Par rītdien Saeimā (!) paredzēto konferenci par šūnu un embriju tiesībām, kurā arī piedalīsies LR tieslietu (!) ministrs, ir pietiekami daudz jautājumu, bet patiesībā tur nekā īpaši neskaidra nav. Mērķis: Sievietēm atņemt tiesības. Viss.
Labvakar, lasītāji!
Saeimā rīt notiks konference, kura, tā ziņots no mūsu valsts parlamenta Preses dienesta, būšot “par tiesībām uz dzīvību kā universālu vērtību un sabiedrībā, kurā valda līdzjūtība un humānisms.” Cik jauki. Tālāk mūs informē, ka diskusija arī būs par šo jauko jēdzienu attiecināšanu uz “fizisku personu pirms tās piedzimšanas.” Uzskaitīti dalībnieki, un ar to apmēram arī viss ir pateikts.
Protams, Saeimas Preses dienests nav tā instance, kurai paust viedokli par preses relīzēs saturēto informāciju, bet tā kā es Saeimas Preses dienestā nestrādāju, es gan sajūtos pavisam brīvs tā darīt. Konference būs ļoti vāji maskēts centiens visnotaļ radikāli uzbrukt Latvijas sieviešu tiesībām. Te runa ir par lielo morāles korifeju un vairāku sieviešu vienlaicīgu aplidotāju Imantu Parādnieku un viņa Demogrāfijas lietu apakškomisiju, un vērts ņemt vērā, kas uz konferenci ir uzaicināts, tā teikt, no ārpuses. Pirms konkrēti runāt par konkrētu personu, atcerēsimies visi, ka Parādnieka veidotā darba grupa jautājumos, kas it kā ir saistāmi ar demogrāfiju, bet patiesībā tādi nemaz nav, bija tik nejēdzīga, ka no tās visnotaļ vienā solī aizgāja liels skaits sieviešu, kuras tieši ir speciālistes tādās jomās, kā sievietes un bērna veselība, dzimumu līdztiesība u.tml. Protams, kad runa ir par kaut ko, kas ir nepārprotami un pilnībā reliģijas iedvesmots, par speciālistiem un faktiem var aizmirst pavisam, un tā tas acīmredzot notiek arī šajā reizē. Bet mazāk nožēlojami tas nav nemaz.
Konkrētā persona, par kuru ir runa, ir no franču aristokrātijas cēlies cilvēks ar vārdu Gregors Pupinks. Viņš pārstāv it kā ļoti nopietnu iestādījumu ar ļoti nopietnu nosaukumu, proti, tas ir Eiropas Likuma un tiesiskuma centrs. Patiesībā tā ir visnotaļ radikāli konservatīvas Amerikas Savienoto Valstu iestādes filiāle Eiropā, un G. Pupinks ir regulārs viesis dažādās konferencēs tādās, kādu rīt rīkos Parādnieks un viņa ļaudis. Cita starpā viņš ir viens no galvenajiem organizētājiem vienai no jaunajām Eiropas pilsoņu kustībām, kur miljons ES iedzīvotāju var pieprasīt rīcību no ES iestādēm. Viņa mērķis ir tāds pats, kā Parādniekam un ko. — it kā noteikt, ka tiesības cilvēkam sākas tajā brīdī, piedodiet, kad tēta sperma ir atradusi mammas olu un šīs divas šūnas ir apkampušās.
Šīs kustības centrā ir vadmotīvs “Ļauj man dzīvot!” Izklausās jau skaisti. Bet, pirmkārt, minētās divas šūnas nav, nav un vēlreiz nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Otrkārt, arī tad, kad tās ir attīstījušās tālāk un šūnu jau ir daudz vairāk, tās vienalga nav dzīvotspējīgas ārpus dzemdes. Tas tā, fiziski. Bet ko vēl šī doma nozīmē? Ja reiz divas šūnas ir “fiziska persona,” tad tas acīmredzot nozīmē, ka tām ir tās pašas tiesības, kādas ir visām jau piedzimt paguvušajām “fiziskajām personām,” tajā skaitā domājot par īpašuma tiesībām, mantojuma tiesībām, tiesībām sevi pārstāvēt tiesā u.tml. Vai tas neizklausās visnotaļ absurdi? Kur tas beigtos? Vai viens auglis sūdzētu tiesā citu augli? Vai viens embrijs censtos pārņemt otra embrija īpašumu? Nu, ja.
Manuprāt, te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, pieļaujot šīs konferences rīkošanu savās telpās, Saeimas prezidijs ir visnotaļ kliedzoši pārkāpis jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību, jo lai vai kā, bet visa šī “embrijs kā fiziska persona” lieta ir cēlusies pirmkārt no Romas katoļu baznīcas un otrkārt no mūsdienu pilnīgi nenormālajiem “evaņģēliskajiem kristiešiem” Amerikā. Un šajā kontekstā pilnīgi noteikti ir pamats jautāt, ko konferencē taisās meklēt Latvijas Republikas tieslietu (!) ministrs. Par mūsu tiesībsargu laikam nav ko brīnīties, tas visnotaļ ir cilvēks, kuram acis sāk spīdēt katru reizi, kad kāds viņam austiņā iečukst par īstu vai iedomātu problēmu, bet tieslietu ministrs?!
Otrkārt, kāds ir šo ļaužu īstais nolūks? Vai tas ir pateikt, ka divām šūnām, kādas atrodas mātes miesās, ir lielākas vai pat citādākas tiesības nekā pašai mātei? Ja visas tiesības tiks attiecinātas uz šīm divām šūnām, kas notiks, ja mamma nogāzīsies pa kāpnēm un šūnas ies bojā? Mamma būs par slepkavu uzskatāma? Te nav absolūti un pilnīgi nekas cits, kā mēģinājums sievietes iegrūst atpakaļ viduslaikos, kad visu par viņām un viņu organismu noteica citi, vispirms vīrs un tad baznīca. Tas ir pretīgi.
Un, ja par to reliģisko būšanu. Šodien kā tulks biju konferencē, kurā ļaudis, kas nav uzaicināti uz Parādnieka tusiņu (tajā skaitā arī vairākas no tām sievietēm, kuras aizgāja no viņa darba grupas, jo tur procesi tomēr bija pārāk nenopietni), šausminājās par to, kas tur viss notiks. Viesis no Eiropas instancēm pateica ļoti interesantu lietu, kas man lika aizdomāties, proti: “Nevienam neinteresē, ko Romas katoļu baznīca domā par malārijas pacientu aprūpi.” Jebšu, citiem vārdiem sakot, sievietes reproduktīvā un seksuālā veselība ir vienīgais globālas veselības aprūpes jautājums, kurā Romas katoļu u.c. baznīcas jūtas brīvas iejaukties, tā teikt, pēc pilnas programmas. Man jau liekas, ka laikā, kad esam pilnīgi nepārprotami uzzinājuši, ka Romas katoļu baznīca ir pedofilu sargātāja un naudas lietās līdz ārprātam korumpēta, visai baznīcai ar bijušo svētās “inkvizīcijas” līderi priekšgalā būtu laiks sakaunēties un uz pāris gadiem vai gadu desmitiem vai gadu simtiem vienkārši paklusēt. Taču vairāk par visu Latvijas Republika ir parakstījusi veselu strīpu starptautisku dokumentu, kuros tā ir apzvērējusies, ka tā sargās tieši tās tiesības, kuras Parādnieks ar saviem bandiniekiem vēlas sievietēm atņemt. Piedevām, tas tomēr notiek nevis viduslaikos, bet 21. gadsimta Eiropā. Šodien konferencē dalībnieces rādīja lielas acis par to, kāpēc tie, kuri vēlas ierobežot sievietes tiesības, ir daudz redzamāki un dzirdamāki par tiem, kuri tās vēlas aizsargāt. Es tur biju kā tulks, ne kā dalībnieks, bet es pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, organizētā reliģija daudzviet pasaulē ir kļuvusi pagalam satrakota, un tāpēc tā ir tik trokšņaina. Tai fakti un zinātne nav vajadzīgi, ja Dievs tā ir “pateicis,” tad nekas cits vairs nav jāzina. It īpaši Eiropā, t.sk. arī Latvijā, baznīcā gājēju skaits samazinās un draudžu vidējais vecums krietni pieaug. Kaut kas acīmredzot ir jādara, un ja tāpēc ir jāupurē sievietes pašnoteikšanās un veselības tiesības, tad uz priekšu. Un, otrkārt, ļoti daudz no tiem, kuri būtu gatavi stāvēt kopā ar Papardes ziedu, sieviešu resursu centru Marta u.tml., patlaban dzīvo Īrijā, Anglijā, Vācijā, vai kaut kur pavisam citur nekā tepat Latvijā. Un būsim godīgi — vismaz viena daļa no tiem vismaz daļēji sapakoja koferus tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot aizspriedumainā un kašķīgā sabiedrībā, kurā viens spārns ļoti spītīgi atsakās atzīt, ka mēs dzīvojam modernā pasaulē.
Jauku visiem atlikušo vakaru!