Par ko gan visu atsevišķi mūsu valsts ļaudis nav gatavi satraukties?! Izrādās, piemēram, ka pie mums dzīvo viena grupa latviešu, kuri nu nekādi nevar būt pārliecināti par to, ka ir latvieši, ja tas nav uzrakstīts viņu pasē ...

Labdien, lasītāji!

Vai, dieniņ, par ko gan visu viena Latvijas sabiedrības daļa patlaban ir gatava cepties un vārīties! Tā, piemēram, histērija vienā spārnā izcēlusies par labklājības ministres Ilzes Viņķeles interviju žurnālā Playboy, kurā viņa pauda pārdomas par pašreizējo pensiju sistēmu. Šodien ministre ir uzstādījusi savdabīgu rekordu. Ventspils trubas avīzē, kur blakus galvenajam mērķim — visur un vienmēr slavēt un glābt Puzes ķeizaru — otrs galvenais mērķis ir gānīties par Vienotību un Reformu partiju visos iespējamos veidos, par Viņķeles teikto ir ne tikai viens, ne tikai divi, bet veseli trīs komentāri! Ko tad ministre tādu briesmīgu pateica? Ir taisnība, ka cilvēki naudu pelnīja pavisam citā sistēmā, un tas, starp citu, ir kaut kas, ko skaidri apliecina kādā citā laikrakstā šodien paustais, proti — jā, cilvēks padomju laikā sev bija sakrājis zārka naudu 1000 rubļu, bet tad pienāca viena jauka diena, kad tie 1000 rubļi pārvērtās par pieciem latiem un čiks. Lai šobrīd paliek malā tas, ka šī doma ir kārtējais Latvijas mīts, jo attiecīgajā dienā Latvijā cilvēki varēja nopirkt tieši to pašu par pieciem latiem, ko iepriekšējā dienā viņi varēja nopirkt par 1000 “repšikiem.” Tā tomēr bija pavisam cita sistēma, un ir taisnība, ka pašreizējo pensionāru pensijas finansē cilvēki, kuri darbojas pašreizējā, tātad — citā sistēmā. Tas nenozīmē, ka pensionāru dzīve daudzos gadījumos nav grūta un sarežģīta, bet ne jau liela brēka te ir vajadzīga. Drīzāk būtu jācepas par to, ka demogrāfiskā situācija mums ir tik smaga, ka, iespējams, tiem, kuri strādā un nodokļus maksā patlaban, pēc 10, 20 vai 30 gadiem nekāda īpašā pensija nesanāks.

Otra joma, kurā notiek nevajadzīga cepšanās un vārīšanās, ir joma, kurā process galvenokārt notiek Latvijas Avīzē, proti — jautājums par to, ka turpmāk vairs Latvijas Republikas pasē nebūs rakstīta cilvēka tautība. Laikraksta lasītāji tālruņa zvanos, vēstulēs, telegrammās un dūmu signālos ir vēstījuši, ka tā nevar, tā nevar, jābūt tautībai ir pasē, cita starpā tāpēc, ka Krišjānis Valdemārs pie savām koju durtiņām piesprauda zīmīti par to, ka viņš ir latvietis. Jādomā, ka Latvijas Avīzes lasītāji būs pamanījuši, ka K. Valdemārs dzīvoja … nu, teiksim tā … pasen. Taču gados vecāki lasītāji droši vien atceras, ka pirmās brīvvalsts laikā pasē tautība nebija minēta, un varbūt viņi to nezina, bet fakts ir tāds (kā, paldies viņai, šodien tajā pat laikraksta to ir atzīmējusi publiciste un diplomāte Anna Žīgure), ka tautību pasē pirmie ieviesa abi lielie 20. gadsimta monstri Hitlers un Staļins, lai būtu vieglāk atpazīt tos, kuri būtu iznīcināmi. Kas attiecas uz mūsdienām, esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem, kuriem ir radušās problēmas tāpēc, ka uz pases ir rakstīts “Latvijas Republika,” bet pasē ir rakstīts “krievs” vai kaut kas cits. Tur, protams, var domāt par robežsargu erudīciju, vai, pareizāk sakot, tās trūkumu, taču, manuprāt, galvenais te ir kas cits: Ja latvietim paša izpratne par savu tautību ir tik vārga, ka to var glābt tikai ieraksts pasē, tad tas nu nav īpaši nopietns latvietis. Nevajadzīga cepšanās.

Savukārt, trešā joma šodien atkal ir no Latvijas Avīzes, runa ir par Valsts prezidenta Bērziņa pausto domu, ka būtu jāpastiprina sodi par “necieņu pret valsts simboliem.” Laikraksts vēsta, ka šo domu kādā aptaujā esot atbalstījuši 58, bet pret to iebilduši — 31 procents atbildētāju. Es būtu tajā otrā grupā. Pirmkārt, ir visnotaļ sarežģīti saprast, kas tad īsti ir “valsts simbols.” Avīzē ir teikts, ka runa ir par “valsts ģērboņa, Vidzemes, Latgales, Kurzemes vai Zemgales ģērboņa vai pašvaldības ģērboņa lietošanas noteikumu pārkāpšanu.” Tas šķiet visnotaļ šaurs definējums, ja padomājam par to, ka kliedzošākie gadījumi par “necieņu pret valsts simboliem” bijuši saistīti ar valsts karogu un Saeimas deputātu, kurš tajā slauka sviedrus, kā arī ar Brīvības pieminekli un atsevišķu ārzemnieku pārliecību, ka tā ir pareizā tvertne urīnam. Taču abos gadījumos, šķiet, runa pirmkārt ir par sliktu audzināšanu, bet diez vai par noziegumu. Ar to, protams, es negribu teikt, ka ir pareizi karogā slaucīt sviedrus vai urinēt Brīvības pieminekļa tuvumā (lai gan Brīvības pieminekļa tuvumā ar tualetes telpām tā ir kā ir), taču kretīnismu ar likumu neaizliegt un, vēl vairāk, ja domājam par plašāko “necieņas” jēdzienu, tad te arī ir runa par pārliecības brīvību. Cik nav pasaulē karogu dedzināts, tajā skaitā pietiekami bieži konkrētā valstī ar tās konkrēto pilsoņu piedalīšanos un saistībā ar konkrētiem politiskiem procesiem? Tepat mūsu valstī šad tad ir uzvirmojis jautājums par to, vai “necieņa” tiek izrādīta, ja namīpašnieks neizkarina karogu tajās pietiekami daudzās dienās, kad tas ir paredzēts, tajā skaitā arī tad, kad ciemos pie mums ir atbraucis kādas citas valsts līderis vai pat diktators. Arī tajā gadījumā uzskatu, ka man kā privātpersonai nav absolūti nekāda pienākuma godāt, teiksim, Turkmēnijas diktatoru, un tam nav nekāda sakara ar “necieņas” izrādīšanu pret valsts karogu.

Visos trīs gadījumos te būtībā ir runa par tiem, kas koku dēļ nespēj saredzēt visu mežu. Pirmajā gadījumā runa ir par pensiju sistēmas ilgtspēju un ne par to, kas par to ir bijis sakāms vienai ministrei vienā intervijā. Otrā gadījumā runa ir par vienotiem Eiropas Savienības pasu standartiem. Trešā gadījumā runa ir par nerātniem cilvēkiem, bet ne jau par noziedzniekiem. Šīs cepšanās un vārīšanās sarakstā var iekļaut arī atsevišķu Saeimas deputātu pārlieku lielo aizraušanos ar sievietes kājstarpi un kas tajā atrodas. Tur runa ir par mērkaķošanos pakaļ atsevišķiem Amerikas politiskajiem spēkiem, un fakts tomēr ir tāds, ka tas ir jautājums, kurš vismaz pie mums Latvijā tapa nolemts jau visnotaļ sen. Jā, tas bija tajā pašā laikā, kurā strādāja ministres Viņķeles piesauktie ļaudis, bet tomēr.

Jauku visiem dienu!