Kad Ventspils trubas avīzes viena no galvenajām aizspriedumu paudējām intervē mūsdienu Latvijas luterāņu baznīcas galveno ganu, ko varam gaidīt? Visu ko, bet salīdzinoši liberālu attieksmi no pēdējā nu gan ne.
Labdien, lasītāji!
Šorīt, kā allaž darba dienās, aplūkoju laikrakstus. Uz vāka Ventspils trubas avīzei bija vēsts, ka laikrakstā būs atrodama intervija ar mūsu valsts galveno luterāni Vanagu, pie tam uz vāka bija šāds citāts: “Ja Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo, mums ir dziesmu svētki.” Padomāju pie sevis, hmm, visnotaļ liberāla attieksme no cilvēka. Tiesa, pašā intervijā par Jauno Vilni nav neviena vārda, kas liek padomāt par to, vai minētajā laikrakstā vispār strādā kāds lapu redaktors, bet ne par to šī lieta.
Pāršķīru lappusi un konstatēju, ka intervētāja šajā gadījumā būs neviena cita, kā tā, kura šķietami ir kļuvusi par Ventspils trubas avīzes demagoģijas departamenta vadītāju, proti – Elita Veidemane. Padomāju, nu tik būs. Sieviete, kura kopš Tautas frontes laikiem šķiet esam pārkvalificējusies par vienu no aizspriedumainākajām būtnēm visā Latvijas Republikā, intervēs arhibīskapu, kuram arīdzan ar aizspriedumainu attieksmi ir pietiekami ciešas attiecības. Pirmā no minētajām personām nepārsteidza. Otra – pārsteidza gan.
Veidemane, tā vien liekas, ir konstitucionāli nespējīga veikt interviju, ja tajā kaut kādā brīdī nav runa par cilvēka seksualitātes lietām jeb, konkrētāk runājot, par tiem, kuriem patīk sava dzimuma ļaudis. Grūti spriest, kāpēc viņai tas ir tik milzīgs fetišs. Varbūt kādreiz kāds gejs viņai pāri kaut ko nodarīja. Kā zināms, cienītā kundze nav bijusi kautrīga, savu daiļumu dalīt ar visnotaļ daudziem vīriešiem, varbūt kāds atteica un viņai par to ir škrobe. Nu, neprotu un negribu viņai līst galvā, bet dīvaini tas šķiet vienalga un visādi. Šoreiz gejus Veidemane piesauc netieši. Vispirms ir jautājums par abortiem, kura kontekstā arhibīskaps pauž baznīcas personai nepārsteidzošu viedokli: “Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana.” Pēc šī atzinuma nāk teksts no Veidemanes, kura nekad nekautrējas nākt ar vadošiem jautājumiem: “Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs [acīmredzot atšķirībā no manis Veidemane prot citiem līst galvā un zināt, ko viņi teiks], tā ir nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem, pārņem Latviju. Kaut gan … Latvija turas pretim. Latvietis ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus.”
Jā, jā, tas ir viens no Veidemanes dzīves galvenajiem postulātiem, ka Rietumi ir fui, pē, slikti, un mēs nabaga latvietīši no tiem ciešam dikti, dikti, dikti. Nevaru neatcerēties brīdi pirms gadiem 20 un vairāk, kad viņa joprojām bija gaišs cilvēks un mēs abi divi Vašingtonā barojāmies ar garnelēm, kuras viņa nekad pirms tam nebija redzējusi. Toreiz laikam tie Rietumi tik traki nemaz nelikās. Ja kas, Veidemane tur apmeklēja Amerikas Latviešu apvienības kongresu – arī tie ir Rietumi. Bet ko, domas laikam var mainīties. Galvenais te ir šīs dāmītes pārliecība, ka viņai ir tiesības runāt visu latviešu vārdā. “Latvietis ir konservatīvs.” Kurš latvietis, Elita? Es nē. Linda Freimane nē. Kristīne Garina nē. Juris Lavrikovs nē. Pēdējie divi, ja kas, nav no Rietumiem. Artis Pabriks nē. Ilze Viņķele nē. Ivars Godmanis nē (un Ivaram Godmanim, starp citu, paldies par interviju Latvijas Avīzē, kurā viņš baras par cita Ventspils trubas avīzes skribenta Jura Paidera veikumu “vēstures” jomā un secina, ka acīmredzot Paiders drīzāk grib dzīvot Kubā). Tie visi trīs, ja kas, nav no Rietumiem. Tādu ir daudz. Ja Veidemane būtu teikusi “mana tipa latvietis ir konservatīvs,” tad OK, lai gan pareizāk būtu teikt “mana tipa latvietis ir līdz kliņķim aizspriedumains,” tas būtu precīzāk.
Bet tad nāk arhibīskapa atbilde, un jāsaka, te nu gan man žoklis mazliet atkārās: “Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum.” Tālāk runa ir par Labklājības ministrijas paspārnē izdotajām grāmatām: “Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kaut kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas.” Nevaram no arhibīskapa sagaidīt pilnīgu apgaismību, tālāk viņš runā, ka tās esot tikai pirmais solis plašā sazvērestībā pret normāliem ļaudīm, bet tad atkal parādās Veidemane, kurai ir jābūt lielākai “dieva” meitenei nekā jebkurai citai. Arhibīskaps saka, ka doma par viendzimuma laulībām “ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko.” Arhibīskaps neprecizē, uz ko, bet Ventspils trubas taurētāja ir gatava ar savu variantu:
[Veidemane]: … uz elli, piemēram. [Un vēl piebilst, ka arhibīskaps “smaida”. Ja kādam gadījumā nepielēca, cik Elita mums ir pagalam asprātīga.]
Grūti spriest, vai cienītā kundze tik tiešām tic jēdzienam “elle,” cita starpā, ja tic, tad viņai steigšus derētu paskatīties tās bībeles nodaļas, kurās ir runa par laulības pārkāpšanu un šķiršanu, kā arī, ja kas, tās pietiekami daudzās vietas, kurās sievietes ir instruētas turēt muti un nejaukties sabiedrības lietās. Bet te atkal ir šīs dāmas pārliecība par “žurnālistiku” – likt vārdus citiem mutē. Laikam arī doma, ka tā nevajag, ir no Rietumiem ievazāta, bet par žurnālistiku to tomēr nesauc. To sauc par propagandu.
Bet, kas attiecas uz arhibīskapu, jauki. Tiesa, par to, ka mēsli trāpa Jēzum, viņš būtu varējis runāt tajā gadā, kad mēsli tapa mesti, tas bija pasen, un laikā kopš tam arhibīskapa vadītajai baznīcai attiecības ar Pārdaugavas sektu, kura bija galvenā maisiņu organizētāja, nav bijušas gluži tik atturētas, cik varētu cerēt, ja jau sekta meta mēslus Jēzus virzienā, bet labāk par vēlu nekā nekad. Vien atliek cerēt, ka apgaismība pakāpeniski veidosies arī Veidemanes prātā.
Jauku visiem dienu!