienās, nepietiekams finansējums un vispārēja apātija. Turklāt, kā pareizi norāda mana bijusī kolēģe Dita Arāja sociālās saziņas vietnē Twitter – LTV Ziņu dienests tika vājināts ar dažādām metodēm un jau krietnu laiku iepriekš. (plašāk par šiem gadījumiem D. Arājas rakstā rakstā(2007).)
Izgāšanās ar Vecgada programmu ir likumsakarīgs rezultāts jeb kā raksta režisore Svetlana Rudzīte šodienas NRA “Mēs jau sen nestrādājam kā cilvēki, mēs strādājam kā automāti. Par kādu radošu darbu mēs varam runāt?” Neveiksmes ar O. Ozolu „100.pants. Preses klubs” vadītāja amatā, salīdzinoši, ir sīkums. Var būt daudz iemeslu, kāpēc minētais kungs neder šim formātam vai televīzijai vispār.
Daudz svarīgāk ir saprast, kā sabiedriskā televīzija varētu atgūt sabiedrības uzticību, piesaistīt profesionāli spēcīgus un varošus žurnālistus un varētu kalpot sabiedrības interesēm kā neatkarīgs medijs.
Nepieciešamie risinājumi:
Komandas atjaunošana – neesmu no tiem, kas pa stūriem īd, „kad mēs strādājām
LTV, tad viss bija vislabākajā kārtībā..”, tomēr jāatzīst, ka pirms 10 gadiem vienotas komandas gars LTV bija jūtams. Šobrīd tā vairs nav. Šķiet, var teikt – žurnālisti pamet Zaķusalu piespiedu kārtā – vienalga vai oficiāli tas ir noformēts uz abpusējas vienošanās pamata vai pēc paša vēlēšanās. Lielākoties, tā nav žurnālistikas ideālu nodošana. Tā ir aiziešana, jo LTV ir radīti tādi apstākļos, kādos nav iespējams radoši strādāt, informēt sabiedrību un saņemt pienācīgu atalgojumu. Jāuzsver, ka atalgojuma politika LTV ir bijis viens no labākajiem ieročiem bijušā ģenerāldirektora E. Kota rokās. Nauda ļoti labi šķeļ komandu.
Jaunas valdes izveide – uz sabiedrības vērtībām orientētas valdes izveide. Sabiedriskā televīzija ir milzīgs, komplekss uzņēmums. Tās galvgalī ir jābūt profesionālim, kas ne vien izprot sabiedriskā medija nozīmi un misiju, bet spēj to vadīt ne tikai ar zaudējumiem un nemitīgu čīkstēšanu par naudas trūkumu, bet zina un māk atrast labākos veidus, lai uzņēmums ne vien strādātu efektīvi – sabiedrībai noderīgi, piedāvātu augsti kvalitatīvu produktu, un spētu arī nopelnīt. Ne tikai ierobežotajā Latvijas reklāmas tirgū. Lai gūtu šādus panākumus – ar valdē esošajām personām nepietiek – atkal atgriežamies pie komandas un tās gara stiprināšanas. (līdz 28.01 vēl var pieteikties http://www.neplpadome.lv/lv/sakums/padome/vakances.html)
Protams, lai sabiedriskā televīzija varētu īstenot savu radošo potenciālu nepieciešamas atbilstošs finansējums. Tāds finansējums, kas LTV darbiniekus ne vien motivē, bet arī nesanaido. Šobrīd LTV , ja kādam projektam tiek piešķirts finansējums, tad tas nozīmē, ka kāds cits netiks īstenots. Šis faktors atgriežas pie komandas un efektīvas LTV pārvaldes.
Visbeidzot – gaidot jauno sabiedrisko mediju, sabiedriskā medija uzraudzības modeļa maiņa. Kaut arī pēdējo (2012) Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ievēlēšanas procesā tika iesaistīta sabiedrība – jānorāda, ka kandidātu izvērtēšanas process bija samērā necaurspīdīgs un drīzāk raksturojams kā dekoratīvs. Politiskās partijas bija tās, kas izvērtēja (bez skaidriem izvērtēšanas kritērijiem) un pieņēma lēmumu par konkrētās padomes sastāvu. Situāciju ir iespējams labot.
Jaunā sabiedriskā medija koncepcija piedāvā veidot jaunu – Sabiedriskā medija padomi – uzraugošo iestādi, kuras locekļi tiks iecelti atklātā konkursā, piedaloties profesionālai žūrijai un aktīvi šajā procesā tiktu iesaistīta arī sabiedrība. Šādas iestādes izveide ne vien noņemtu no NEPLP pleciem interešu konflikta slogu, kas veidojas vienlaicīgi darbojoties kā nozares regulatoram un valsts kapitāldaļu turētājam Latvijas sabiedriskajos medijos. Otrs ieguvums – jauno sabiedrisko mediju uzraudzītu politiski neatkarīgi, dažādu nozaru profesionāļi, kuru zināšanas nepieciešamas efektīvai sabiedriskā medija darbībai un attīstībai. Lai novērstu sabiedriskā medija uzraugošās iestādes locekļu ‘aizsēdēšanos’ savos krēslos, tos nedrīkstētu ievēlēt vairāk par 2 termiņiem pēc kārtas, turklāt būtu noteikta rotācija, kā tiem mainīties. Būtiski, ka sabiedriskā medija padome būtu profesionāla, politiski un finansiāli neatkarīga – tās locekļi nedrīkst būt aktīvi politisko partiju biedri un viņu finansiālajām saistībām ir jābūt pietiekami stabilām, lai nerastos dažādi korupcijas riski, kas varētu attiecīgi ietekmēt padomes locekļa un arī sabiedriskā medija darbu. Vienīgā sasaiste ar politiku – nepieciešamā leģitimitātes nodrošināšana ar Saeimas balsojumu. Protams, ka šis ir ideālais modelis, kā būtu jāizskatās sabiedriskā medija uzraudzībai. Tomēr pastāv būtiski riski, kurus, ir iespējams novērst ar politisko gribu, proti, izbeidzot politiskās intrigas un nelikt šķēršļus, lai Latvijas sabiedriskā medija uzraudzības iestādē nonāktu cilvēki, kas grib un var strādāt sabiedrības interesēs, attīstīt sabiedrisko mediju.
Raksts tapis PROVIDUS īstenotajā projektā ‘Valsts un nevalstisko organizāciju partneris interešu aizstāvībā‘. 92.07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.
