Raksts

Valsts valoda. Nepabeigtās domas pēc Dišlera 11.konferences


Datums:
09. decembris, 2007


Autori

Iveta Kažoka


[i]UZMANĪBU! MILZĪGS BLOGA IERAKSTS. NAV DOMĀTS CILVĒKIEM AR VĀJIEM NERVIEM. DIDZI, VARI “APSAUKĀTIES”, CIK GRIBI, MAN NEBIJA CITAS IESPĒJAS! :)[/i]

Aksioma. Nav cita vārda, kura izmantošana jurisprudencē/politikā man nepatīk vēl vairāk. Atbildi par aksiomu savos sešos jurisprudences studiju gados esmu saņēmusi, piemēram, uz jautājumiem par: (1) to, kādēļ valsts varas atzari būtu obligāti konceptualizējami tikai trīs dalījumos (likumdevējs, izpildvara, tiesu vara), lai gan daudzas mūsdienu valsts iestādes nodarbojas ar jautājumiem, kas šajās kategorijās ir ietilpināmi tikai “piespiedu kārtā”; (2) to, kādēļ uz valsts varu būtu obligāti jāskatās kā uz organismu (“valsts varas orgāni”; “iekšējie un ārējie orgāni”); (3) to, kādēļ valsts un pašvaldības būtu obligāti saliekamas vienotā regulēšanas sistēmā (atbilde: pretējā gadījumā “sistēma” [kāda sistēma?] nedarbošoties)?

Nosaukt par aksiomu kādu jautājumu, kas vēsturiski ir bijis diskutabls, manuprāt, nozīmē izvairīties no atbildes. Tas var būt (pat neapzināti!) manipulatīvs retorisks paņēmiens, jo izraisa otrajā diskusijas dalībniekā tikai ar aksiomas pieteicēja autoritāti pamatotas šaubas par savu kompetenci (sak, ja jau šī lieta ir tiešām tik pašsaprotama – varbūt tiešām ir tā, ka es kaut ko nesaprotu, tādēļ jāpārstāj blamēties un labāk paklusēt). Šīs šaubas, savukārt, iekonservē status quo (pastāvošo lietu stāvokli), neļaujot apšaubīt idejas vai represīvas varas attiecības, kuras, iespējams, pastāv nemainīgas tikai tādēļ, ka neviens nav uzdrīkstējies apšaubīt to pamatā esošo “aksiomu”.

Kādēļ es par to rakstu? Tādēļ, ka vakar piedalījos Dišlera biedrības tiesībpolitikas konferencē par valsts valodu, kurā izskanēja daudzas “aksiomas” (gan ne vienmēr tieši tā nosauktas). Pasākums bija ļoti interesants – dalībnieku vidū bija redzami Latvijas juristi un valodnieki. Piekritu piedalīties, jo man bija bažas (kas gan īstenojās tikai daļēji), ka šāds dalībnieku sastāvs gandrīz neizbēgami rezultēsies ar diskusiju “vienos vārtos” par labu nacionāli konservatīvam skatījumam uz šiem jautājumiem. Tādēļ apzināti vēlējos sarunu “atdzīvināt”, tajā ienesot citu perspektīvu, taču vienlaicīgi arī riskējot kļūt par konferences lielāko radikāli. Tas arī izdevās, vismaz līdz pēdējām replikām. 🙂

Diskusija noritēja par un ap Satversmes 4.pantu, kas nosaka, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Egils Levits raksturoja to, kā viņš saskata šī panta jēgu un no tās izrietošās tiesiskās konsekvences. Lielākā konferences runātāju daļa koncentrējās uz jautājumu par latviešu valodas pozīciju stiprināšanu. Manas replikas lielākoties bija saistītas ar to, ka es apšaubīju lietas, kuras konferences dalībnieki bez tuvāka paskaidrojuma raksturoja kā pašsaprotamas. Sev atvēlētajā laikā diemžēl visu nepaspēju. Šajā blogā es fiksēju tās savas konferences laikā radušās pārdomas/šaubas, ko nevēlos vienkārši aizmirst.

Kas pieder pie latviešu tautas?

Egils Levits izskaidroja 4.panta jēgu apmēram šādi (ļoti vispārināts pārstāsts): Latvija ir nacionāla valsts, jo tā ir bijusi latviešu tautas pašnoteikšanās produkts. Šo uzskatu (par Latviju kā nacionālu valsti) ir nostiprinājusi arī Satversmes tiesa savā “robežlīguma spriedumā”. Latviešu tauta tiek definēta uz valodas bāzes, tādēļ arī latviešu kā valsts valodai ir tik īpašs statuss (šo statusu var atcelt tikai tauta referendumā).

Tātad latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir pamatojams ar to, ka tie bija latvieši, kas pašnoteicās kā Latvijas Republika.

Manuprāt, šis uzstādījums tomēr ir diskutabls. Iemesls – tās pašas problēmas, ko es jau iepriekš aprakstīju blogā par robežlīgumu. Piemēram:

  1. kas īsti ir “latvieši”, kas veido “latviešu tautu” un kas pašnoteicās? (šobrīd un 20.gadsimta sākumā). Kur ir kritērijs, lai nošķirtu “latviešus” no “nelatviešiem”? Man šķiet, ka šis kritērijs ir svarīgs, jo pretējā gadījumā nav īsti saprotams, ko ĪSTI 4.pants (un nacionālas valsts ideja, kas to pamato) aizsargā. Piemēram, vai tas aizsargā latviešu valodu pašu par sevi vai tomēr latviešu kā pamatnācijas intereses. Ja otrais variants, tad būtu vismaz jāsaprot, kas pie šīs pamatnācijas pieder – vai tā šobrīd būtu jāizprot, teiksim, kultūras vai valstiskā nozīmē. Un, protams, ka nodalījums jau kā tāds automātiski rada otru Latvijas pilsoņu kategoriju – tos pilsoņus, kuru valoda vai dialekts nebauda priviliģēto valsts valodas statusu. Domāju, ka viņi būtu pelnījuši uz MŪSDIENU filozofiskas/politiskās domas koncepcijām (nevis 20.gadsimta otrās/trešās desmitgades koncepcijām) balstītu skaidrojumu, kādēļ tas tā ir.

    Gan konferencē, gan ārpus tās ir piedāvāti šādi kritēriji “latviešu” izdalīšanai no “pārējiem”:

    1) “Asinis”. Latvietis – persona, kura vecāki ir latvieši. Problēmas: 1) daudz neizskaidro pamatnācijas robežas (cik vecākiem/vecvecākiem jābūt latviešiem, lai personu uzskatītu par latvieti?); 2) absolūti “necaurlaidīgs” kritērijs, proti, ja nepilsoņi var kļūt par pilsoņiem, lai iegūtu pilsoņiem paredzētās privilēģijas, tad nelatvietis par latvieti (tās tautas daļu, kas šajā teritorijā “pašnoteicās”) nekļūs nekad – kas simboliski uztur gandrīz nepārvaramās “mēs, latvieši” un “viņi, nelatvieši” kategorijas.

    2) Runā latviski. Problēma: šis nav kritērijs, kas parādās, piemēram, Latvijas pilsonības likumā, kur noteikts, ka latviešiem un līviem, ja vien viņi pastāvīgi dzīvo Latvijā, automātiski pienākas Latvijas pilsonība. Tas nav arī tipisks veids, kā latvieši identificē paši sevi un citas tautas.

    3) Uzskata sevi par latvieti. Problēma: skat.iepriekšējā punktā.

    4) Dzimtā valoda – latviešu. Problēma: skat.iepriekšējā punktā.

    5) Kādu konkrētu vērtību akceptēšana (analogi, piemēram, Jirgena Habermasa “konstitucionālajam patriotismam”). Problēma: šobrīd gandrīz pilnīgi sveša doma Latvijā un, ņemot vērā vēlmi turēties pie 20.gadsimta sākuma izpratnēm, diez vai tuvākajā laikā kļūs aktuāla.

  2. Vai 2007.gadā, skaidrojot 4.panta pamatā esošās “aksiomas”, būtu jābalstās uz 1918-1922.gadu izpratni par nacionālu valsti vai uz 2007.gada izpratni (manuprāt, starplaikā nacionālas valsts ideja tomēr ir lēnām modificējusies no “etnokultūras’ paradigmas uz “pilsonības” kā nācijas kodola izpratni)? Proti – vai var attaisnot nelatvieša valodas lietošanas brīvības ierobežojumu 2007.gadā, pamatojoties uz argumentu ķēdi, kas sākas ar 1918.-1922.gada izpratni par nacionālu valsti un neņemot vērā visus vēstures pavērsienus, kas notikuši starplaikā?
  3. Man vēl aizvien nav skaidrs, kas īsti 1918.-1922.gadā Latvijas teritorijā pašnoteicās. Vai tie bija (a) etniskie latvieši (kas tobrīd bija etniskie latvieši, piemēram, vai latgaļi arī?) vai arī (b) visu šeit dzīvojošās tautu pārstāvji, kas piedalījās Satversmes sapulces vēlēšanās, bet ar latviešiem kā titulnāciju un latviešu valodu kā oficiālu valsts valodu? Ja b variants, tad, manuprāt, 4.panta argumentācija sabrūk (jo tad Latvijas valsts nav TIKAI latviešu tautas pašnoteikšanās produkts – vai arī latviešu tauta jāsaprot plaši, tajā iekļaujot arī vismaz Latvijas tradicionālās nacionālās minoritātes).

Izpratnei par 2007.gada Latviju kā nacionālu valsti (20.gadsimta sākuma izpratnē) ir nozīmīgas politiskas/morālas konsekvences. Uzsverot, ka Latvija ir latviešu tautas pašnoteikšanās produkts un kā tāda būtu izprotama arī 21.gadsimtā, vienlaicīgi tiek simboliski paustas divas tēzes: “Latvija – tā ir latviešu valsts” un “Latvija – tā nav nelatviešu valsts”. Ņemot vērā to, cik daudz Latvijā dzīvo “citu” tautību pārstāvju, pamatojumam viņu otršķirīgajam simboliskajam statusam (kuru viņi turklāt nevar mainīt, ja pieņemam, ka cilvēka tautība ir atkarīga no viņa vecāku tautības!), būtu jābūt ļoti pārliecinošam.

Bez latviešu valodas maksimāli daudz jomās nav demokrātijas?

Konferences materiāliem bija pievienota kāda Satversmes tiesas 2001.gada sprieduma tēze, ko joprojām uzskatu par vienu no dīvainākajām tiesas līdzšinējā vēsturē. Proti: “globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.” Šis konstatējums ir dīvains, jo cēloņsakarība starp valodu un demokrātiju nebūt nav acīmredzama, turklāt, cik atceros, spriedumā arī nebija argumentācijas par to, kā ST līdz tai nonāca. Varu iedomāties kādus četrus argumentus, kuri katrs, manuprāt, ir vismaz strīdīgi:

  • tādēļ, ka globalizācijas apstākļos demokrātija ir iespējama tikai nacionālas valsts ietvaros, kuras pilsoņi runā vienā valodā. Problēma: pārāk daudz “pretpiemēru”, kur senas demokrātijas veiksmīgi funkcionē savādāk – piemēram, Šveice, Beļģija.
  • tādēļ, ka globalizācijas apstākļos demokrātija ir vieglāk īstenojama tikai nacionālas valsts ietvaros, kuras pilsoņi vienā valodā. Problēma: pierādījumi?
  • tādēļ, ka pretējā gadījumā konkrēti Latvijā izcelsies sociālie nemieri, kas sagraus vēl trauslo demokrātiju. Problēma: tā pati.
  • tādēļ, ka pretējā gadījumā konkrēti Latvijā palielināsies krieviski runājošo skaits, Latvija nonāks lielākā atkarībā no Krievijas, Krievija nav demokrātiska valsts un rezultātā arī “nospiedīs” demokrātiju Latvijā. Problēma: tā pati.

Konferencē Egils Levits izvirzīja interesantāku tēzi par valsts valodas integrējošo funkciju: proti, demokrātiju jāizprot kā piedalīšanās valsts procesos. Tam ir vajadzīga pilsoņus vienojoša komunikatīva bāze. Ja nav vienotas (latviešu) valodas, nav iespējams komunikatīvs process. Līdz ar to plašs latviešu valodas lietojums ir priekšnoteikums tam, lai rastos dēmoss, kas pēc tam veido demokrātisko procesu.

Lai gan šī tēze ir interesanta un to daļēji apstiprina arī mana šīs vasaras viesošanās Šveicē (kur katra valodas kopiena turas savrup – tai ir savi mediji, savi politiķi), tomēr man šķiet, ka šim uzstādījumam ir divas problēmas:

1) vienotas komunikatīvas bāzes trūkums automātiski nenozīmē, ka šīs komunikācijas nav vispār vai tās nepietiek demokrātijas uzturēšanai (vai kāds šaubās, ka Šveice ir demokrātiska valsts?);

2) Latvijas gadījumā, manuprāt, gan normatīvajai, gan simboliskajai prasībai pēc lieliskām latviešu valodas zināšanām (pretējā gadījumā riskējot tikt apsmietam, līdzīgi kā tas ik pa laikam notiek Saeimas plenārsēdēs) ir bijusi drīzāk dēmosu dezintegrējoša loma. Piemēram, vēl aizvien augstākajos valsts pārvaldes amatos ir nesamērīgi maz personu, kuru dzimtā valoda ir krievu un/vai kuri latviski runā ar akcentu. Turklāt ne tādēļ, ka Latvijas krievi nesaprastu latviešu valodu – aizvien vairāk krievu latviešu valodu pārzina labāk, nekā latvieši krievu valodu. Valdībā nekad nav bijusi kāda “nelatviešus” pārstāvoša partija, lai gan katrās vēlēšanās vismaz 20% Latvijas pilsoņi par tām balso.

Lielā mērā tieši dēļ valodas prasībām (likumos formalizētajām un arī simboliskajām) vēl 17 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas dēmoss nevieno visus pilsoņus. Iespējams, ka šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus (piemēram, labāk asimilēts dēmoss 50 gadu laikā, nekā katra līdzvērtīgas iespējas piedalīties demokrātijas procesos jau šodien), bet jautājums ir arī par retoriku: ļoti šaubos, vai var nosaukt par “integrējošu” kaut ko tādu, kam praksē šobrīd ir pilnīgi pretējs efekts.

Citu valodu iespējas Latvijas nacionālajā valstī?

Konferencē daudzi jautājumi tika uzdoti par profesores I.Druvietes pieminētajām lingvistiskajām cilvēktiesībām uz latviešu valodas lietošanu. Lai gan joprojām ne līdz galam izprotu šo “trešās paaudzes kolektīvo kultūras cilvēktiesību individualizēto formu”, tomēr pati ideja konceptualizēt valodu par tiesībām ir interesanta. Kādēļ? Tādēļ, ka tā pieļauj par valsts valodas jautājumiem domāt savādāk, nekā tas līdz šim pieņemts (es pat teiktu: pieļauj liberālāku skatījumu uz valsts valodas jautājumiem). Pašā konferencē dominēja cits skatījums, ko nosaukšu par “uzvarējušās nācijas valodas koncepciju”. Atšķirības starp abām ir iezīmētas zemāk:

1) Uzvarējušās nācijas valodas koncepcija. Šī koncepcija pamatos balstās uz 1918-1922.gada notikumiem, ka latviešu tauta pašnoteicās Latvijas teritorijā. Latvija ir pirmām kārtām titulnācijas (latviešu) valsts. Bez latviešu valodas plaša lietojuma Latvija vairs nebūtu nacionāla valsts. Lai uzturētu nacionālas valsts statusu, jāprezumē, ka tiesības Latvijas teritorijā lietot citas valodas ir tikai izņēmumi, kas īpaši jāattaisno. Citiem vārdiem sakot – jums ir tiesības runāt krieviski, poliski vai angliski tikai tiktāl, cik jums to ļauj latviešu valodas lietošanu regulējošā likumdošana.

Man šķiet, ka šī koncepcija mūsdienās ir ļoti sarežģīti “aizstāvama”. Tieši tādēļ konferencē klātesošajiem tiesnešiem tās piemērošanas iespējas šķita tik nesaprotamas. Jo tiesas zālē viņi saskaras nevis ar “zaudējušās nācijas” pārstāvi, kas nemāk pietiekami labā latviešu valodā uzrakstīt pieteikumu tiesā, bet gan ar Cilvēku. Nezinu, cik daudz tiesnešu spēj uz Cilvēka lūgumu pēc palīdzības atbildēt apmēram šādi: 1918.gadā šajā teritorijā pašnoteicās latviešu etnoss, līdz ar to šī valsts vairs nav politiski neitrāla pret dažādu valodu lietojumiem. Jūsu lūgums pēc palīdzības diemžēl nav noformulēts valsts valodā, to izpildīt es nevaru, jo tas nozīmētu vēršanos pret nacionālu valsti. Tādēļ ejiet mājās un mācieties latviešu valodu, un tikai pēc tam vērsieties tiesā. Tas, protams, ir pārspīlējums, bet tiesnešiem būs jādomā līdzīgas argumentatīvas ķēdes, lai izskaidrotu, kādēļ valsts valodas regulējums tiek a priori uzskatīts par būtiskāku, vairāk aizsargājamu, nekā cilvēka tiesības, teiksim, uz taisnīgu tiesas procesu (t.i.cilvēka tiesības var realizēt tikai tiktāl, cik tas neapdraud latviešu valodas plašu lietojumu).

2) Valsts valoda kā lingvistiskās cilvēktiesības.Tas nozīmē, ka tiesības uz valodas lietojumu ir nostatītas līdzās citām cilvēktiesībām. Proti, valsts valoda nav nekas tāds, kas ir pielīdzināms valsts “virsmērķim”, kas pārtrumpo cilvēktiesības, bet gan pati ir konceptualizējama kā daļa no cilvēktiesību kataloga. Atšķirībā no pirmās pieejas, šeit ir līdzvērtīga dažādu argumentu cīņa. Tad tiesnesis var vērtēt katru konkrēto gadījumu, izejot no neitrālām pozīcijām (hipotētisks piemērs): vai kādas personas vēršanās tiesā krievu valodā tik ļoti apdraud latviešu lingvistiskās cilvēktiesības, lai to liegtu? Notiek dažādu par līdzvērtīgiem uzskatītu argumentu “svēršana un līdzsvarošana”, nevis tiek postulēta aksioma (Latvijā pašnoteicās latvieši), no tās atvasināts valsts virsmērķis(latviešu valoda īpaši aizsargājama), kas prezumptīvi “pārtrumpo” cilvēka tiesības, piemēram, uz izteiksmes brīvību, nodarbošanās brīvību, taisnīgu tiesas procesu, pēc tam konkrētā cilvēka tiesības interpretējot tikai kā izņēmumus no šī virsmērķa.

Cīņa par latviešu valodas maksimāli plašu lietojumu: par kādu cenu?

Konferencē daži no valodniekiem uzstāja uz aizvien plašāku valsts valodas ieviešanu dažādās ārpus valsts dzīves jomās ar likuma palīdzību. Augstskolās, pakalpojumu sektorā, piemēram, pie friziera, taksometrā. Iemesls: “jebkuras valodas nāve sākas ar jomu zudumu”. Mērķis: latviešu valodas monopols.

Manuprāt, šis mērķis ir utopisks, jo pārāk atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Vairāku iemeslu dēļ:

1) citu valodu lietotāju tiesības. Ne tikai nacionālajām minoritātēm ir tiesības sadzīvē un noteiktās publiskās jomās lietot savu valodu, bet arī mūsdienu demokrātiskās valstis tomēr nemēdz absolutizēt valsts valodas prasības, ja to ietekme uz cilvēku tiesībām ir pārāk liela (palīdzot, piemēram, imigrantiem saziņā ar valsts iestādēm; rodot tulka pakalpojumus tām personām, kas nonākušas tiesā, bet valsts valodu nesaprot, u.tml.);

2) globālā tirgus integrācijas procesi, kas nozīmē, ka aizvien vairāk cilvēku apgūst un sazinās tajās valodās, kas dominē starptautiskajos tirgos, un līdz ar precēm un pakalpojumiem, tās iefiltrējas arī “nacionālajās valstīs” ;

3) migrācija – piemēram, Latvijas gadījumā drīz varētu rasties problēma ar ukraiņu un moldāvu viesstrādnieku apmācību;

4) tehnoloģiju attīstība – it sevišķi Internets, kas arī rada pieprasījumu pēc maksimāli neliela valodu skaita, kas ļautu sazināties ar maksimāli daudziem tā lietotājiem.

Šādos apstākļos māģināt vēl vairāk paplašināt latviešu valodas lietošanas jomas nozīmē palielināt valsts represivitāti attiecībā pret tās iedzīvotājiem. Globalizācijas procesu rezultātā valsts valodas prasības aizvien grūtāk būs izpildīt “dabiski” (ja, teiksim, taksometru parka direktors būs nostādīts neapskaužamas izvēles priekšā: izšķirties starp darbinieku, kas nerunā pietiekami labi latviski, un viena taksometra dīkstāvi), tādēļ vienīgais veids, kā šīs prasības ieviest, būs aizvien bargāki sodi. Man ir sajūta, ka jau šobrīd tik daudz uzņēmēju un iestāžu sūdzās par valsts valodu kontrolējošo iestāžu darbu, ka mērķis JAU ir pārstājis attaisnot līdzekļus un vēl vairāk palielināt represivitāti nozīmētu valstij pārmērīgi iejaukties ekonomikā un cilvēku privātajā sfērā.

Valsts valodas monopols komunikācijā ar savas valsts iedzīvotājiem?

Konferencē vairākkārt izskanēja doma, ka valsts sektoram (it sevišķi deputātiem, ministriem, bet arī iestāžu darbiniekiem) būtu jāatsakās no atbilžu sniegšanas citās valodās. Tas izrietot no latviešu valodas kā valsts valodas statusa.

Manuprāt, tomēr ir jānodala dažādas valsts valodas statusa iespējamas izpratnes:

1) valsts valodas statuss nozīmē, ka katra persona, kas latviski vēršas pie valsts iestādēm, atbildi uz savu jautājumu saņem latviski. Proti – garantētas tiesības Latvijā ar valsti sazināties latviski.

2) valsts valodas statuss nozīmē, ka valstij ir pienākums atbildēt personai tikai latviski, citās valodās tai šo personu nav pat jāuzklausa (pat ja amatpersona šo valodu saprot). Man šķiet, ka šī izpratne ir pretrunā ne tikai ar elementāriem cilvēka tiesību standartiem, bet arī ar cilvēcību.

Latviešu tautas vēstures konstruēšana?

Gan ST “robežlīguma spriedumā”, gan vakardienas konferencē mani mulsināja tas, cik likumsakarīgi un neizbēgami šķiet juridiskie naratīvi par latviešu tautas ceļu no kultūrtautas uz Latvijas valsts titulnāciju. Tā, it kā tas patiešām būtu bijis vienots, bezpārrāvumu process un tā, it kā jautājums par “latviešu” robežām nebūtu iekšēji problemātisks.

Katra nācija veidojas uz mazāku grupu vietējās identitātes rēķina. Piemēram, tie paši latgaļi – citos vēsturiskos apstākļos viņi varēja arī nekļūt par Latvijas sastāvdaļu. Jau vēlāku laiku diskursos šis grubuļainais ceļš uz nācijas veidošanos, ar to saistītās manipulācijas un pat fantāzijas, tiek nolīdzināts, radot iespaidu par to, ka nācijas izveidošanās tieši tās pašreizējā sastāvā un robežās ir bijusi vēsturiski neizbēgams, likumsakarīgs process. Specifika reģionālajos valodas lietojumos tiek nodēvēta par dialektu, lai gan vismaz man latgaļu runa nav daudz vieglāk saprotama, nekā lietuviešu valoda. Šādā veidā tiek “aizslaucītas” seno ideoloģisko cīņu pēdas un reificētas vēsturiskas nejaušības.

Lepošanās ar krievu valodas neprasmi?

Konferencē tika izteikta kāda atziņa, kas mani šokēja. Proti – latviešiem dotajos vēsturiskajos apstākļos, ir labāk neprast krievu valodu, jo tikai tā var novērst padomju laika pārkrievošanās sekas. Nespēja saziņā lietot krievu valodu ir kaut kas, ar ko būtu jālepojas. Šis uzskats, manuprāt, balstās uz koncepciju, kas man ir ideoloģiski nepieņemama: proti, cilvēks ir vērtīgs tikai kā bandinieks lielākā spēlē. Cilvēka autonomija/personīgais liktenis ir svarīgs tikai tiktāl, cik tas ļauj uzvarēt spēlē. Krievu valodas prasme, protams, bagātinot cilvēku, taču šobrīd labāk krievu valodu būtu jauniešiem nemācīt un pārējiem aizmirst, jo tas palīdzētu sasniegt svarīgāku mērķi – novērst padomju okupācijas sekas.

Man šķiet, ka šādai koncepcijai ir jābūt diviem priekšnoteikumiem: 1) Mērķim ir jābūt savai autonomai jēgai (es to neapšaubu attiecībā uz latviešu valodas prasmi); 2) Šai jēgai jābūt svarīgākai, nekā tā cilvēka brīvības/iespēju ierobežojumiem, kas no kaut kā atsakās, lai mērķi īstenotu. Arī šis ir ideoloģisks jautājums – kas vienam šķitīs adekvāts “upuris” “lielāka labuma” vārdā, tam cits nepiekritīs. Personīgi man šķiet, ka prasība pašai sev aizmirst krievu valodu no manis prasītu stipri par daudz.

Jo ko tas nozīmētu?

  • Izsviest vismaz 70% no mana grāmatplaukta – jo vēl nesen interesantākās grāmatas tika vispirms tulkotas krieviski un tad latviski (ja vispār tika iztulkotas latviski). Tulkojumi bija kvalitatīvāki, cena – zemāka.
  • Nelasīt oriģinālvalodā 3 no 10 autoriem, kuru literārie darbi visvairāk ir mainījuši manu domāšanu: Fjodoru Dostojevski, Semenu Franku un Viktoru Peļēvinu;
  • Neskatīties oriģinālvalodā Andreja Tarkovska filmas, kuram līdzvērtīgi poētiskus/eksistenciālus režisorus es joprojām nezinu.
  • Atsaukt abonomentu vienīgajam ikmēneša žurnālam, kuru es cenšos izlasīt: Inostrannaja literatura;
  • Spiest ausis ciet, dzirdot grupas Splin, padomju laika barda Galicha un Annas Germanas dziesmas krievu valodā
  • .

Asimilācija kā integrācijas gala mērķis?

Vēl kāda doma, kas man bija negaidīta konferencē, – integrācijas gala mērķim būtu jābūt nelatviešu asimilācijai. Problēma, ir tāda, ka to var saprast dažādās nozīmēs:

1) Latvijā turpinās dzīvot dažādas tautības, arī krievi, bet (izņemot migrantus) sevi uzskatīs par vienotas valsts pilsoņiem un dzimtā valoda visiem būs latviešu valoda;

2) Latvijā dzīvojošās citas tautības palēnām sevi sāks uzskatīt par latviešiem.

Iespējams, ka ir arī kādas citas izpratnes, taču tās būtu vēlams precizēt, pirms izvirzīt asimilāciju par integrācijas galamērķi.

Aizsargāt valodu, ne cilvēkus?

Man šķiet, ka lielā mērā asā diskusija (piemēram, par to, vai latvietim būtu jāatbild krieviski personai, kas latviešu valodu nav pietiekami apguvusi) ir skaidrojama ar dažādiem skatpunktiem uz valodas jautājumiem – proti, vai “izejas punkts” ir cilvēks vai latviešu valodas aizsardzība. Man šķiet, ka šis jautājums var rasties tikai tad, kad mēs konkrētā dzīves situācijā pārstājam redzēt Cilvēku, bet saskatām tikai Padomju Okupācijas Seku Izpausmi, Kas Ir Kaitīga Nacionālās Valsts Idejai. Manuprāt, komunikācijai ar Cilvēku ir jābūt tik labai, cik iespējams. Valoda ir tikai līdzeklis saziņai starp dzīvām būtnēm. Brīdī, kad mēs hipertrofējam valodas nozīmi, kaut kur pazūd ne tikai komunikācija, bet arī cilvēciskums.

Aksiomas latviešu valodas jomā labāk neapšaubīt?

Es apzinos, ka gan ar savām replikām Dišlera konferencē, gan šo gigantierakstu savā blogā es riskēju. Līdz šim Latvijā nav bijis iespējams diskutēt par šķietami aksiomātiskiem vai, tieši otrādi, neskaidriem nacionālas valsts jautājumiem emocionāli nesakāpinātā formā. Pietiek atcerēties kaut vai reakciju uz K.Kariņa izteikumu Saeimas plenārsēdē par grūtībām uzņēmējiem ievērot visas Valsts valodas likuma prasības vai reakciju uz I.Druvietes pieminēto iespēju kaut kad nākotnē krievu valodai Latvijā piešķirt minoritātes valodas statusu. Taču normālu diskusiju neiespējamība par kādu sabiedrībā svarīgu tēmu mani kaitina pat vēl vairāk nekā nepamatota aksiomu piesaukšana sociālajās zinātnēs. Neticu demokrātijai, kas pati sevi definē kā vērstu uz komunikāciju, taču kuras ietvaros dažiem ir tiesības diktēt aksiomas, kas tiek pasniegtas kā tik pašsaprotamas, ka turpmāka strīdēšanās tiks uztvera kā muļķības izpausme. Tādēļ šoreiz, pēc bijušā Francijas prezidenta vārdiem, apzināti palaidu garām lielisko iespēju paklusēt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!