Foto: Anthea Brown
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļiem būs vajadzīga patiesa griba, taisns mugurkauls, gudra galva un liela atbildības sajūta par sev uzticētajām milzīgajām pilnvarām.
Gatavojoties šim rakstam, pārlasīju 41 lappusi garo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kamēr acis vai aizmiglojās no terminiem un plašā uzdevumu loka, kas uzticēts Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), kuras sastāvs tiks nomainīts tuvākajā laikā. Uz piecām padomes locekļu vietām izvirzīts 41 kandidāts, no kura tad Saeimai būs jāizvēlas tie pieci īstie, vienīgie un pareizie. Kandidātu vētīšana solās būt interesanta, un arī šis raksts ir daļa no „sabiedrības pasūtījuma”, jaunos elektronisko mediju uzraugus izvēloties.
Neraugoties uz jau minētajā likumā padomei paredzēto pienākumu klāstu, uzskatu, ka nākamā NEPLP sastāva locekļu spējas pirms apstiprināšanas amatā, kā arī viņu padarīto pēc pieciem gadiem ir jāvērtē, tikai un vienīgi vadoties no viena uzdevuma – kvalitatīva un Latvijas valsts ilgtspēju nodrošinoša sabiedriskā medija izveides. Ja kandidātiem nav skaidras nojausmas, kā to panākt tuvāko piecu gadu laikā un bez lielas naudas, tad labāk no sacensības izstāties uzreiz un ar godu.
Savukārt, ja padomes jaunajam sastāvam pēc stāšanās amatā izdosies lauzt līdzšinējo notikumu attīstības gaitu un beidzot Latvijā radīt Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un demokrātiskas valsts cienīgu sabiedrisko televīziju, tad tautas pateicība un goda vieta vēstures grāmatās tam garantēta. Tuvākie pieci gadi var būt izšķiroši sabiedriskās TV vārda labākajā nozīmē pastāvēšanai Latvijā vispār, tādēļ arī, manuprāt, vietā ir piebilde par vēstures grāmatām. Pārējie NEPLP ar likumu uzticētie uzdevumi būtībā ir pakārtoti šim vienam, jo no tā lielā mērā atkarīga gan godīga konkurence tirgū, gan skaidri spēles noteikumi pārējiem spēlētājiem.
Zaudētā uzticība
Domāju, ka līdzšinējās NEPLP iestrādes sabiedrisko mediju attīstības jomā diezin vai ir izmantojamas, ņemot vērā padomes izgāšanos sabiedrisko mediju, it īpaši Latvijas Televīzijas (LTV), uzraudzībā līdz šim. Tikpat kā nekas no padomes līdz šim padarītā sabiedrisko mediju jomā, manuprāt, nav vērtējams ar plus zīmi. Lai kāds darbs nebūtu ieguldīts līdz šim tapušajās koncepcijās par sabiedriskā medija vai mediju nākotni, tās diezin vai ir uzticamas un izmantojamas tieši pašas padomes līdzšinējā darba stila un darba rezultātu dēļ.
Vismaz pēdējos četrus gadus – kopš „horizontālā taimkoda” jeb Putina saudzēšanas epopejas[ 1 ] – eksperti, paši žurnālisti un arī sabiedriskās TV skatītāju skaita kritums nepārprotami liecināja par attīstību nepareizā virzienā. Taču NEPLP vai nu izlikās to neredzam, vai arī negribēja redzēt, tādējādi zaudējot uzticību sabiedrības acīs. Turklāt ne vienmēr vaina bija meklējama naudas trūkumā. Vienādi trūcīgs ir arī Latvijas Radio (LR), kuram ir izdevies saglabāt gan sabiedriskā medija cienīgu saturu, gan klausītāju loku.
Sabiedrības uzticība ir svarīga lieta institūcijai, kuras tiešais pienākums ir pārstāvēt sabiedrības intereses. Sabiedrībai kā kopumam nav citu iespēju ietekmēt savas naudas tērēšanu sabiedrisko mediju vajadzībām kā vien caur šo uzraugošo institūciju, tāpēc tās uzticamība ir zelta vērta. Neliekas, ka līdz šim NEPLP to būtu apzinājusies. Pretējā gadījumā tās lēmumi un paustie uzskati būtu saprotami un izskaidrojami.
Mans mērķis šajā rakstā ir pievērsties nākotnei, taču bez atskata pār plecu tas nav iespējams, tādēļ arī bija nepieciešama šī dažu rindkopu garā atkāpe pagātnē, no kuras izdarāms nepārprotams secinājums, ka bijušajiem NEPLP locekļiem jaunajā sastāvā nebūtu vietas. Ir vajadzīgs jauns sastāvs un jauns sākums. Te nelīdz arī arguments, ka vajadzētu taču pēctecības nodrošināšanai kādu ar „institucionālo atmiņu”. Pirmkārt, šādai „atmiņai” ir jābūt pilnībā dokumentētai iestādes lietvedībā, un es pieņemu, ka tā tas arī ir. Otrkārt, vai tad jaunas Saeimas un pašvaldību vēlēšanu, vai arī jaunas valdības sastādīšanas gadījumā būtiskākais arguments var būt „institucionālā atmiņa”? Diezin vai. Turklāt arī NEPLP locekļus taču apkalpo algoti juristi un citi eksperti, lai tehniskā vai juridiskā jautājumā vienmēr būtu pa rokai ar savu profesionālo padomu.
Sabiedrība centrā
Iespējams, ka mans viedoklis par nepieciešamību NEPLP savā darbībā koncentrēties galvenokārt uz sabiedrisko mediju uzraudzību un attīstību, ir gana radikāls, taču kad vēl, ja ne pārmiju brīdī atļauties cerēt uz konceptuālu virziena maiņu. Par sabiedrisko mediju, un galvenokārt LTV, likstām ir daudz rakstīts gan šajā portālā, gan citviet. Esmu arī pati vairakkārt publiski norādījusi uz šīm problēmām, un man tās rūp galvenokārt no Latvijas žurnālistikas nākotnes viedokļa.
Nepārprotiet – nav tā, ka man nerūp plašākas sabiedrības intereses, taču vados no pārliecības, ka laba un kvalitatīva žurnālistika ir demokrātiskai sabiedrībai vitāli būtiska barības viela, bez kuras tā nespēs pastāvēt ilgtermiņā. Arī tad, ja par to ne vienmēr esam gatavi maksāt adekvātu cenu, un arī tad, ja to saprot un novērtē vien mazākums.
Savukārt tirgus apjoma niecības un sašķeltības valodas lietojuma ziņā, kā tas ir Latvijā, situācijā sabiedriskie mediji ir vienīgie, kur varam atļauties uzturēt ļoti augstus žurnālistikas standartus, no kuriem ieguvēji galu galā būs visi sabiedrības locekļi – arī tie, kas ikdienā „nepatērē” ziņu un analītiskos raidījumus. Caur kvalitatīvu žurnālistiku mēs varam uzlabot demokrātijas situāciju valstī un caur to arī valsts kopējo labklājību. Tas nepārprotami uzlabos arī privāto mediju un viņu auditorijas labklājību, pat ja ne rīt uz brokastlaiku, tad parīt un vakariņās.
Vadoties pēc šāda principa, jaunajai NEPLP būtībā ir iespējams veikt unikālu misiju – glābt gan sabiedriskos medijus no pazušanas, gan žurnālistiku kā tādu. Un ar tādu mērauklu arī būtu vērtējama gan kandidātu gatavība, gan vēlāk jau padomes padarītais darbs. Lai to veiktu, ir jāmaina arī uzsvari NEPLP darbā, tehnoloģisku un juridisku nianšu vietā vairāk pievēršoties satura jautājumiem un plašsaziņas līdzekļu būtībai. Kā jau minēju, ar tehniskajiem un juridiskajiem aspektiem labi var tikt galā arī algoti eksperti un pieaicināti konsultanti, kamēr ar saturisko pusi – tikai mediju jomā patiešām pieredzējuši un cienījami profesionāļi, kam ar Saeimas starpniecību uzticējusies sabiedrība.
Spējot koncentrēties tiešām uz sabiedrības interesēm un radot skaidrību gan par sabiedrisko mediju tālāku attīstību, gan sabiedriskā pasūtījuma kvalitatīvu, ne tikai kvantitatīvu izpildi, ir iespējams sakārtot lietas tā, lai normālas attīstības iespējas pavērtos arī privātajām nacionālā līmeņa raidorganizācijām. Piemēram, sabiedriskā pasūtījuma pārdale, ko taču pieļauj likums, liktu sabiedriskajiem medijiem saspringt konkurences cīņai, kas savukārt uzlabotu pasūtījuma izpildes kvalitāti. Tāpat nopietni būtu apsverama arī iespēja atteikties no reklāmas ieņēmumiem sabiedriskajos medijos par labu normālai tirgus attīstībai privātajā daļā. Sabiedrisko mediju un privāto elektronisko plašsaziņas līdzekļu attīstība ir ļoti cieši saistītas lietas, it īpaši tik mazā un sašķeltā tirgū, kas turklāt paliek arvien mazāks un sašķeltāks.
Turklāt trūcīga valsts finansējuma apstākļos, kas, visticamāk, ilgs vēl kādus gadus, būtu jāspēj saprast, kādas ir sabiedriskā pasūtījuma absolūtās prioritātes un ko ir iespējams izdarīt par to naudu, kas ir. Tā vietā, lai visu laiku žēlotos par nepietiekamo finansējumu, kā tas ir LTV gadījumā, vienlaikus nespējot sabiedrībai atskaitīties par tā paša trūcīgā finansējuma izlietošanu. Vismaz līdz šim NEPLP nav demonstrējusi lielu cītību palīdzēt sabiedrībai saprast, kā nauda un cik lietderīgi ir iztērēta. Tāpēc vien, ka naudas devējs jeb šajā gadījumā sabiedrība ir trūcīgs, nenozīmē, ka tas nav jāciena.
Uzvilkt kalnā
Visticamāk, ka ne jau mani vienīgo jau labu laiku nepamet sajūta, ka sabiedriskā TV kvalitātes ziņā diezgan strauji un pamatīgi ripo no kalna lejā. Apturēt ritējumu lejup un uzvilkt sabiedriskos medijus atpakaļ kalnā ir jaunās padomes svarīgākais uzdevums, lai kāds galu galā arī nebūs tās sastāvs. Lai to paveiktu, ir nepieciešama patiesa griba, taisns mugurkauls, gudra galva un liela atbildības sajūta par sev uzticētajām milzīgajām pilnvarām. Domāju, ka kandidātus ar tādām īpašībām noteikti var atrast pieteikto kandidātu vidū.
Fakts vien, ka uz piecām vietām NEPLP izvirzīts 41 kandidāts[ 2 ], ir laba ziņa, jo liecina par zināmu konkurenci un iespēju atlasīt labākos no labākajiem. Man gan nav skaidrs, kā tieši atbildīgā Saeimas komisija izvērtēs kandidātus un pēc kādiem kritērijiem par savu atbalstu lems Saeimas frakcijas, taču uzteicami ir tas, ka sabiedriskās organizācijas var sniegt savu vērtējumu par kandidātiem. Cerams, ka to ņems vērā gan komisija, gan pati Saeima, lemjot par NEPLP locekļu apstiprināšanu.
Nesaucot konkrētus kandidātus vārdā, tomēr norādīšu uz dažiem, kuru atrašanās NEPLP jaunajā sastāvā diezin vai ļaus cerēt uz jaunu un tīru sākumu. Viena no likuma prasībām padomes locekļu kandidātiem ir laba reputācija, un patiesībā tā ir viena no izšķirošajām mērauklām. Pārējiem pamata kritērijiem par pilsonību, augstāko izglītību un piecu gadu pieredzi automātiski laikam atbilst visi pieteiktie.
Reputāciju var vērtēt dažādi, bet gadījumos, kas saistīti ar kvalitatīvu žurnālistiku, laba reputācija noteikti nozīmē to, ka cilvēks nav mētājies no žurnālistikas uz sabiedrisko attiecību jomu un atkal atpakaļ, vai vēl ļaunāk – sēdējis vienlaikus uz abiem krēsliem. Laba reputācija nozīmē arī to, ka cilvēks nav padzīts vai ar kaunu aizgājis no kāda vadoša amata. Par žurnālista reputāciju noteikti var spriest arī pēc tā, ka viņš nav bijis nedz tieši, nedz pastarpināti saistīts ar politiskajām partijām vai citām publisku interešu grupām. Ja sijā kandidātu sarakstu pēc šādiem kritērijiem, tad ātri vien tas sarūk līdz gana īsam, un tad jau var atlikušajiem uzdot jautājumus pēc lietas būtības.
Ziņas par kandidātu reputāciju ir publiski pieejamas, un, visticamāk, ka tās būtu jāmeklē un rūpīgi jāizvērtē pašai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Jo galu galā atbildība par Latvijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu nākotnes attīstību ir Saeimas rokās, nevis organizāciju vai indivīdu, kas izvirzījuši NEPLP kandidātus.
_____________________________
*Autore ir Latvijas žurnālistu asociācijas, kura izvirzījusi savus kandidātus NEPLP, biedre, taču šajā rakstā atspoguļo savus personiskos uzskatus.